Tuvojas Valsts prezidenta vēlēšanas, un daudzas pazīmes liecina, ka politiskie procesi uzkarst. Savus plānus kaldina ne tikai politiskās partijas, bet arī ekonomiskās aprindas. Aizvien skaidrāk top redzams, ka īpaši asi durkļi tiek spicēti, lai nepieļautu Egila Levita atkārtotu ievēlēšanu amatā. Laikrakstos, interneta portālos ik pa brīdim parādās raksti un komentāri, kas cenšas nonicināt Egilu Levitu un pierādīt, ka viņam nav nekādu cerību saņemt Saeimas vairākuma atbalstu, lai turpinātu darbu Rīgas pilī. Izskatās, ka atsevišķas aprindas par prezidenta vēlēšanām interesējas pat vairāk nekā par premjera izvēli.
Krišjāni Kariņu nepētīja tik vērīgi, viņa biogrāfiju neaprakstīja vairākās grāmatās, nerakņājās viņa pagātnē tik dziļi kā Egila Levita dzīvē. Šīs aktivitātes ir pārsteidzošas, jo prezidenta iespējas ietekmēt Latvijas ekonomiku, budžetu, naudas plūsmu, nodokļu politiku un citus tikpat svarīgus jautājumus ir nesalīdzināmi mazākas nekā premjera un ministru iespējas. To lieliski demonstrēja kaut vai tāds sīkums kā diskusija par ministra biedra amata ieviešanu. Kā atceramies, Egils Levits itin stingri pieprasīja iecelt vismaz piecus šāda veida ierēdņus.
Taču līdz pat šim laikam nav neviena ministra biedra, prezidenta kategorisko prasību partijas un Krišjānis Kariņš klusi un nemanāmi paslēpa zem deķa. Bet Levits klusē. Tas skaidri rāda, ka prezidenta iespējas iekšpolitikā ir gaužām vājas. Viņa nozīmīgākā loma ir iespēja nosaukt premjera amata kandidātu pēc Saeimas vēlēšanām vai valdības krišanas. Taču arī šajā gadījumā visu nosaka partijas. Ko tās izraudzīsies par valdības vadītāju, to prezidents būs spiests nominēt.
Ja prezidenta loma ir nenozīmīga, tad kāpēc sākusies tik asa cīņa par gaidāmajām vēlēšanām? Kāpēc tik nesaudzīga vēršanās pret Egilu Levitu?
Domāju, ka atbildes uz šo jautājumu meklējamas Egila Levita ārpolitiskajā darbībā.
Ja iekšpolitikā Satversme Valsts prezidentam neparedz plašas tiesības, tad ārpolitikā ir citādi. Satversmes 41. pants nosaka, ka "Valsts Prezidents reprezentē valsti starptautiski". Tas nozīmē, ka kopā ar ārlietu ministru veido mūsu zemes attiecības ar citām valstīm un starptautiskām organizācijām. Domāju, ka starptautiskajā arēnā valsts galvas iespējas ir pat plašākas nekā ārlietu ministram. Tas izriet no viņa amata nosaukuma – Valsts prezidents, tātad valsts augstākā amatpersona, līderis. Ārlietu ministru var nesadzirdēt, bet prezidentu vienmēr sadzirdēs. Citiem vārdiem, prezidents simbolizē mūsu valsts ārpolitisko kursu, demonstrē, ar ko Latvija draudzējas, ko atbalsta, ko nosoda, uz kādiem pamatiem būvē savu drošību.
Valsts prezidenta iespējas ārpolitikā labi prata izmantot Vaira Vīķe-Freiberga. Viņas prezidentūras laikā Latvija iestājās NATO un Eiropas Savienībā. Atcerēsimies, ka tolaik diskusijas ritēja ārkārtīgi saspringti. Pret Latvijas dalību NATO vērsās ietekmīgi politiskie spēki. Diezin vai būtu izdevies šo pretdarbību pārvarēt, ja valsts priekšgalā nebūtu bijis tik konsekventas rietumnieciskā kursa atbalstītājas kā Vaira Vīķe-Freiberga. Tādējādi viņa pierādīja, ka prezidents var paveikt daudz. Tagad, kad austrumu varmākas mēģina atjaunot sabrukušo ļaunuma impēriju, aizvien skaidrāk apzināmies, ko savas "valdīšanas" laikā paveikusi Vaira Vīķe-Freiberga.
