Rihards Bambals: Vai Latvija zaudēs informatīvajā karā?  (17)

Tuvojoties Krievijas aizsāktā kara Ukrainā pirmajai gadadienai, lai kā vairākums no mums alktu pēc drīzas ukraiņu uzvaras, maz ticams, ka karš beigsies rīt, parīt vai pēc mēneša. Pamatā tam ir skepse par Krievijas vēlmi apstāties. Jāgatavojas atbalstīt Ukrainu ilgtermiņā, vienlaikus vēl vairāk spiežot uz Krieviju un izolējot to no pārējās pasaules visās sfērās. Vienlaikus jāatceras, ka Ukraina ar savu varonīgo pretošanos Krievijai mums ir uzdāvinājusi laiku stiprināt savas drošības un aizsardzības spējas, tostarp pret informatīvo karu.

Krievija neapstāsies Ukrainā

Aizvadītais gads vairākkārt Latvijā licis uzdot jautājumu, vai un cik gatava būtu mūsu valsts un sabiedrība, ja Kremļa režīms, ar vai bez Putina, varētu atļauties veltīt vairāk uzmanības situācijai ārpus Ukrainas. Nesen Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs Kremļa kontrolētajos kanālos jau visai atklāti flirtēja ar domu, ka pēc Ukrainas sekos citas valstis, piemēram, Moldova. Dažādi Kremļa propagandisti periodiski savos kanālos piedraud ar uzbrukumu arī Baltijas valstīm.

Nevajag gan sacerēties, ka esam unikāli. Ar kodoluzbrukumu piedraud arī Londonai, Parīzei un Berlīnei. Propagandisti regulāri uztur dzīvu naratīvu, ka Krievija jau karo ar NATO. Te gan vietā ir Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska anekdote Deividam Letermanam, kurā divi Odesas ebreji apspriež "Krievijas–NATO kara" gaitu – Krievija zaudējusi jau vairāk nekā 70 000 karavīru, iztērējusi vairumu raķešu un bruņojuma krājumu, kamēr NATO nav vēl ieradusies.ⁱ

Ar augstu ticamību un iespējamību Krievija neapstāsies pie jebkura no scenārijiem. Pat ja tās karaspēks tiks pilnībā sakauts un padzīts no Ukrainas (ko es no sirds novēlu!), pastāv būtiski riski, ka X gadu laikā Krievija atgūsies, sakopos spēkus un atriebsies. Šoreiz, iespējams, izvēloties citu mērķi, ne Ukrainu. Ar milzīgo pieredzi pēc kara tā kļūs ne tikai par ES un NATO dalībvalsti, bet arī Eiropas politisko smagsvaru un vienu no noturīgākajām valstīm reģionā. Jau šobrīd politiskais gravitācijas centrs Eiropā ir novirzījis no Briseles, Parīzes un Berlīnes tuvāk Kijivai, Varšavai un Baltijas valstīm. Pie šāda scenārija par Krievijas atriebības mērķi ja ne konvencionālā, tad hibrīdajā karā, tostarp informatīvajā telpā, varētu kļūt kāda vājāka robežvalsts, arī Latvija. Savukārt, ja Ukraina karā zaudēs vai rietumvalstis ar savu atbalstu minstināsies un ļaus Krievijai atvilkt elpu un izvilkt galvu no cilpas, ko pati sev aplikusi ap kaklu, ir riski šiem scenārijiem piepildīties ātrāk.

Krievijai ir naidīgi mērķi un spējas tos īstenot

Krievijai ir gan naidīgi nodomi pret Latviju, gan attīstītas informatīvā kara spējas, lai tos realizētu. No šodienas perspektīvas raugoties, Latvijā ir arī gana daudz ievainojamību, ko potenciālais ienaidnieks varētu ekspluatēt, lai informatīvo karu gana sekmīgi pret mums īstenotu. Īpaši gadījumā, ja atstāsim informatīvās telpas drošību novārtā.

Par naidīgajiem Krievijas mērķiem liecina fakts, ka jau kopš 90. gadiem Kremļa režīma dezinformācijas mašinērija pastāvīgi izdarījusi spiedienu uz Latviju ar informācijas operācijām un apmelošanas kampaņām. Tam pamatā bijuši divi mērķi – polarizēt Latvijas sabiedrību, neļaujot tai saliedēties, kļūt par vienotu veselumu, kā arī pasniegt Latviju starptautiski kā neizdevušos valsti vai vismaz kā demokrātisko vērtību standartiem neatbilstošu valsti, cenšoties nošķelt mūs no Rietumu sabiedrotajiem, piederības starptautiskajām institūcijām (NATO, ES), kā arī to militārā, ekonomiskā un cita atbalsta.

