Ieva Birka: Īstais brīdis domāt par krievvalodīgo iedzīvotāju piederību Latvijai  (20)

Šajā sakarā ļoti pagodināja politologa Jura Rozenvalda komentārs raidījumā "Krustpunktā" par manu disertāciju kā vienu no labākām disertācijām Latvijas Universitātē pēdējo gadu laikā, kuru nu jau pirms teju desmit gadiem rakstīju par Latvijas integrācijas politikas ietekmi uz krievvalodīgo jauniešu piederības sajūtu Latvijai. Tomēr vienlaikus lika aizdomāties arī par to, vai pa šiem gadiem kaut kas ir mainījies krievvalodīgo iedzīvotāju attieksmē pret procesiem Latvijā un to piederībā mūsu valstij (disertācija ir pieejama šeit). Tāpat arī mans nupat par šo tēmu iznākušais raksts "Baltic Rim Economies" speciālizdevumam par ģeopolitisko situāciju un krievvalodīgo integrāciju pieejams šeit.

Kā integrācijas pētniecei, sekojot līdzi pēdējā gadā veiktajām aptaujām attiecībā uz notiekošo Ukrainā, mani satrauc un vienlaikus rada interesi lielais skaits respondentu, kas izvēlas atbildi "grūti atbildēt" attiecībā uz nostāju pret Krieviju, Putinu, viņa režīmu u. c. saistītajiem jautājumiem. Var domāt, ka šie aptaujātie vienkārši nevēlas paust savus patiesos uzskatus, bet pastāv arī iespēja, ka viņi tiešām nav izlēmuši un nezina, ko domāt par notiekošo. Piemēram, Valsts kancelejas veiktā aptauja 2022. gada martā liecina par to, Krievijas iebrukumu Ukrainā atbalstīja 8% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju. Veicot šo pašu aptauju 2022. gada decembrī, Krievijas kara atbalstītāju skaits Latvijā ir sarucis līdz 4%. Savukārt abās minētajās aptaujās "grūti atbildēt" variantu atkal izvēlējās 7% respondentu.

Nākamais satraucošais rādītājs šajās aptaujās: ja skatās pēc tautības, gan latviešu, gan krievu respondenti uzsver, ka karš Ukrainā pastiprina spriedzi latviešu un krievu starpā. Vairākums aptaujāto jeb 60% Latvijas iedzīvotāju kopumā piekrīt, ka karš Ukrainā pastiprina spriedzi latviešu un krievu starpā. Pretstatā kara atbalstītāju skaitam, kas tomēr deviņu mēnešu laikā ir krities, šis rādītājs ir pieaudzis par 4%.

Līdz ar to – vai nav pienācis īstais brīdis atgriezties pie nepabeigtā integrācijas projekta un veidot visas Latvijas iedzīvotāju savstarpējo saliedētību, veicinot piederības sajūtu Latvijai?

Kāds, protams, teiks, ka viss jau notiek. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvija ir parādījusi savu nostāju, aizliedzot Latvijā raidīt visus Krievijā reģistrētos TV kanālus, uzsākot nojaukt padomju laika pieminekļus, pieņemot lēmumu pāriet uz mācībām latviešu valodā, pieprasot valsts valodas pārbaudes no Krievijas pilsoņiem ar uzturēšanās atļaujām utt. Taču – vai mūsu izlēmīgā rīcība bez komunikācijas ar tiem, kurus šie lēmumi ietekmē, nevar novest pie tā, ka spriedze latviešu un krievvalodīgo iedzīvotāju vidū tikai pieaugs?