Pašlaik pasaule radikāli mainījusies. Starptautiskā situācija kļuvusi daudz sarežģītāka, sprādzienbīstama. Krievijas iebrukums Ukrainā sagrāvis iepriekšējo starptautisko kārtību. Beidzies relatīvā miera periods, Eiropu atkal apdraud totalitārs, fašistisks režīms, tāpat kā Otrā pasaules kara priekšvakarā. Tā taustekļi stiepjas arī Latvijas virzienā.
Kā šajos ārkārtējos apstākļos darbojies Egils Levits? Ko paveicis, lai stiprinātu mūsu drošību, pasargātu mūsu brīvību, valsts neatkarību? Man ar pilnu atbildības sajūtu gribas sacīt, ka Egils Levits savus pienākumus veicis priekšzīmīgi, darījis visu iespējamo, lai Latviju pasargātu no austrumu varmākas agresijas. Valsts drošības stiprināšanas nolūkos uzturējis draudzīgas attiecības ar mūsu sabiedrotajiem – ASV, Eiropas Savienību, NATO. Tāpat kā citu demokrātisko valstu līderi, bez jebkādas šaubīšanās nosodījis Krievijas iebrukumu Ukrainā un prasījis tā pārtrakšanu. Pašlaik Levits iestājas par to, lai tiktu veidots starptautisks tribunāls Krievijas kara noziegumu izmeklēšanai un vainīgo personu sodīšanai. Mudina konfiscēt Krievijas ārzemju valūtas rezerves, lai iegūtos līdzekļus izmantotu Ukrainas atjaunošanai. Egila Levita balss skanējusi daudzos starptautiskos saietos, to dzirdējuši miljoni citu valstu iedzīvotāju. Viņa nostāja demonstrējusi, ka Latvija konsekventi aizstāv demokrātiju, taisnību, starptautiskos likumus, brīvību, tautu tiesības uz neatkarību. Levits kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem stiprinājis Baltijas vienotību, sadarbību, draudzību.
Es domāju, ka Latvijas sabiedrības vairākums var tikai lepoties ar to, ka sarežģītajos starptautiskajos apstākļos mūsu valsts priekšgalā atradusies tāda personība kā Egils Levits.
Ja Levita veikums ārpolitikas jomā ir tik cienījams, tad kāpēc pašreizējā Saeima nepauž viņam viennozīmīgu atbalstu?
Manuprāt, izskaidrojums ir pavisam vienkāršs: Latvijā ir ietekmīgi spēki, kam Egila Levita ārpolitiskais kurss – konsekvents atbalsts Ukrainai, Krievijas nosodījums, skaidri iezīmētā rietumnieciskā orientācija – nav vēlams. Tie nav tikai skaidri saskatāmie piektās kolonnas pārstāvji, kas itin atklāti demonstrē savas simpātijas Krievijai, šad tad norauj kādu Ukrainas karogu. Šīs aprindas nevarētu nodrošināt daudzus tūkstošus eiro, lai Levita pagātni pētītu tikpat cītīgi kā insektu mikroskopā. Tie nevarētu sponsorēt nomelnojošu grāmatu izdošanu, troļļu fermas uzturēšanu, lai zākātu prezidentu. Acīmredzot kampaņas galvenie balstītāji ir ekonomiskie grupējumi, kuru bizness daudzus gadus balstījās uz sakariem ar Krieviju. Gāze, degviela, minerālmēsli, metāli un vēl daudzas citas preces plūda no Krievijas un vienai biznesmeņu daļai nodrošināja labus ienākumus. Bet tagad situācija mainījusies. Krievijai uzliktās sankcijas apgrūtina sakarus ar šo zemi. Ienākumi sarūk, vienai otrai firmai draud bankrots. Skaidrs, ka rodas vēlme atbrīvoties no Krievijai uzliktajām sankcijām vai vismaz vājināt tās.
Paraugs labi redzams – Ungārija, tās līderis Viktors Orbāns, kas spītē NATO, Eiropas Savienības vienotajai politikai, veido īpašas attiecības ar Krieviju. Skaidrs, ka arī mūsu zemes "pragmatiķi" gribētu to pašu – Latvijas ārpolitiskā kursa maiņu, Kremļa kritikas pieklusināšanu, neitrālāku pozīciju starptautiskajā arēnā. Sirds dziļumos viņi ir kopā ar Vladimiru Putinu. Viņiem nospļauties par putinistu šaušalīgajiem noziegumiem Ukrainā, sagrautajām pilsētām, nogalinātajiem cilvēkiem. Viņi negrib atcerēties, ka savulaik Kārļa Ulmaņa piekoptā neitralitāte, izdabāšana Kremlim nepasargāja Latviju no agresijas, viņu pašu – no aresta, nāves svešumā, cietumā. Šie "pragmatiķi", Krievijas ietekmes aģenti paši nelien presē, interneta portālos nepauž klaju atbalstu Kremlim, arī par Levitu nesaka neko sliktu. Toties ļauj runāt saviem algotņiem, un tie kliedz, raksta, zākā.
