Gatis Krūmiņš: Saeimas 24 stundu maratons un nākotnes vēsturnieki  (3)

Prologam

Mana pirmā izglītība ir saistīta ar mūziku. Jā, es pat pabeidzu Mūzikas akadēmiju kā stipri viduvējs trompetists. Kad studijas gāja uz beigām, bija iespēja pusgadu pamācīties apmaiņas augstskolā Luksemburgas konservatorijā. Kad šis pusgads gāja uz beigām, mans profesors Šarls Konsbruks mani aizveda uz krogu, mēs iedzērām, un viņš ļoti tieši vērsās pie manis: "Gati, tu esi tāds foršs čalis, ar lielām darbaspējām. Gudrs. Bet – vai tu negribi dzīvē pamēģināt ko citu?"

Tas bija, tā sakot, mājiens ar slotas kātu, ka labs trompetists no manis nesanāks. Profesors pateica to, kas jau dažādos veidos cirkulēja manā galvā. Un es metos uz vēsturi, kas man vienmēr bija patikusi.

Tagad man ir doktora grāds, vadošā pētnieka akadēmisks amats, esmu vairāku grāmatu autors un līdzautors. Savā pieticībā varētu apgalvot, ka esmu starp tiem Latvijas vēsturniekiem, kurus Latvijā pamana un atpazīst. Pirms dažiem gadiem Luksemburgā satiku profesoru un pateicu viņam paldies. Viņš stipri vien samulsa un pat mēģināja atvainoties, ka toreiz acīmredzot bija izteicies nekorekti. Es gan tam nepiekritu, jo reizēm labāk skarba patiesība nekā saldi meli sev un pārējiem. Cerams, ka šo varēs kādā ziņā attiecināt arī uz šo rakstu.

Mūsu paralēlās dzīves

Visai paradoksāli, ka abām šīm jomām, kurās kādu laiku esmu padzīvojies, ir daudz kopīga – gan mūzikai, gan arī humanitāro zinātņu jomai vēsturei.

Sākšu ar mūziku. Cik zinu, mani mūzikas studiju biedri, kuri turpināja profesionālās gaitas savā jomā, pārsvarā strādā vairākos darbos. Visai izplatīts ir variants orķestris plus mūzikas skola, vai pat vairākas. Daži kolēģi izmanās vienlaicīgi muzicēt divos vai pat vairākos orķestros, un plus vēl pieķer klāt dažādas "haltūras" un vēl māca bērnus. Pazīstu vairākus, kas vēl pie visa tā nedēļas nogalēs piespēlē dažādās "blicītēs" zaļumballēs un korporatīvajos pasākumos.

Ar vēsturi ir līdzīgi. Darbs (līdz ar to atalgojums) no projekta uz projektu, nemitīga balansēšana starp nepieciešamību apliecināt zinātnisko izcilību un spēju plašākai sabiedrībai iedvesmojoši par vēsturi pastāstīt, un protams liela daļa paralēli strādā vairākos darbos, no kuriem daļai pat nav liela saistība ar vēsturi.

Vai šo pašu mēs nevarētu attiecināt arī uz lielu daļu mediķu, kuriem ir gan privātprakses, gan arī tā sauktie "valsts darbi" plus vēl pasniedzēju darbs augstskolās? Cik skolās strādā liela daļa pedagogu plus vēl pasniedz privātstundas? Cik profesijas vēl mēs varētu pievienot šajā sarakstā?

Nav noliedzams, ka lielākā daļa šajās jomās strādājošo ir "ar sirdi" savās profesijās un darba stundas neskata. Tomēr izvēle par labu tik neadekvātai darba slodzei visbiežāk ir saistīta ar vēlmi pienācīgi nopelnīt, dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, nevis paspēt aptvert un izdarīt visus pasaules darbus desmit gadus uz priekšu. Daudzus vieno doma, ka ļaunie stulbie politiķi un viņus atbalstošie ierēdņi speciāli nedod naudu viņa nozarei vai interesējošajai pētniecības jomai.

Kur tad ir tā problēma?

Jau vairāk nekā gadu kopā ar kolēģiem no Lietuvas, Igaunijas un Norvēģijas, pētniecības projekta "Baltic 100" ietvaros, apkopojam dažādus demogrāfiskus un sociālekonomiskus datus par Baltijas valstīm un to reģioniem. Cenšamies sarēķināt arī iekšzemes kopproduktu (IKP). Kolēģi virzās uz finišu ar pagājušā gadsimta 20. un 30. gadiem, un jau šobrīd ir nepārprotami skaidrs, ka 30. gadu beigās augstākais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju starp trim Baltijas valstīm ir Latvijā.