Kā jau rakstīju 2014. gadā savā doktora disertācijā par integrācijas politiku, piederības sajūtu Latvijai nevar veicināt tikai ar latviešu valodas un kultūras apgūšanu. Piederības sajūtu integrācijas politikas kontekstā veicina dažādu faktoru savstarpēja mijiedarbība. Pirmais faktors ir dalība grupā jeb funkcionālā integrācija. Šeit uzsvaram ir jābūt ne tikai uz valodu un kultūru, bet arī kopēju vērtību sistēmu un normu pieņemšanu. Šobrīd Latvija ir uzņēmusi izteikti rietumniecisku vērtību virzienu, līdz ar to šis ir īstais brīdis komunicēt ar sabiedrību par šīm normām un vērtībām, ko tās mums kopīgā Latvijā nozīmē. Nākamie divi faktori, kas ietekmē piederības sajūtu, ir indivīda pārliecība par spēju ietekmēt procesus, kā arī spēja sevi realizēt. Šie rādītāji sasaucas ar strukturālo integrāciju. Iedzīvotājiem ir jāsaredz sava nākotne vidē, kurā viņiem ir iespēja ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus, kurā piekļuve ekonomiskajiem labumiem tiek balstīta uz vienlīdzīgiem noteikumiem. Domājot racionāli, lai indivīds justos piederīgs, tam ir jāspēj saredzēt savu un savu bērnu nākotni. Arī šeit Latvija šobrīd varētu strādāt integrācijas kontekstā ar komunikāciju un informāciju, veidojot mūsu kopīgo vīziju par Latvijas labklājību nākotnē. Manā skatījumā, pašreiz mēs pārāk maz komunicējam par to, kāpēc mēs darām to, ko darām, lai mums nākotne būtu droša un labklājīga.

Ceturtais faktors piederības sajūtas veicināšanā ir kopīgās emocionālās saiknes elements, kas sasaucas ar nostādņu un interaktīvo integrāciju. No visā šī visgrūtāk saprotamā un ietekmējamā ir tieši emocionālā saikne. Emocionālā saikne ir saistīta ar biežu un savstarpēji pozitīvu kontaktu, ar "kopības" sajūtas attīstību pret grupu, par piederību konkrētai vietai un videi.

Nesen biju saviesīgās pusdienās ar kritiski domājošiem jauniešiem no visas Latvijas. Divas meitenes, kuras bija mācījušās mazākumtautību skolās, skaidroja mums, ka viņu vēstures apguves procesā gan skolā, gan ģimenē uzsvari vēsturē tika likti uz citiem punktiem, nevis tiem, uz kuriem latviešu skolās vai ģimenēs. Līdz ar to izpratne par Latvijas valsts vēsturi jau gadu gadiem ir tikusi veidota paralēli.

Manuprāt, no integrācijas politikas viedokļa nedrīkstam palaist garām iespēju izmantot Krievijas iebrukumu Ukrainā, kā arī okupācijas pieminekļu nojaukšanu, lai runātu, skaidrotu un veidotu savstarpēji iekļaujošus dialogus ar krievvalodīgiem iedzīvotājiem Baltijā. Šim vajadzētu būt brīdim, kad atšķirīgās vēstures versijas tiek analizētas, izmantojot notiekošo Ukrainā, lai skaidrotu savu pozīciju un palīdzētu izprast, kāpēc Latvijai šī vēsture sāp. Tajā pašā laikā šim ir jābūt īstajam brīdim, kurā sākam strādāt pie izpratnes par mūsu kopējo un iekļaujošo vēsturi. Kurā mēs kopā paužam nosodošo nostāju pret to, kas notiek Ukrainā, skaidrojam mūsu vērtības, strādājam pie mūsu valsts nosargāšanas un pilnveidošanas. Līdz ar to, piemēram, lēmumu virzīties uz priekšu ar izglītību tikai latviešu valodā ir nepieciešams pozicionēt kā iespēju nodrošināt bērna labklājību un integrāciju Eiropas Savienībā. Piestrādājot pie tā, lai šī pāreja uz izglītību latviešu valodā arī nestu vēlamos rezultātus, proti, sekmētu savstarpēju kontaktu starp latviešu un krievvalodīgo bērniem. Savukārt ekonomikas pilnīgu pārorientāciju uz Rietumiem vajadzētu izmantot kā iespēju piedāvāt kopīgu Latvijas nākotnes labklājības vīziju.

Kopumā ir nepieciešams vairāk komunicēt un skaidrot, nevis tikai rīkoties. Nedrīkst aizmirst jau iepriekš pieminēto, ka Krievija notiekošo traktēs un komunicēs sev izdevīgā veidā, kā arī sabiedrības saliedētība krīzes situācijā būs izšķiroša. Manuprāt, ieguldīt līdzekļus šajā jautājumā ir tikpat svarīgi, kā resursus iepludināt aizsardzības budžetā.