Kas ir šie uzņēmēji, politiķi, sabiedriskie aktīvisti?
Ja gribam to noskaidrot, vajag papētīt aizvadīto gadu presi, kas plaši atspoguļoja Krievijas rīkotos pompozos pasākumus. Viens no tādiem notika 2014. gadā Jūrmalā. Tolaik Krievija jau bija okupējusi Krimu, visa pasaule nosodīja cinisko agresijas aktu. Par spīti tam, grupa Latvijas pilsoņu nesa ziedus Krievijas emisāriem, dažs ar sunisku padevību lieca muguru viņu priekšā. Šajā pasākumā bija ieraugāma ne tikai Tatjana Ždanoka, Jānis Ādamsons, bet arī daudzas citas pazīstamas sejas, arī sporta, mākslas pārstāvji. Nav šaubu, ka tās bija personas, ko Krievija grasījās izmantot kā savas ietekmes aģentus. Iespējams, daļa no toreizējiem Kremļa sveicējiem, dzirdot, kas notiek Ukrainā, ir mainījusi savu attieksmi pret "austrumu draugiem". Tomēr nedomāju, ka to izdarījuši visi. Turklāt noteikti ir arī tādi, kam Maskavas arhīvos saglabājies ne viens vien pašrocīgi rakstīts "papīriņš", ko Krievijas dienesti varētu izvilkt dienasgaismā, ja kāds aizmirstu, kur mīt viņa saimnieki, un iedomātos, ka var spītēt to gribai.
Kādas ir atklāto un slepeno kremlistu iespējas gāzt Egilu Levitu no prezidenta amata? Viss atkarīgs no Saeimā ievēlēto partiju nostājas. Palūkosimies, kā tās balsotu.
Kā nupat varējām lasīt "Delfi", partija "Stabilitātei!" skaidri paudusi, ka neatbalsta Egila Levita atkārtotu ievēlēšanu par prezidentu. Par to nav jābrīnās. Zinām, kāda ir šīs partijas ārpolitiskā orientācija, zinām, kura sabiedrības daļa ar savu atbalstu ļāvusi tai iekļūt Saeimā. Pilnīgi dabiski, ka šīs frakcijas deputāti (11 balsis) noraida personu, kas konsekventi aizstāv rietumniecisko kursu.
Ko pauž "Latvija pirmajā vietā"? Tikpat viennozīmīgi vēsta, ka Egils Levits nebūs viņu atbalstītais prezidenta amata kandidāts. Manuprāt, arī par šo nostāju nav jābrīnās. Zinām, kādus ekonomiskos grupējumus pārstāv Ainārs Šlesers un Vilis Krištopans. Viņiem prezidenta krēslā vajadzīgs cilvēks, kas sekotu Viktora Orbāna paraugam un mainītu Latvijas ārpolitisko kursu.
Tātad vēl 9 balsis, ko Egils Levits nevar saņemt.
"Zaļo un zemnieku savienība". Arī tās pārstāvji sludina, ka Levits nedabūs viņu balsis. Par šo nostāju nav jābrīnās. Labi atceramies, kas bija šīs partijas premjera kandidāts un kāda viņa attieksme pret Krieviju, NATO. Pilnīgi loģiski, ka "zaļzemnieki" nevar atbalstīt prezidenta amatā personu, kas aizstāv viņu premjera kandidātam gluži pretēju ārpolitisko orientāciju.
Tātad vēl 16 balsis, ko Egils Levits nevar pievienot savam aktīvam. Kopā skaitot ar iepriekš minētajām, varam secināt, ka Levitam nav tikpat kā nekādu cerību saņemt 36 deputātu atbalstu.
"Progresīvie" (10 deputāti).
Pagaidām pauduši dažādus viedokļus. It kā gribētu virzīt savu kandidātu. Iespējams, tā arī izdarīs. Taču skaidrs, ka savāks nenozīmīgu balsu skaitu un neko būtisku nepanāks. Es ceru, ka "Progresīvie" spēs aizmirst "kurvīti", ko viņiem iedeva valdības veidotāji, un sapratīs, ka jābalso par Levitu. Šis balsojums demonstrēs viņu frakcijas deputātu valstiskās domāšanas līmeni.
