Valsts prezidenta kungs, godātie Demokrātijas akadēmijas dibinātāji! Paldies par pagodinošo ielūgumu piedalīties Demokrātijas akadēmijas atklāšanā. Akadēmija ir ļoti vajadzīga, jo šis ir demokrātijai sarežģīts laiks, kas biedējoši iezīmējas Latvijā, Eiropā un pasaulē. Ir šokējoši zināt, ka 21. gadsimtā demokrātisko valstu ir mazāk nekā nedemokrātisko. Tepat aiz Latvijas robežas ir divas agresīvas diktatūras – Krievija un Baltkrievija, kurās ar visbrutālākajām metodēm apspiež cilvēktiesības, iesloga par jebkuru atkāpi no režīma oficiālajām "patiesībām".
Vēl lielāks drauds demokrātijai ir Krievijas neizprovocētais iebrukums Ukrainā, kurš ir atmodinājis labklājības stikla kalnā gulošo Eiropas princesi. Beidzot Eiropas politiķi un pilsoniskā sabiedrība sāk saprast, cik liels drauds demokrātijai, drošībai un stabilitātei ir Kremļa režīms, tāpēc šoreiz Eiropa ir vienota savā apņēmībā nepieļaut Ukrainas iznīcināšanu un Krievijas uzvaru.
Karš Ukrainā smagi atbalsojas Latvijā. Atbalsts un ziedojumi Ukrainai, ko sniedz cilvēki un uzņēmumi, ir plašākā pilsoniskās sabiedrības pašiniciatīvas kustība pēc Atmodas. Daudzi jūtas līdzatbildīgi, iesaistās savu spēju un iespēju mērogā. Tas apliecina, ka mēs apzināmies – karš Ukrainā ir arī mūsu karš. Ar katru okupācijas spēku karavīru, helikopteru vai tanku, ko ukraiņi iznīcina, arī Latvija kļūst drošāka, tāpēc mēs palīdzēsim varonīgajai ukraiņu tautai līdz uzvarai!
Neesmu pārliecināta, ka man ir pietiekami dziļas zināšanas par demokrātiju, jo mani skolas un augstskolas gadi pagāja padomju skolā, mācoties par demokrātisko centrālismu, proletariāta šķirisko hegemoniju un komunisma uzvaru pasaulē. Pilsoniskā sabiedrība komunistu režīmam šķita bīstama, un tās apspiešanai tika veltīti lieli resursi un represijas. Tie drosminieki, kas uzdrīkstējās pulcēties ārpus oficiāli apstiprinātām organizācijām, tika apsūdzēti par pretpadomju darbību. Kā to piedzīvoja Franču grupas 14 intelektuāļi, kurus par franču literatūras, īpaši Andrē Žida aizliegtās grāmatas "Atgriešanās no Padomju Savienības", apspriešanu notiesāja no 7 līdz 15 gadiem Sibīrijas soda nometnēs.
Man bija trīsdesmit pieci gadi, kad es piedzīvoju lielu satricinājumu, kas manā apziņā atdzīvināja tūkstošiem faktu un neatbildētu jautājumu, ko biju noglabājusi dziļāk, lai tie neurdītu un netraucētu dzīvot to dzīvi, kas padomju režīmā bija iespējama, nenonākot konfliktā ar režīmu un savu sirdsapziņu. Mana atmošanās notika pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā. Vairākus vakarus es stāvēju un skatījos, kā drosminieki šķērso ielu un noliek ziedus. Arī man bija, ko pieminēt, taču man nebija drosmes. Mani svilināja kauns, un šo gļēvuma brīdi nekad sev neesmu piedevusi.
Man, tāpat kā vairākumam cilvēku, kas savu aktīvo dzīvi ir sākuši pirms valsts neatkarības atjaunošanas, demokrātija bija jāatklāj un jāizprot no nulles. Kad Gorbačovs pasludināja pārbūvi, tik daudz noziegumu tika atklāts, atmaskots, un šo zināšanu melnā masa nomāca, tas lika domāt par lielajām vēstures un politikas likumsakarībām, meklējot atbildi, kāpēc tas ar mums bija noticis. Toreiz līdz riebumam sapratu totalitārā režīma noziedzīgo būtību. Ka nav labu un ļaunu diktatoru, bet tie rada vai tos rada politiskā sistēma. Vienīgais līdzeklis, kā novērst varas monopolizāciju un patvaļu, ir paplašināt, tautiskot varas un kontroles mehānismus, tā, lai vara ilgstoši nekoncentrētos šauras grupas rokās.
