Anda Čakša: Pašvaldību skolu tīkla sakārtošana. Kas patiesībā notiek?  (1)

Mērķis jeb ko mēs vēlamies sasniegt

Mūsu mērķis ir panākt, lai augstas kvalitātes izglītība būtu pieejama ikvienam bērnam jebkurā Latvijas skolā. Un lai šī izglītība būtu izmaksu efektīva jeb, citiem vārdiem, mēs, nodokļu maksātāji, nepārmaksātu par to.

Lai šo mērķi sasniegtu, mums ir nepieciešami izglītoti, motivēti, labi atalgoti pedagogi. Nodrošināt situāciju, lai ikvienā Latvijas skolā strādātu tieši šādi pedagogi, ir mūsu mērķa neatņemama sastāvdaļa.

Ja šos mērķus varētu sasniegt, tikai ieviešot jaunus normatīvos aktus, dzīve būtu saulaina un vienkārša. Realitātē par vienotu rīcību šo mērķu sasniegšanai ir jāvienojas daudziem "spēlētājiem" ar ļoti atšķirīgām dienaskārtībām – pašvaldību pārstāvjiem un LPS, plānošanas reģionu pārstāvjiem un VARAM, pedagogu profesionālajām organizācijām un citiem pilsoniskās sabiedrības partneriem, ar kuriem regulāri tiekamies kopējā darba grupā.

Mēs lieliski apzināmies, ka skolas ietekmē iedzīvotāju ikdienas rutīnu un piedalās arī kultūras vides veidošanā. Mēs zinām, cik sarežģīts pašvaldībām ir katrs lēmums, kas skar kādas izglītības iestādes restrukturizāciju un kur nu vēl slēgšanu. Tāpēc mēs šobrīd runājam ar KATRU pašvaldību, mūsu ministrijas kolēģi izbraukā VISUS Latvijas reģionus, lai redzētu situāciju uz vietas un palīdzētu pašvaldībām meklēt labākos risinājumus.

Vai esam pavirzījušies uz priekšu

Viens no rezultātiem, ko esam ieguvuši, gan strādājot darba grupās, gan apmeklējot pašvaldības, ir pārliecība par to, ka mēs neredzam nepieciešamību pārskatīt esošo ģimnāziju un valsts ģimnāziju tīklu Latvijā tad, ja tas atbilst esošajiem kvalitātes un kvantitātes kritērijiem šajā skolu tīkla sakārtošanas posmā. Ģimnāzijas ieņem stabilu vietu Latvijas izglītības ekosistēmā un ir pelnījušas tur palikt, īpaši, ja ņemam vērā, ka pedagogiem joprojām ir svarīgs ģimnāziju metodiskais un profesionālais atbalsts, bet ekonomikas transformācijas var notikt tikai valstī, kurā ir labi izglītoti, gudri cilvēki, kas spēj radīt un ieviest inovācijas visdažādākajās jomās.

Šī brīža diskusijas ir par to, ko mēs sagaidām no vidējās izglītības posma. Prieks, ka beidzot ir mainījusies izpratne par iespēju iegūt vidējo izglītību vienlaikus ar profesionālo kvalifikāciju – tehnikumu prestižs vairs netiek apstrīdēts, un tie piesaista aizvien vairāk studējošo, savukārt tie, kas nešaubās par akadēmiskās augstākās izglītības izvēli nākotnē, iegūst vidējo izglītību ģimnāzijās. Būtiski, ka abi šie ceļi uzrunā jauniešus, un svarīgi, lai abos gadījumos ar viņiem strādātu profesionāli pedagogi, tiktu piedāvāta attīstīta mācību tehniskā infrastruktūra, nodrošinātas modernas laboratorijas un prakses vietas.

Pašvaldību skolu tīkls – esošās situācijas cēloņi un sekas

Laika posmā no 1996. gada līdz 2022. gadam Latvijā ir katastrofāli samazinājies bērnu un jauniešu skaits. Tā tas ir visos reģionos, izņemot Pierīgu un Rīgu. Ja salīdzinām ar 1996. gadu, tad šobrīd jauniešu skaits Zemgalē ir samazinājies par 47%, bet Latgalē – par 58%. Ir tikai loģiski, ka esošais skolu tīkls jāpārstrukturē, jo skolēnu skaits ir samazinājies uz pusi, bet vietām – pat vairāk.

