Pirmdienas ēdienkartē bija viņa un droši vien, ka vēl šodien arī.
Atkāpsimies pāris soļus atpakaļ, lai saprastu, par ko ir stāsts. Manuprāt, bija apmēram pērnā gada oktobris, ja ne vēl agrāk, kad Ieva kādā sarakstē izteicās, ka gribētu uzrakstīt par nabadzības problēmu Latvijā.
Viņas argumenti bija pamatoti un tēma būtiska, bet vienojāmies, ka viņai saskrējušies vairāki steidzami darbi un ka vēlāk padomāsim par šo tematu nopietnāk. Otro reizi Ieva par šo tematu ierunājās kādā sapulcē, kurā mūsu nodaļas redaktori un žurnālisti apspriež tematus, par ko mums būtu vērts uzrakstīt. Ieva ieminējās par nabadzības tematu un tā arī bija pirmā reize, kad no viņas dzirdēju stāstu par lauku skolu bērniem, pie kuriem kāda fotokompānija brauc ar plastmasas puķu toveriem. Lai aizsegtu pirmajās rindās stāvošo bērnu cauros zābakus.
Pārējie nodaļas cilvēki nabadzības tematu attīstīja, minot vēl citus svarīgus aspektus, un tas bija atskaites punkts, kad sapratām - ar vienu rakstu šeit nebūs līdzēts, tematu daudz pilnīgāk atklāsim rakstu sērijā. Tā tapa ideja rakstu sērijai "Izdzīvotāji". Šajā un nākamajā nedēļā auditoriju pakāpeniski sasniegs vairāku žurnālistu raksti par dažādiem nabadzības problēmas aspektiem. Katram no tiem būs arī konkrēta cilvēka seja - seši drosmīgi cilvēki piekrita žurnālistiem atklāt kādu no nabadzības vaibstiem caur viņu gluži personiskajiem stāstiem.
Šobrīd, kamēr es rakstu šo ierakstu, man vajadzētu pēdējo reizi pārlasīt jau iepriekšminētās Ievas Albertes rītdienas rakstu par Mārīti, kurai pēc visu maksājumu nomaksāšanas pārtikai atliek 100 eiro mēnesī. Mārītei siekalas mutē saskrien, iedomājoties par vistas ruleti ar ķiplokiem, bet atļauties viņa to nevar. Tas būs kārtējais lieliskais Ievas raksts, jo viņa ne tikai izcili pamanījusi svarīgas detaļas Mārītes stāstā, bet arī ielikusi problēmu plašākā kontekstā. Man, piemēram, līdz Ievas raksta izlasīšanai nebija zināms, ka nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaita īpatsvara ziņā Vidzeme pārspēj Latgali. Vai Jūs to zinājāt?
Tātad, kāpēc tad es rakstu šo ierakstu, nevis pēdējo reizi rediģēju šo svarīgo Ievas rakstu? Tāpēc, ka vakar Ievai pārbrauca pāri tvitertiesas ceļarullis un Ieva ir manējā - šādi gadījumi, protams, sāp vairāk, nekā tad, kad tieši tā pati tvitera publika vienoti saceļas kādu man nepazīstamu cilvēku kolektīvā apriešanā.
Vētras iemesls ir Ievas komentārs, ar ko sākam savu rakstu sēriju - kāpēc mēs rakstām par "izdzīvotājiem". Komentāru Ieva sāk gana asi un provokatīvi ar stāstu par kumelīšu tēju maisiņos un koši lakotiem gēla nagiem, kad viņa kaut kad stipri sen viesojusies pie kādas nabadzīgas ģimenes laukos. Viņas novērojumi, intervējot šo ģimeni, liecinājuši, ka šie cilvēki drīzāk esot "profesionāli īdētāji", kamēr daudzas citas viņas viesošanās reizes pie daudziem, jo daudziem viņas intervētajiem cilvēkiem atklājušas līdz kaulam sāpīgu nabadzību.
Ko izdarīja tvitera publika? Nevis pievērsa uzmanību nabadzības problēmai, kas atklājas gan Ievas stāstā par lauku bērnu caurajiem ziemas zābakiem, gan mana kolēģa Andra pirmajā no sērijas rakstiem par Inesi no Tiņģeres un nabadzības apburto loku laukos (tur ir daudz spēcīgu detaļu, kas varētu šķist ļoti skaudras tiem, kas rakstu izlasa no sākuma līdz beigām, nevis šausminās par to, ka Inese dzemdējusi sešus bērnus).