Mēs šogad svinēsim Latvijas valsts pastāvēšanas 105. gadadienu. Karš Ukrainā ļauj asi izjust, cik tas ir liels brīnums, ka mūsu valsts un tauta pastāv par spīti trim okupācijām 50 gadu ilgumā un milzīgiem cilvēku zaudējumiem. Arī 55 brīvības gadi ir bijuši smaga darba un trūkuma gadi, jo mūsu tautai trīsreiz ir nācies atjaunot izpostīto valsti – pēc Pirmā un Otrā pasaules kara un pēc neatkarības atjaunošanas. Tātad Latvijas cilvēki ir piedzīvojuši labi ja pāris desmitgades atelpas, kad beidzot iespējama vairāk vai mazāk normāla dzīve, kādu citas Eiropas tautas ir pieredzējušas gadu desmitiem. Demokrātijas attīstībai un nostiprināšanai tas ir neparasti īss laiks, lai apziņā pārvarētu izdzīvošanas smaguma vienpatību un veidotos aktīva pilsoniskā sabiedrība, kuras locekļi iestājas ne tikai katrs par savām tiesībām un labumu, bet arī par kopuma labumu.
Mūsu lielā demokrātijas skola bija Atmoda, kad cilvēki izkūņojās no padomju meliem un atdzīvojās, lai iznāktu no saviem virtuves burkšķēšanas seansiem un justos līdzdalīgi un līdzatbildīgi par Latviju. Tas bija milzīgs process – demokrātiska, nevardarbīga revolūcija, kurā piedalījās mūsu tautas absolūtais vairākums. Atdzimšanas virzošais politiskais spēks Latvijas Tautas fronte kļuva par jumta organizāciju mazākām politiskām apvienībām un dažādām biedrībām. Iknedēļas reģionālās apspriedes un ikmēneša domes sēdes ļāva turēt roku uz sabiedrības pulsa un pieņemt lēmumus, ko atbalstīja sabiedrības vairākums. Izklausās gludi un vienkārši, taču, lai sasniegtu tādu rīcības vienprātību, bija jāiegulda milzīgs organizatorisks darbs un nemitīgi jāpilnveido sevī atvērtības un iekļaušanas prasmes, jo nevienam nebija demokrātijas pieredzes.
Atjaunojot Latvijas neatkarību 1990. gadā, sākās pārejas periods un divvaldība, kas beidzās ar 5. Saeimas ievēlēšanu, pēc kuras Latvijai no postpadomju hibrīda bija jāpārtop par demokrātisku un tiesisku valsti. Daudzās nebūšanas, kuras vēl arvien bremzē Latvijas virzību nākotnē, ir radušās tieši pirmajos gados pēc neatkarības. Protams, mēs zinām, kādas grūtības, atjaunojot valsti, esam pārvarējuši un kādus upurus nesuši. Kā katrs cilvēks, kurš mīl Latviju, es lepojos ar padarīto, ar mūsu cilvēku strādīgumu, uzņēmību un neatlaidību. Īpaši, ja mēs salīdzinām demokrātijas un tiesiskuma situāciju tajās valstīs, kas izveidojās uz bijušās Padomju Savienības drupām. 1991. gadā mēs visi bijām uz vienas starta līnijas, šodien Baltijas valstis ir tālu aizsteigušās priekšā. Latvija, Lietuva un Igaunija prata izrauties no postpadomju slīkšņas, tāpēc ka:
mums bija skaidri definēts mērķis – atjaunot valsts neatkarību un atgriezties Eiropā; Eiropas identitāte bija, ir un būs svarīga nacionālās identitātes daļa;
mums bija skaidri strukturēta organizācija – Latvijas Tautas fronte – ar lieliem cilvēku resursiem, kas pēc neatkarības atjaunošanas spēja pārņemt politisko varu un izpildvaru un nodrošināt valsts funkcionēšanu pārejas periodā un valsts celtniecību pēc divvaldības beigām;
perspektīva kļūt par pilntiesīgiem partneriem ES un NATO bija dzinējspēks attīstīt demokrātiju, tas noteica valsts pārvaldības un tiesiskuma modeli.