Salīdzinoši tuvu Somijas līmenim un pārsniedz daudzas Centrāleiropas un Dienvideiropas valstis. Lietuvas atpalicība no Latvijas un Igaunijas tobrīd bija ievērojama.

Šobrīd situācija ir citāda. Lielākajā daļā valsts attīstību raksturojošajos rādītājos Latvija ir godalgotajā trešajā vietā. Un diemžēl tendence ir tāda, ka mēs šajā vietā nostiprināmies.

Latvijai negatīvās tendences iezīmējās jau PSRS okupācijas periodā. Un tur mums pašiem sev ko šķietami grūti pārmest, jo no Latvijā saražotā kopprodukta PSRS kopējā kasē nonāca lielāka daļa, nekā tas notika Lietuvas un Igaunijas gadījumā. Lielā mērā arī pateicoties tam, ka 1959. gadā pie varas nākušie savu iztapību okupācijas režīmam apliecināja daudz aktīvāk, nekā viņu Igaunijas un Lietuvas kolēģi. Mums sabūvēja vairāk Latvijas saimnieciskajam profilam neatbilstošas rūpnīcas, tā rezultātā pie mums sabrauca krietni vairāk mūsu kultūrvidei svešu cilvēku, tas viss mums radīja arī krietni vairāk grūtību brīdī, kad mēs atjaunojām savu neatkarību.

Tomēr šogad jūnijā aprit jau 30 gadi, kopš neatkarību atjaunojušās Latvijas pilsoņu kopums ar 89,9% līdzdalību velēšanās ievēlēja 5. Saeimu un tika apstiprināta Valda Birkava vadītā valdība. Ja palasa šīs valdības deklarāciju, daudzas lietas šķiet aktuālas un rada sajūtu, ka tās ir pat labāk un precīzāk formulētas, nekā nesan apstiprinātās Krišjāņa Kariņa valdības dokumentos.

Lūk, daži 30 gadus seni citāti:

Ekonomiskās politikas mērķis ir veidot mūsu zemi par visu Latvijas iedzīvotāju ērtu un drošu mājvietu.

Mēs izvirzām šādas struktūrpolitikas prioritātes: (i) zinātnes un tehnoloģiju ietilpīgas rūpniecības attīstība; (ii) Latvijas lauku attīstība; (iii) enerģētikas attīstība; (iv) komunikāciju, transporta, tūrisma, finanšu un tirgus infrastruktūras attīstība.

Lai līdzsvarotu rajonu, pagastu un pilsētu pašvaldību intereses, tiek strādāts pie reģionālās attīstības programmas. Tā būs pamatā sabalansētas valsts un pašvaldību nodokļu sistēmas izveidošanai un racionālai ieguldījumu izvietošanai. Tā radīs iespēju likvidēt disproporcijas dažādu Latvijas teritoriju attīstībā un nodrošinās vienmērīgu to izaugsmi.

Mēs redzam nākotni mūsdienīgā izglītības sistēmā, kas balstās uz pasaules pieredzi un nacionālo savdabību. Izglītības sistēmai ir jārada priekšnoteikumi brīvas, radošas un tautiski pašapzinīgas personības izaugsmei, kā arī jānodrošina cittautiešu integrēšanās latviskajā sabiedrībā. Mēs noraidām budžeta pārpalikuma principu izglītībā, kultūrā un zinātnē.

Manuprāt, šī brīža lielāka problēma ir esošās politiskās elites un tas ietekmētāju nespēja uz Latvijas Republiku skatīties kā ilgtspējīgu fenomenu. Pēdējo desmitgadu situācija ir raksturojama kā katastrofāls ilgtermiņa domāšanas kultūras trūkums. Nespēja mērķtiecīgi ieguldīt jomās, kas dos ilgtermiņa atdevi, mūs ir novedusi pie situācijas, kad pie tikko apstiprināta divu miljardu budžeta deficīta faktiski aiz borta ir palikuši gan skolu pedagogi, gan mediķi.

Laiki mainās, tomēr daži priekšnosacījumi valstu attīstībā nemainās. Bez investīcijām izglītībā, zinātnē, citās ilgtermiņa attīstības programmās pie gudras, radošas un uzņēmīgas nākotnes sabiedrības mēs netiksim. Aicinu esošo politisko eliti vēlreiz rūpīgi apdomāt, ko par viņiem rakstīs nākotnes vēsturnieki.