Par skolu tīkla atbilstību esošajai situācijai ir jārūpējas skolu dibinātājiem, un Latvijā vidējās izglītības pakāpē tādi ir divi: valsts jeb Izglītības un zinātnes ministrija ir dibinātājs profesionālās izglītības iestādēm, bet pašvaldības ir dibinātājs vispārizglītojošajām skolām un pirmsskolas izglītības iestādēm.

Profesionālās izglītības skolu tīklu, kuru pārvalda IZM un kurā pedagogu un izglītojamo proporcija vidēji ir 1:18, var uzskatīt par sakārtotu.

Pašvaldību skolu tīkls izskatās citādi. Šajā tīklā pedagogu un skolēnu proporcija ir 1:9. Tas nozīmē, ka 18 skolēnu izglītošanai vidēji ir nepieciešams nevis viens pedagogs, bet divi. Vēl vairāk – ja izslēdzam Rīgu un Pierīgu, tad pedagogu un skolēnu proporcija ir no 1:8 līdz 1:6. Naudas izteiksmē tas nozīmē, ka pašvaldību skolu tīklā atšķirībā no valsts tīkla uz vienu skolēnu tiek tērēti divas reizes lielāki resursi.

Mūsu pašvaldību skolu tīklā ir tāda skola, kur pedagogu un administrācijas skaits ir lielāks par skolēnu skaitu. Mums ir skola, kur posmā no 1. līdz 9. klasei mācās kopumā 13 skolēni. Tas nozīmē, ka katrā klašu grupā vidēji mācās mazāk nekā 2 bērni. Šī iemesla dēļ skolas rīkojas līdzīgi, kā tas notika 19. gadsimtā, – tiek izveidotas klases, kurās vienlaikus mācās dažāda vecuma bērni. Izglītības kvalitātei tas ir graujoši. Minimālais skolēnu skaits klasē, ja mēs skatāmies uz zinātniski pamatotajām OECD rekomendācijām, ir 12.

Lai kopaina būtu pilnīgāka, nedrīkst aizmirst, ka katastrofālās demogrāfiskās situācijas apstākļos pedagogi mazajās lauku skolās pildīja un pilda joprojām ļoti svarīgu misiju – konkrētajā teritorijā nodrošina izglītības nepārtrauktību un daudzos gadījumos – pilda tik svarīgo sociālā atbalsta funkciju. Par to mums visiem, sabiedrībai kopumā, jāpasaka viņiem liels paldies. Taču krīzes apstākļus nedrīkstētu pieņemt par normu, ir jāvirzās uz priekšu.

Dažādas pašvaldības – atšķirīgi risinājumi

Pašvaldības, kuras domā saimnieciski, rēķina naudu un domā par sava budžeta efektīvu izmantošanu, skolu tīklu jau ir izmainījušas – atbilstoši demogrāfiskajai situācijai un iedzīvotāju skaita dinamikai. Tādi piemēri ir Smiltenes, Alūksnes un Gulbenes novadi, Jelgavas, Ogres un Liepājas valstspilsētas. Ir pašvaldības, kurās skolu reorganizācija notiek šobrīd.

Diemžēl ir arī ievērojama daļa pašvaldību, kuras, upurējot savu bērnu intereses, turpina uzturēt skolas, kuras nespēj nodrošināt pilnvērtīgu mācību procesu. Šobrīd Latvijā ir 55 skolas ar tik mazu skolēnu skaitu, ka tos apvieno vienā klasē – neatkarīgi no vecuma. Par kādu izglītības kvalitāti te var runāt?! Šādos gadījumos arī summa, ko tērējam, lai apmaksātu viena bērna skolas gaitas, ir sešas vai septiņas reizes lielāka. Un tas savukārt nozīmē, ka tāda pašvaldība nespēj samaksāt pedagogiem adekvātu atalgojumu par darbu. Vai mēs to varam atļauties? Nē, mēs to nevaram atļauties.

Ko mēs varam

Pašvaldību skolu tīkla reorganizācija ir neizbēgama. Tikai salāgojot skolu tīklu ar skolēnu skaitu un iedzīvotāju blīvumu, mēs varam uzbūvēt izglītības sistēmu, kura nodrošina vienādi augstas kvalitātes vispārējo izglītību ikvienam bērnam Latvijā neatkarīgi no viņa dzīvesvietas un kuru iespējams arī apmaksāt, jo cena ir saprātīga. Tikai šādā sistēmā mēs spēsim nodrošināt, ka katrs pedagogs saņems cienījamu atalgojumu. Kas būtiski – tikai visām iesaistītajām pusēm strādājot kopā, mēs šādu skolu tīklu varam uzbūvēt.