Integrācijas procesa reformas ES un NATO kļuva par nozīmīgu Latvijas politiskās stabilizācijas rīku. Pateicoties nākamo partneru spiedienam un palīdzībai, tika izvirzīti stingri demokrātijas un tiesiskuma noteikumi, ja vēlējāmies pievienoties šiem abiem attīstīto valstu klubiem. Vajadzība pēc drošības un sapnis par labklājību bija tik spēcīga motivācija, ka tā vienoja valdību un sabiedrību, pat īstenojot vissāpīgākās reformas.
2004. gadā Latvija kļuva ES un NATO dalībvalsts. Turpmāk mums pašiem bija jāuzņemas atbildība par savas demokrātijas un tiesiskuma kopšanu. Vai mēs tam bijām gatavi? Ne gluži, jo pieņemt pareizos likumus un normatīvos aktus ir viena lieta, bet tos ieviest – pavisam cita. Tas prasa politisko gribu un zināšanas, kā arī aktīvu, līdzdalīgu pilsonisko sabiedrību. Pamati bija ielikti, pirmie stāvi uzcelti, bet pati demokrātijas celtne vēl arvien bija un ir tapšanas procesā.
Kopš 4. maija ir pagājuši nu jau teju trīsdesmit trīs gadi, un statistiski Latvijas izaugsmes rādītāji ir tik labi kā nekad agrāk, tomēr atsvešinātība starp varu un sabiedrību, kas radās neatkarības pirmajā desmitgadē, ir pārvērtusies par uzticības krīzi. Sabiedrība ir nogurusi no skandāliem, dažādām valsts nozagšanas afērām, korupcijas un šķietamas vai īstas nesodāmības. Gluži kā padomju laikā, atkal iezīmējas dalījums "viņi" un "mēs". Tikai toreiz padomju "viņi" bija "svešie", kamēr "mēs" bijām "savējie", un tas mūs atbrīvoja no morālas atbildības par "svešo" pastrādātajām nejēdzībām. Tagad visi it kā būtu "savējie", jo valsts ir mūsu pašu, bet daļa "savējo" – politiskā elite, augstākā ierēdniecība, uzņēmēji – nu daudzu acīs kļuvusi par "viņiem" jeb "svešajiem", kuri vainojami pie visām nebūšanām un grēku darbiem. Tikmēr "mēs", tie godīgie, bet arī pasīvie, nejūtas līdzatbildīgi par tām nejēdzībām, kas valstī notiek. Šis nepietiekamais pilsoniskās iesaistes trūkums ir Latvijas demokrātijas Ahileja papēdis, kas atspoguļo ilgstošu vilšanos sociālajā taisnīgumā un tiesiskumā.
Vajadzība pēc aktīvas pilsoniskās sabiedrības ir lielāka nekā jebkad agrāk, jo pēc pandēmijas izolācijas gadiem ir palielinājusies sabiedrības polarizācija un sašķeltība. Putina karš Ukrainā ir izraisījis inflāciju, enerģētikas krīzi un dzīves dārdzību, no kā cieš sabiedrība Latvijā un Eiropā. Šo spriegumu cenšas izmantot nedemokrātiski režīmi, pirmkārt Krievija, lai mērķtiecīgi destabilizētu mūsu sabiedrību un grautu uzticību valsts pārvaldei, medijiem un ekspertiem.
Tāpēc viens no Demokrātijas akadēmijas uzdevumiem būs palīdzēt nostiprināt Latvijas sabiedrības noturību pret ārvalstu iejaukšanos demokrātiskos procesos ar dažādām manipulācijām. Akadēmijas mācību procesā liela uzmanība būtu jāvelta kritiskās domāšanas attīstībai, medijpratībai un digitālajai kompetencei. Studentos ir jāattīsta iemaņas, kā iesaistīt pilsonisko sabiedrību publiskās diskusijās, debatēs un sarunās par demokrātijas apdraudējumiem informācijas hibrīdkara apstākļos.