Pretēji rietumvalstu skaidrajai izpratnei un nošķīrumam starp "mieru" un "karu", Krievijā šie stāvokļi ir saplūduši vienā veselumā. Tā redz un īsteno "karu", kamēr Rietumos vēl uzskatām, ka ir relatīvs "miers". Dažādas intensitātes kara operācijas informatīvajā telpā ir kļuvušas par pilnīgi dabīgu karadarbības vešanas stratēģiju visās Krievijas stratēģiskajās doktrīnās.

Nevar novērtēt par zemu arī Krievijas spējas un resursus. Tā oficiāli velta 1,5 miljardus ASV dolāru Kremļa kontrolēto plašsaziņas līdzekļu uzturēšanai (2021. gadā). Sākoties pilna apmēra iebrukumam Ukrainā, šie izdevumi 2022. gada pirmā ceturkšņa laikā trīskāršoti. Tā nav nejaušība, jo pēdējo 12 gadu laikā RT (iepriekš "Russia Today") budžets, kas aizņem ceturto daļu no prokremlisko kanālu "budžeta pīrāga", ir palielinājies vairāk nekā trīs reizes.ⁱⁱ Turklāt tie ir tikai oficiālie skaitļi, kur nav ņemti vērā specdienestiem un oligarhiem, piemēram, Jevgēņijam Prigožinam, pieejamie līdzekļi informācijas ietekmēšanas operācijām.

Mūsu ievainojamības

Informācijas ietekmēšanas operācijas padara iespējamas mērķa valsts sabiedrības ievainojamības. Krievija ilgstoši, pacietīgi ir indējusi mūsu sabiedrības prātus, izdarot spiedienu uz trauslajiem punktiem, tostarp daudznacionālo un neviendabīgo sabiedrības sastāvu, kurā trūcis gan vienotas vēsturiskās un sociālās atmiņas, gan adekvātu medijpratības prasmju.

Ilgstoša ievainojamība radusies tādēļ, ka vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju neatkarīgi no tautības ikdienā biežāk runā krievu nekā latviešu valodā. Liela daļa no tiem ilgstoši lietojusi prokremliskos plašsaziņas kanālus, jo tie bijuši pieejami, ērtākā valodā, ar ļoti diskutablu, bet, iespējams, atraktīvāku saturu nekā vietējā tirgū pieejamās alternatīvas. Apgalvojums, ka Nacionālās elektronisko plašsaziņu līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumi ierobežot visus prokremliskos kanālus 2022. gada pavasarī (kas ir ļoti pareizi!) šo problēmu automātiski atrisināja, ir naivs vai pat bīstams, jo balstīts vēlmju domāšanā, kā arī liecina par nezināšanu, kādi procesi veido un ietekmē informatīvo telpu, kurā vakuums nekad neveidojas.

Vēl 2022. gada maijā teju desmitā daļa aptaujāto mazākumtautību pārstāvju vaļsirdīgi atzina, ka joprojām patērē Kremļa kanālus (RT, NTV, RTR, "Rossija-1") reizi nedēļā vai biežāk. Tobrīd arī vairāk nekā trešdaļa aptaujāto (35%) piekrita Kremļa naratīvam "Ukraina 8 gadus īstenoja genocīdu Luhanskā un Doņeckā", kamēr piektdaļa (21%) domāja, ka "Krievijas karaspēks atbrīvo Ukrainu no nacistiem".ⁱⁱⁱ

Lēmumiem ierobežot dezinformācijas kanālus ir arī pirmie pozitīvie rezultāti. Pēdējā Valsts kancelejas pētījumā atklājies, ka laikā no marta līdz decembrim būtiski audzis Latvijas krievvalodīgo atbalsts Ukrainai. Tostarp no 41% (martā) uz 63% (decembrī) audzis atbalsts Ukrainas cīņai par savas zemes neatkarību un brīvību, kā arī no 46% uz 64% audzis atbalsts Ukrainas kara bēgļu uzņemšanai Latvijā. Visstraujāk audzis atbalsts Ukrainas uzņemšanai NATO (no 14% uz 51%) un ES (no 17% uz 50%).^iv Tas rada pamatu zināmam optimismam, bet nevaram gulēt uz lauriem vai cerēt sabiedrības saliedētību un vienotību veidot tikai ar slēgšanas un ierobežošanas metodi. Nevar arī cerēt mainīt visu iedzīvotāju pasaules uzskatus un attieksmi īsā laikā, jo to veidošanās ir ilgs, sarežģīts process, atkarīgs no daudziem faktoriem.

