Jaunais Ministru kabinets pie varas vēl nav pabijis pat simt dienas, taču jau pirmajā nozīmīgajā lēmumā par valsts budžetu apliecina: skaistā retorika par "ekonomikas transformāciju", "atbalstu zinātnei" un "iedzīvotāju dzīves uzlabošanu" ir tikai frāzes ar apšaubāmu segumu. Tās slēpj nepatīkamo atziņu: šis ir stagnācijas budžets. Jo valstī viss paliks pa vecam.
Valdības sagatavotais budžets nostiprinās sabiedrībā jau tā valdošo pārliecību, ka pārmaiņas nav iespējamas. Latvijas iedzīvotāji kopš Covid-19 uzliesmojuma dzīvo pastāvīgā krīzes režīmā; šādas ikdienas trauksmes normalizācija gluži loģiski izraisa nomāktību un apātisku nākotnes redzējumu. Šī bezcerība spēcīgi kontrastē ar izjūtu, ka ārpusē pārmaiņas tomēr notiek un ka "citur zāle ir zaļāka" nav tikai bērnišķīga iedoma. Igaunijā skolotāju algas sasniedz pat 3000 eiro. Lietuvas galvaspilsēta Viļņa, valdības nekavēta, ir jūtami attīstījusi gan vides infrastruktūru, gan ekonomiku.
Tikmēr mēs joprojām braucam pasažieru vagonos, kādos pārvietojās mūsu vecāki savā bērnībā, jo jauno elektrovilcienu ieviešana tiek nemitīgi atlikta. Kaimiņos moderni vilcieni kursē jau desmito gadu. Tagadējais Ministru kabinets pat nav gatavs atbalstīt finansējuma (divi miljoni eiro) piešķiršanu jaundzimušo pūriņam, kas īpaši labvēlīgi ietekmētu zemo ienākumu ģimenes, kurām lielākais atbalsts nepieciešams tieši pirmajos mēnešos pēc bērna piedzimšanas. Šāds mazs žests būtu signāls sabiedrībai, ka politiskā līmenī par cilvēkiem nav aizmirsts un ka Latviju gaida cerīgs attīstības stāsts. Tomēr šādu praktisku soli nav gatavas aizstāvēt pat tās koalīcijas partijas, kuras citkārt skaļi klaigā par ģimenes vērtībām. Budžeta skaitļi rāda, ka turpinās vecais naratīvs – virspusē nogludināts, bet saturiski fragmentēts, nepārliecinošs un bezcerību vairojošs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!