Nē, šiem skaudrajiem stāstiem, kas atklāj realitāti, kādā jādzīvo tik daudziem Latvijas iedzīvotājiem, pievērsa uzmanību vien retais. Ērtāk taču bija "ēst" Ievu par viņas novērojumu, ka viņa savā ilgajā žurnālistes pieredzē sastapusies gan ar ļoti nabadzīgiem cilvēkiem, kuri atrod kā izdzīvot (bet viņiem nebūtu jāizdzīvo, viņiem būtu jādzīvo!), gan ar profesionāliem īdētājiem.
Un vai Jums tiešām šķiet, ka tāda kalibra žurnāliste kā Ieva secinājumu par "profesionāliem īdētājiem" izdarītu tikai pēc novērojuma par kumelīšu tēju paciņās un spilgtiem gēla nagiem? Es rediģēju šo rakstu un man nevienu mirkli neradās šaubas, ka Ieva, kura gadiem ilgi ir dzīvojusies nevis pa valsts iestāžu gaiteņiem, bet gan pa laukiem, un spēj patiesai sarunai atvērt pat akmeni, varētu kļūdīties savā intuīcijā par to, kur sastopas ar nabadzību, kas radusies sistēmisku problēmu un atbildīgo cilvēku ignorances dēļ, un kur - vienkārši ar pašu cilvēku nevēlēšanos darīt. Paldies Ievai gan par to, ka viņa pacēla šo problēmu, gan par to, ka jau tuvākajos mēnešos kopā ar viņu un citiem kolēģiem celsim augšā vēl citas sistēmiskas problēmas.
Piemēram, kamēr Ieva rakstīja šo komentāru, cits mans kolēģis bija aizbraucis uz kādiem Zemgales laukiem pavisam cita temata kontekstā un atbrauca ar informāciju vēl skaudrākam stāstam par citu ārkārtīgi svarīgu sociālu problēmu, kam arī nepievērš uzmanību ne atbildīgās iestādes, ne mediji. Arī par to rakstīsim un tas, esmu pārliecināta, nepiesaistīs tādu uzmanību, jo vieglāk ir ar ceļarulli braukt pāri žurnālistei par vienu provokatīvu detaļu, nevis prasīt atbildību no tiem, kuru rokās ir politiskās sviras dziļu un sistēmisku problēmu risināšanai.
Jā, un šie raksti būs aiz maksas sienas, jo viss, ko manas nodaļas cilvēki raksta, ir aiz Delfu maksas sienas. Mēs esam "Delfi Plus" redaktori un žurnālisti, un es esmu ļoti, ļoti nogurusi no pārmetumiem par to. Pieļauju, ka ikviens, kurš pazīst mūs pašus vai mūsu darbu, tic, ka, sanākot kopā sapulcēs, mēs nespriežam par to, kura problēma būtu labāk "kapitalizējama". Mēs runājam par to, ko, mūsuprāt, būtu svarīgi atspoguļot un kā to vislabāk darīt.
Jā, un vēl - vakarā lasīju kādu grāmatu savas mentālās veselības kopšanas nolūkos un, kā reizi, trāpījos nodaļā par to, ko iesākt ar kritiskiem viedokļiem par sevi. Tur bija teikts, ka cilvēkiem nevar nerūpēt citu cilvēku viedoklis un tam ir gana stingrs pamatojums. Bet... katrs ir atbildīgs par savu autoritāšu loka izveidošanu un tad arī šo autoritāšu pausto kritiku, protams, ir vērts ņemt vērā un izmantot personīgās izaugsmes nolūkos.
Bet, ja laidīsim klāt ikkatru pēc iespējas indīgāko viedokli arī no tiem, kas nav no šī mūsu autoritāšu loka vai pat ir pilnīgi nepazīstami, tad saiesim sviestā. Tas ir noderīgi šajā laikmetā, kad sociālajos tīklos varam tikt nogānīti no jebkura. Ievas vakardienas pieredze jau ir tikai "ziediņi", jo, piemēram, Inga Spriņģe droši vien jau sen būtu nojūgusies, ja lietām nepieietu ar šādu attieksmi. Un gan jau arī es pēc šī dabūšu visādas kritiskas ziņas, bet tad mācīšos praksē pati to pašu, ko tagad iesaku Ievai - nelaist sev klāt. Jo man Ieva ir svarīgāka, nekā izpatikšana tvitertiesai.
Un, ja nu kādam interesē, turpmāko pāris nedēļu laikā šeit pakāpeniski parādīsies visi mūsu publicētie sērijas "Izdzīvotāji" raksti