Otra būtiska ievainojamība ir nepietiekams medijpratības līmenis, kas lielai daļai sabiedrības joprojām liek noticēt Kremļa manipulācijām un naidīgajiem vēstījumiem. Pēdējie pieejamie (optimistiskākie) pētījumu dati par 2021.–2022. gadu liecina, ka vidēji tikai seši no desmit cilvēkiem Latvijā spēj atpazīt dezinformāciju.^v Valsts kancelejas veiktais monitorings liecina, ka prokremliskie kanāli ilgstoši ir "pilinājuši" tādus naratīvus kā "valdība sniedz lielāku atbalstu ukraiņiem nekā savējiem", "sankcijas griež tikai Latvijai un nekaitē Krievijai", "Eiropa nosals bez Krievijas gāzes".

Krievijas karam Ukrainā potenciāli ieilgstot, jāapzinās, ka investīcijas medijpratībā ļaus ne tikai pārvarēt potenciālo "kara nogurumu" sabiedrībā, bet eventuāli arī uzvarēt karu. Šajā kontekstā lieti var noderēt arī 2022. gadā Valsts kancelejas izdotā rokasgrāmata^vi, kas brīvi pieejama jebkuram Latvijas iedzīvotājam un sniedz ļoti praktiskas zināšanas, kā atpazīt un pretoties Kremļa dezinformācijai un informācijas ietekmēšanas operācijām.

Kā Latvija nezaudēs informatīvajā karā

Būtisks izaicinājums un sava veida ievainojamība ir tas, ka ilgstoši informatīvās telpas drošība nebija pietiekami augsta valsts prioritāte, kā arī valsts pārvaldes, neatkarīgo institūciju, nevalstiskā sektora un citu spēlētāju centieni stiprināt šo sfēru Latvijā ir bijuši pārlieku fragmentēti, trūcis savstarpējas koordinācijas.

Šobrīd koordinācijas un vadības trūkums valsts līmenī ir atrisināts, un Ministru kabinets šī gada 24. janvārī apstiprināja Valsts stratēģiskās komunikācijas un informatīvās telpas drošības koncepciju 2023.–2027. gadam^vii, ko aizvadītā gada laikā izstrādājusi Valsts kanceleja sadarbībā ar vairāk nekā 20 institūcijām. Tas ir pirmais šāda veida stratēģisks politikas plānošanas dokuments Latvijā (arī viens no pirmajiem ES), kura vīzija ir veicināt informatīvās telpas drošību, tostarp ar stratēģisko komunikāciju, panākot, ka valsts pārvalde un sabiedrība ir noturīga pret ārējiem un iekšējiem iejaukšanās riskiem demokrātiskos procesos informatīvajā telpā, kā arī tie spēj līdzdarboties, lai pārvarētu krīzes un apdraudējumus. Tas nozīmē, ka valstij ir konkrēts plāns, definētas prioritātes un ieviešamie pasākumi ar konkrētiem termiņiem un atbildības sadalījumu, kā sasniegt, lai valsts pārvalde un sabiedrība ir tik noturīgas, ka ārvalstu iejaukšanās mūsu informatīvajā telpā kļūst pārāk dārga, neefektīva un praktiski neiespējama.

Koncepcija paredz būtiski stiprināt visus trīs informatīvās telpas pīlārus: valsts pārvaldes stratēģiskās komunikācijas spējas, mediju vidi, kā arī sabiedrības noturību, tostarp ar medijpratību. Turklāt visa informatīvā telpa ir tik spēcīga un droša, cik vājākais tās pīlārs. Tā ir arī starp pirmajiem politikas plānošanas dokumentiem Latvijā, kas definē tādus jēdzienus kā "stratēģiskā komunikācija", "dezinformācija", "informācijas ietekmēšanas operācija" un citus. Visbeidzot, koncepcija izvirza konkrētus mērķus sešos darbības pamatvirzienos: 1) valsts stratēģiskās komunikācijas spēju attīstība, 2) informatīvās telpas noturības pasākumi pret drošības apdraudējumiem, 3) mediju vides stiprināšana un pilnveidošana, 4) iesaistīta un pret informatīvās telpas izaicinājumiem noturīga sabiedrība, 5) partnerība ar organizētu pilsonisko sabiedrību, privāto un akadēmisko sektoru, 6) starptautiskā sadarbība.

Kas jādara, lai šī koncepcija nekļūtu par "kārtējo dokumentu" ierēdņu atvilktnēs? Pirmkārt, jāsāk to nekavējoties īstenot. Tas nozīmē, ka koncepcijas mērķu sasniegšanai jāmobilizē nepieciešamie finanšu un cilvēku resursi katrā no nozarēm un institūcijām. Turklāt sabiedrībai jāpieprasa saviem priekšstāvjiem prioritizēt informatīvās telpas drošību tādā pašā līmenī kā ārējo un iekšējo drošību.