"Jaunā Vienotība" un Nacionālā apvienība. Domāju, ka šīm divām frakcijām nav alternatīvas Levita kandidatūrai. Pat ja kāds no šo partiju pārstāvjiem gribētu meklēt citu kandidātu, viņš neuzdrošinātos par to ne iepīkstēties, jo abas minētās partijas deklarējušas – mēs esam par valsts drošību, kas balstīta uz ciešu sadarbību ar NATO, Eiropas Savienību, ASV. Jauna kandidāta meklēšana prezidenta amatam nozīmētu, ka patiesībā šīs partijas apšauba tāda kursa nepieciešamību. Tādu rīcību pilsoņi nepiedotu ne "Vienotībai", ne "tēvzemiešiem".
Domāju, ka Egilam Levitam itin drošas ir "Jaunās Vienotības" 26 un "tēvzemiešu" 13 balsis, tātad, kopā skaitot, 39 deputātu atbalsts.
Visas pazīmes rāda, ka prezidenta vēlēšanu rezultātus izšķirs "Apvienotais saraksts" (AS), kam Saeimā ir 15 deputātu vietas. Pašlaik šīs partijas pārstāvji pauž, ka piedāvās savu kandidātu prezidenta amatam.
Kā vērtēt šādus nodomus? Cik tie nopietni?
Es domāju, ka katram nopietnam politiķim, Saeimas deputātam jāsaprot, kādā laikā dzīvojam un kādi ir Latvijas galvenie ārpolitiskie uzdevumi. Karš Ukrainā nav beidzies, nav zināms, kādi būs tā rezultāti. Lai arī ceram uz Ukrainas uzvaru, nezinām, kad tā tiks sasniegta, kāda būs Krievija pēc kara. Tas nozīmē, ka pašlaik Latvijai nav nekā svarīgāka par drošību. Bet valsts drošība, mūsu brīvība, iespēja dzīvot savā zemē atkarīga no attiecībām ar demokrātisko pasauli, NATO, ASV. Bez Rietumu atbalsta mēs būtu viegls laupījums austrumu plēsoņam, tāpat kā 1940. gadā. Ja drošības stiprināšanu uzskatām par šo laiku svarīgāko mērķi, tad jāsecina, ka vajadzīgs tāds prezidents kā Egils Levits.
Šobrīd Latvijā nav redzama persona, kas spētu vēl konsekventāk turpināt rietumniecisko kursu, kas ir valsts neatkarības pamats. Jāņem vērā, ka Levitam jau ir pieredze ārpolitiskajā darbībā, viņš jau nodibinājis sakarus ar daudziem Rietumu kolēģiem, viņu pazīst daudzās valstīs, zina, ka viņš ir nešaubīgs demokrātijas, brīvības aizstāvis. Ņemot vērā to visu, būtu grūti saprast, kāpēc nepieciešama cita persona prezidenta amatā. Ja AS atteiktos atbalstīt Levitu, meklētu citu kandidātu, uzreiz būtu skaidrs, ka šī partija apšauba Latvijas rietumniecisko kursu.
Pat ja Egila Levita vietā nāktu līdzīgas orientācijas persona, Kremlis šādas pārmaiņas uztvertu kā savu uzvaru. Varētu skandināt, ka Latvija izteikusi neuzticību valsts vadītājam, kas ienīst Krieviju, zemojas ASV, Rietumu priekšā. Varētu klaigāt, ka Latvija nemaz nav tik konsekventa savā rietumnieciskajā ārpolitikā, ka ir partijas, spēki, kas labprāt pagrieztu muguru Rietumiem, pavērstos ar seju austrumu virzienā.
Dzirdētas runas par Ulda Pīlēna virzīšanu prezidenta amatā. Manuprāt, tāds pavērsiens diezin vai iespējams. Gan tāpēc, ka Pīlēns nav paudis gatavību stāties valsts priekšgalā, gan tāpēc, ka nav ne mazākās garantijas, ka viņš spētu labi veikt valsts vadītāja pienākumus. Jāņem vērā, ka viņam nav ne pieredzes, ne attiecīgo zināšu. Ulda Pīlēna piemērotību tādam amatam liek apšaubīt viņa iepriekšējie ciešie sakari ar personām, aprindām, kas savulaik nesušas ziedus Kremļa pārstāvjiem. Manuprāt, plāns Levitu nomainīt ar Pīlēnu vai kādu citu personu pašreizējos apstākļos būtu jāuztver kā valsts apvērsuma mēģinājums. Domāju, ka sabiedrība tādu rokādi uztvertu ļoti kritiski, kā AS politikas maiņu, nostāšanos to opozīcijas partiju pusē, kuras lolo sapni par tuvināšanos Krievijai. Ja AS tā rīkotos, tas būtu šīs partijas beigu sākums.
