Iveta Kažoka: Izraidīt nedrīkst paturēt: par 25 000 bijušajiem Latvijas nepilsoņiem ar Krievijas pilsonību  (15)

Viens no šādiem lēmumiem jau ilgāku laiku rada panikas viļņus Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju vidū - par to, kas notiks ar tiem Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem, kuri reiz bija Latvijas nepilsoņi vai pilsoņi, taču no šī statusa atteicās.

Kādēļ atteicās? Tipiskākais iemesls: kādu brīdi šī gadsimta sākumā Krievijas Federācijas piedāvātā pensija bija augstāka nekā tā, ko varēja saņemt Latvijā. Šobrīd atklājas gadījumi, kad pat tuvi radinieki nav zinājuši, ka viņu radiniekiem ir Krievijas pilsonība. Tie ir aptuveni 25 000 lielākoties vecākās paaudzes cilvēki, kuri lielākoties dzīvo turpat, kur citi attiecīgās vecuma grupas Latvijas krievi - Bolderājā, Pļavniekos, Ķengaragā, Kauguros, Daugavpilī, Rēzeknē, Olainē, citās lielajās pilsētās.

Lai varētu turpināt dzīvot Latvijā, viņiem ir nepieciešama uzturēšanās atļauja. Līdz pagājušā gada septembrim likums paredzēja, ka viņi var iegūt pastāvīgo uzturēšanās atļauju uz tā pamata vien, ka viņiem reiz bijusi Latvijas pilsonība vai nepilsoņa statuss. Saeima šo likuma normu atcēla.

Saeima arī lēma, ka jau izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izbeigsies šī gada 1.septembrī. Ja Krievijas pilsonis vēlas saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju atkārtoti, viņam jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas un jāatbilst veselai virknei priekšnoteikumu. No šiem nosacījumiem vecāko paaudžu pārstāvjiem īpaši sarežģīti izpildāma ir prasība par pietiekamiem finanšu līdzekļiem dzīvei Latvijā - 620 eiro mēnesī.

Ko reālajā dzīvē varētu nozīmēt šādu normu izpilde?

Aptuveni 18 000 cilvēku līdz 24. martam ir jāpiesakās kārtot latviešu valodas eksāmens (tie Krievijas pilsoņi, kuri ir vecāki pat 75 gadiem, no šī pārbaudījuma ir atbrīvoti). Tad Valsts izglītības satura centrs viņus reģistrēs un katram iedos vienu datumu/laiku periodā starp aprīļa vidu un jūlija beigām, kad jāierodas uz latviešu valodas eksāmenu. Pievērsiet uzmanību - persona pati šo datumu nevar izvēlēties, turklāt eksāmena norises vietas būs tikai trīs Latvijas pilsētās! Eksāmena kārtotājam ļoti vēlams nokārtot eksāmenu ar pirmo reizi, it sevišķi tiem, kuriem trāpīsies jūnija vai jūlija datumi, jo organizatoriskās kapacitātes noorganizēt atkārtotu eksāmenu Valsts izglītības satura centram līdz 1.septembrim, visticamāk, vairs nebūs un noteikumi paredz, ka starp eksāmeniem jābūt vismaz mēnesim.

Kas notiks ar tiem cilvēkiem, kuri šiem nosacījumiem neatbilst vai kuri nespēj nokārtot latviešu valodas zināšanu pārbaudes? Likumā par to skaidri nekas nav pateikts. Pieņemu, ka viņi dodas uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP) pieteikties termiņuzturēšanās atļaujai, šādi ar savu masveidību vien "uzkarinot" šīs jau tā pārslogotās iestādes darbu. Apstrīdot un pārsūdzot PMLP lēmumus, viņi pēc neilga brīža "uzkarinās" arī Latvijas administratīvo tiesu sistēmu.

Kas notiks ar tiem cilvēkiem, kuri nokārtos latviešu valodas eksāmenu? Viņi dosies pieteikties pastāvīgajai uzturēšanās atļaujai. Tur viņi ar savu masveidību "uzkarinās" ne tikai jau tā teju paralizēto PMLP, bet arī drošības dienestus, kuriem par katru no viņiem būs jāsniedz atzinums.

Abas kategorijas - gan eksāmenu nokārtojušie, gan nenokārtojušie - paliks gaisā pakārtā situācijā, bez skaidra tiesiskā statusa Latvijā labākajā gadījumā uz daudziem mēnešiem, sliktākajā - gadiem. Nemitīgi baidoties no iespējas, ka uzturēšanās atļaujas izsniegšana tiks atteikta, un cilvēks izraidīts no valsts, kurā nodzīvojis visu dzīvi un kur dzīvo viņa bērni un mazbērni.

Ko ar šo situāciju darīt?

Pirmkārt, jādomā par stingrāku kvalitātes kontroli tiem Saeimas pieņemtajiem lēmumiem, kas tiek pieņemti īsi pirms vēlēšanām – varētu domāt, ka Prezidenta iespējas aizsūtīt nekvalitatīvus likumus otrreizējai caurlūkošanai ir šāds kvalitātes kontroles mehānisms, bet, kā redzam, tas nedarbojas.

Otrkārt, jāpārskata iepriekšējā Saeimas sasaukuma pieņemtie grozījumi Imigrācijas likumā tā, lai tie ir reāli izpildāmi, "neuzkarinot" valsts iestādes un tiesiskā statusa ziņā neradot nenoteiktību tik lielai Latvijas iedzīvotāju daļai. Pirmais septembris kā atskaites punkts tam, lai 25 000 cilvēkiem beigtos pastāvīgās uzturēšanās atļaujas un viņi iegūtu jaunu statusu Latvijā ir reālajā dzīvē neizpildāms.

Treškārt, domājot par latviešu valodas zināšanu prasībām Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem, kuri reiz bijuši Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi - jāapzinās, ka te ir runa pamatā par vecāko paaudžu cilvēkiem, kuru radītais risks Latvijas drošībai ir minimāls. Ja atskaita viņu pilsonību, viņi nav nošķirami no Bolderājā, Kauguros vai Olainē dzīvojošajiem vecāko paaudžu krieviski runājošajiem Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem. Protams, ir vēlams, lai viņi apgūst latviešu valodu un, manuprāt, ir attaisnojama privilēģija automātiskas vai ātrāk izsniegtas patstāvīgās uzturēšanās atļaujas formā tiem no viņiem, kuri var pierādīt savas latviešu valodas zināšanas. Vienlaikus, jābūt arī skaidram risinājumam tiem no viņiem, kuri latviešu valodas eksāmenu nespēs nokārtot - un šis risinājums nevar būt izraidīšana uz Krieviju, ilgstoša tiesāšanās vai ilgstoša atrašanās juridiski nenoteiktā situācijā. Risinājumam jābūt saprātīgam un samērīgam – gan attiecībā uz viņiem, gan domājot par valsts iestāžu spējam, it sevišķi PMLP, sniegt pakalpojumus arī citām Latvijas sabiedrības grupām.