Otrkārt, būtiski ir apzināties, ka katram iedzīvotājam "X stundā" būs jāaizstāv valsts. Tas nebūt nozīmē vienmēr karošanu ar ieroci rokā, lai arī tas var būt nepieciešams, un dalība valsts aizsardzības dienestā, Zemessardzē, rezervista militārās pamatapmācības kursa apguve ir visnotaļ vēlama. Jāatceras, ka informatīvo telpu var sargāt katrs no mums un jau šobrīd, piemēram, nedaloties ar dezinformāciju vai nepārbaudītu informāciju tālāk sociālajos medijos, kā arī aktīvi ziņojot par to pašām platformām un atbildīgajiem dienestiem. Konkrētas instrukcijas iespējamai rīcībai pieejamas jau pieminētajā Valsts kancelejas rokasgrāmatā.

Treškārt, jāmaina domāšana, ka Krievija un tās draudi Latvijai izzudīs vai, karam beidzoties, atjaunosies attiecības ar to iepriekšējā līmenī. Visticamāk, tūrisms ar Krieviju neatjaunosies, energoresursus no tās nepirksim, arī citas lietas, visticamāk, savstarpēji netirgosim, kā arī Kremļa TV kanālus neskatīsimies.

Latvijai jākļūst pašpietiekamai, integrējot Krievijas radīto risku pārvaldīšanu mūsu ikdienā, kā to dara valstis seismiski aktīvās zonās, kur ir augsti katastrofu riski. Zinātnieku vidū ir relatīva vienprātība tajā, ka dabas vai cilvēku radītām nelaimēm, lai tās tiktu kvalificētas kā katastrofas, nepietiek ar postošu notikumu. Nepieciešama arī ievainojama sabiedrība, kas pieredz būtiskas sekas savas ievainojamības dēļ.^viii Būdama Eiropas un Rietumu valsts, Latvija ir robežvalsts divu pilnīgi atšķirīgu vērtību sistēmu tektoniskajām plātnēm ar augstu "seismisko aktivitāti". Ukraina ar savu varonību kaujas laukā mums ir nopelnījusi papildu laiku sagatavoties, mazināt ievainojamības, attīstīt noturību un izvairīties no dezinformācijas katastrofas, mobilizējot kopīgu drošības mērķu sasniegšanai valsts institūcijas, nevalstisko, akadēmisko, privāto sektoru un plašāku sabiedrību. Mēs nevaram atļauties šo laiku izšķērdēt.

i My Next Gues twith David Letterman and Volodymyr Zelenskyy (Netflix). https://www.youtube.com/watch?v=liooTXAF5Xo

ii Michałowska-Kubś A., Kubś J. (8 August 2022). Coining lies. Kremlin spends 1,5 Billion per year to spread disinformation and propaganda (Debunk.eu). https://www.debunkeu.org/coining-lies-state-budget-financing-of-russian-propaganda

iii SKDS (2022. gada 29. aprīlis–16. maijs). Cittautiešu aptauja par mediju patēriņa ieradumiem un citiem aktuālajiem jautājumiem. https://www.mk.gov.lv/lv/petijumi

iv Latvijas Fakti (2022. gada decembris). Kvantitatīva Latvijas iedzīvotāju aptauja par iedzīvotāju drošības sajūtu, cenu pieaugumu, Krievijas karu Ukrainā. http://petijumi.mk.gov.lv/node/4084

v NEPLP veiktā pētījumā 2021. gada jūlijā–septembrī 61% Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka spēj viegli atpazīt uzticamu informāciju medijos no manipulatīvas (safabricētas, maldinošas). Savukārt 2022. gada aprīlī–maijā veiktā "Eurobarometer" pētījumā 64% Latvijas iedzīvotāju jutās pārliecināti, ka spēj atpazīt dezinformāciju. Avoti: Latvijas Fakti (2021). Pētījums par Latvijas iedzīvotāju medijpratību un mediju satura lietošanas paradumiem. https://www.neplp.lv/lv/media/185/download; European Parliament (May 2022). Flash Eurobarometer: News & Media Survey 2022. https://europa.eu/eurobarometer/surveys/detail/2832

vi Bambals R. (Red.) (2022). Rokasgrāmata pret dezinformāciju: atpazīt un pretoties. Rīga, Valsts kanceleja, https://www.mk.gov.lv/lv/rokasgramata-pret-dezinformaciju

vii Konceptuālais ziņojums par valsts stratēģisko komunikāciju un informatīvās telpas drošību 2023.–2027. gadam (apstiprināts Ministru kabinetā 2023. gada 24. janvārī). https://www.mk.gov.lv/lv/valsts-strategiskas-komunikacijas-un-informativas-telpas-drosibas-koncepcija

viii Wisner et al. (2004). At Risk. Natural hazards, people's vulnerability and disasters (2^nd Edition). London: Routledge, p.49