Domāju, ka AS deputāti beigs klīrēšanos un sapratīs, ka viņiem nav citu iespēju, kā vien paust atbalstu Egilam Levitam.
Viss iepriekš teiktais nenozīmē, ka Egils Levits ir ideāls valsts līderis. Manuprāt, viņa darbība iekšpolitikā paver plašas iespējas kritikai. Vairākas aktivitātes izraisījušas skepsi un pat klajus iebildumus. Tas sakāms par mēģinājumu dibināt Valsts padomi un vēstures institūtu, kā arī dīvaino ideju palielināt valsts birokrātisko aparātu, ieviešot ministra biedra amatu. Domāju, nav atbalstāma vēlme iztapt vienas ideoloģijas pārstāvjiem, aizmirstot, ka valstī ir dažādu uzskatu cilvēki, tāpat tā dažādu etnosu, reliģisko kopienu pārstāvji, arī tādi, kas nepieder nevienai baznīcai. Piemēram, mani bieži kaitina "kristīgo vērtību" slavināšana, aizmirstot Latvijas pagātni un to, ka valsts šķirta no reliģijas.
Es domāju, ka Egilam Levitam vajadzētu rūpīgāk padomāt par to personu izvēli, kas viņam sniedz padomus iekšpolitikas jautājumos un sacer viņa runas.
Jauna prezidenta meklētāji, Levita nelabvēļi var atsaukties uz to, ka viņš nav kļuvis visas tautas prezidents, ka viņa reitings, viņa prestižs sabiedrībā nav augsts. Taču šajā gadījumā jāņem vērā tas, ka nekad vēl neviens prezidents, premjers, ministrs nav tik masveidīgi, brīžiem ciniski un zemiski zākāts kā Levits. Manās acīs naidīgā vēršanās pret Levitu tikai vairo cieņu pret viņu, jo labi zināms, kas ir šo akciju veicēji, kādas intereses viņi pārstāv. Taču pavisam citādu iespaidu šie uzbrukumi atstāj uz tiem cilvēkiem, kuri ne pārāk nopietni interesējas par politiku, neiedziļinās aizkulišu mahinācijās, nemēģina izprast slepenākās intereses. Tādā veidā daļa sabiedrības tiek zombēta un nespēj objektīvi vērtēt politiskos procesus.
Jāņem vērā, ka daudzu vecākās paaudzes ļaužu acīs vēl dzīvs Kārļa Ulmaņa tēls un viņa darbošanās gan ekonomikā, gan kultūrā, gan citās jomās. Šī sabiedrības daļa domā, ka arī tagad prezidentam vajadzētu gādāt gan par sviesta un bekonu eksportu, gan par medicīnu, izglītību un visām citām jomām. Taču patiesība ir tāda, ka pašlaik Valsts prezidents nav valdības vadītājs, viņa loma ir pavisam cita, viņa tiesības ietekmēt valdību un tās rīcību ir niecīgas. Viņš ir tikai valsts simbols, viņa galvenā funkcija ir visai pasaulei demonstrēt, kādā virzienā iet Latvija, kas ir mūsu zemes draugi, kas ienaidnieki. Tas ir viss, ko varam gaidīt no prezidenta. Neprasīsim no viņa, lai sakārto medicīnu, apkaro nabadzību, samazina nodokļus, palīdz grūtdieņiem utt. Tas viss jāprasa no citiem valsts darbiniekiem, citām iestādēm. Ja to sapratīsim, tad nebūsim viegls laupījums smadzeņu skalotājiem.
Kad beigsies karš Ukrainā, kad Krievija būs sakauta un novājināta tik tālu, ka nespēs mūs apdraudēt, varēsim savu prioritāšu priekšgalā izvirzīt citus mērķus – ekonomiku, medicīnu, cīņu ar korupciju, nabadzības apkarošanu. Tad acīmredzot būs vajadzīgs cita tipa prezidents, un tāds noteikti tiks atrasts. Bet pašlaik kaimiņu zemē rit karš, mums galvenais ir nosargāt savu brīvību, grūti sūri izkaroto neatkarību, un tieši tāpēc nevaram riskēt ar prezidenta maiņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!