Tuvojoties pirmajai gadadienai kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, arvien skaidrāk ir saprotamas šī kara augstās likmes. Krievijas karš pret Ukrainu nav reģionāls strīds vai cīņa par ietekmes sfērām, kā to pasniedz Kremļa propaganda.
Nē, tā ir globāla sadursme starp demokrātijām un autoritāriem, totalitāriem režīmiem. Ja Krievija uzvarēs, tad tas būs iedrošinošs signāls arī citām autoritārām valstīm izmantot militāru agresiju, lai īstenotu savas neleģitīmās intereses un grautu demokrātiju un cilvēktiesības. Tāpēc demokrātiskās valstis nedrīkst būt vājas un padoties Krievijas šantāžai ar kodolkara draudiem vai kodolkatastrofu Zaporižjas AES. Tāda piekāpšanās radītu papildu inerci autoritāro pārvaldības modeļu tālākai izplatībai ar tam sekojošu totalitāru kontroli pār sabiedrībām un datiem, pār tehnoloģijām, sociālo tīklu platformām, sakaru līdzekļiem un vispārējo informācijas patēriņu.
Eiropas demokrātija nedrīkst būt bezpalīdzīga. Tai ir jāspēj sevi aizsargāt pret naida kurināšanu, ekstrēmismu, sabiedrības šķelšanu, etnisko un politisko grupu mākslīgu konfrontāciju. Un šeit nav runa par izteiksmes brīvības ierobežošanu, bet gan par pareizā līdzsvara atrašanu, kas sabiedrībai dotu tiesiskus līdzekļus sevi aizsargāt pret negodīgām manipulācijām, ko īsteno Krievijas, Ķīnas, Irānas autokrātiskie režīmi, kuru rīcībā ir sarežģīts tīklojums ar kleptokrātiskām finanšu struktūrām, drošības dienestiem un profesionāliem propagandistiem. Diemžēl arī ar pērkamiem Eiropas politiķiem, lobistiem un medijiem. Šī būs ilgstoša cīņa par demokrātiskām vērtībām un mūsu dzīvesveidu, un tā nebeigsies ar Ukrainas uzvaru karā. Tāpēc šodien dibinātā Demokrātijas akadēmija ir tālredzīgs ieguldījums mūsu valsts drošībā un labklājībā.
Nobeigumā vēlos atgādināt Vinstona Čērčila pravietisko Fultonas runu "No Štetinas Baltijas jūras krastā līdz Triestei pie Adrijas jūras pāri kontinentam ir nolaidies dzelzs priekškars". Pārfrāzējot: no Barenca jūras krasta līdz Melnajai jūrai pāri kontinentam Dzelzs priekškaru ir nolaidusi Krievija.
Šoreiz Latvija vairs nav Dzelzs priekškara gūstekne, bet gan Eiropas Savienības robežvalsts, kas mums uzliek īpašu pienākumu sargāt un pilnveidot mūsu valsts un sabiedrības demokrātiskās vērtības. Mums vienmēr jāatceras, ka atšķirībā no Eiropas Savienības centra valstīm Latvija un pārējās Baltijas valstis nekad nedrīkst atļauties riskantus politiskus eksperimentus ar populismu un radikālismu, kas mūs atsvešinātu no ES kodola un apdraudētu valsts demokrātiju. Tas dziļi un pamatīgi ir jāapzinās Latvijas pilsoņiem, lai kas arī viņi būtu – uzņēmēji, intelektuāļi, tiesneši, studenti, lauksaimnieki, strādnieki, Saeimas deputāti vai valdības locekļi. Mūsu ģeopolitiskā situācija nosaka mūsu valsts politiskās, ekonomiskās un drošības izvēles. Tāpēc es no sirds vēlu, lai otrajā Latvijas gadsimtā mūsu tautas izvēles vienmēr būtu gudras, izsvērtas un tālredzīgas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!