Aivars Sinka: Kāpēc es nolikšu ziedus 16. un 17. martā  (9)

Kas to lai zina, ko Janums un viņa kolēģi būtu domājuši par situāciju 2023. gadā Latvijā un par šī datuma nozīmi šodien!

Tikai tie, kas vēl atceras Otro pasaules karu, īsti varētu saprast leģionāru nozīmi tautas apziņā kara drūmajos gados. Kā šos zēnus gaidīja mājās! Un cik daudzi cerēja, ka viņi spēs tomēr izcīnīt brīvu Latviju, atbrīvotu no lielvalstu tirānijām. Skaitliskais apjoms vien ir milzīgs. Vācijas spēkos cīnījās ap 110 000 Latvijas tautas karavīru.

Tur karoja ne tikai latvieši, bet katra Latvijas tautība. Bija septiņi krievu policijas bataljoni, piemēram. Bija arī brīvprātīgie, varbūt 15-20 procenti, bet no 1943. gada pat tos nevarēja vairs saukt par brīvprātīgiem, jo viņu parakstītie sešu mēnešu garie līgumi vienkārši tika ignorēti. Salīdzinot ar Latvijas iedzīvotāju skaitu, 110 000 ir pāri par pieciem procentiem. No vīriešiem attiecīgajos vecumos tā ir milzīga daļa. Neviena Latvijas pilsētas iela, neviens pagasts, neviena ģimene nepalika neskarta.

Kritušo skaits vien varētu tuvoties 50 000: ap 2,5% no Latvijas tautas – un tad, papildus, varbūt 25 000 palika trimdā. No tikai vienas leģionāru daļas tie ir 11 000 latviešu gūstekņi, kas nonāca Zedelgemas nometnē, pāri par 1000 atstāja savus bērnus Latvijā, ko, ļoti iespējami, nekad vairs neredzēja. Pāri par 2000 atstāja sievas. Pāri par 8000 atstāja vecākus Latvijā.

Visi šie Latvijai zaudētie dzīvie spēki ir kara nozieguma rezultātā, jo iesaukt okupētas valsts iedzīvotājus okupācijas bruņotos spēkos ir prettiesiski. Vēl pie tam, iesauktie Sarkanās armijas pusē varēja būt vēl 100 000 un kritušo 35 000. Arī kara noziegums, protams. Un par abiem noziegumiem, Latvija nav saņēmusi kompensāciju. Un šo kara noziegumu rezultātā šodien Latvijā ir sētas, kas sen jau tukšas un skolas, kas sen jau slēgtas.

Bet, diemžēl, esam iemācījušies par visu šo klusēt. Un ar klusēšanu lēnām izgaist zināšanas. Ar klusēšanu daži pat varētu sākt ticēt Padomju Savienības, Krievijas un viņu sabiedroto melus, par leģionāriem.

Ar klusēšanu, jautājums par prettiesiski iesauktajiem Latvijas pilsoņiem draud kļūt par marginālu jautājumu – par debatēm, kur piedalās tikai viens, vai otrs spārns. Tieši šī marginalizācija ir šodienas Krievijas mērķis, mēģinājums panākt to, ka Latvijas tauta un pasaule aizmirstu par Krievijas noziegumiem, jo Krievija tos ir aizēnojusi ar safabricētu traci, par leģionāriem.

Kopš 2022. gada 24. februāra Latvija ir mainījusies. Tā ir mainījusies savā apziņā par valsti un tās vēsturi. Tagad esam uzdrošinājusies saukt lietas īstajos vārdos. Tas ir labi, bet šī uzdrošināšanās ir maksājusi dārgi, jo pirkta ar Ukrainas tautas asinīm.

Es tik ļoti ceru, ka šīs jaunās uzdrīkstēšanās rezultātā drīzi vien Rīgā taps piemineklis tieši šiem karā dotajiem bāleliņiem, kur piemiņas dienās mēs varētu nolikt ziedus un tos cienīgi atcerēties.

Protams, leģionāri nebija upuri vien. Starp tiem atrodami īsti varoņi. Cilvēki, tā kā Vilis Janums, kas bija 1919. gadā dezertējis no Padomju bruņotiem spēkiem lai piedalītos brīvības karā un ko, pāri par divdesmit gadus vēlāk, iesauca Latviešu leģionā. Kā pieredzējis virsnieks, viņa mērķis bija izglābt savu iesaukto "dēlu" dzīvības un tā viņam arī paveicās: brutālās atkāpšanās kaujās Pomerānijā un Vācijā viņš tos izveda no 10 ielenkumiem.

1945. g. aprīlī Janums, apzināti nesekojot vācu pavēlēm, savu kaujas grupu apveda ap Berlīni 100 km gājienā, izvairīdamies no vācu un padomju armijām, lai varētu padoties ASV vienībām, lai nebūtu jāaizstāv Berlīne, tā izglābjot 800 latviešu karavīrus no nāves vai padomju gūsta. Blakus dienestam leģionā, viņš kļuva, slepenībā, par Latvijas Centrālās Padomes militāro padomnieku. Pēc kara viņu ievēlēja par pirmo "Daugavas Vanagu" priekšnieku, un viņš bija viens no Minsteres Latviešu ģimnāzijas dibinātājiem.

Vakar, braucot gar krastmalu Rīgā, pēc kārtas redzēju Puškina ielu, Turgeņeva ielu, Maskavas ielu. Vai nevaram atrast arī vietu starp Rīgas ielām Vilim Janumam un citiem Latvijas varoņiem?

Ir izteikts viedoklis, ka būtu jāpiemin leģionārus nevis 16. martā, bet 17. martā, kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa atzīmē Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu.

Savā veidā, protams, leģionāri bija daļa no pretošanās kustības – tie pretojās atkārtotai padomju okupācijai, daudzi no viņiem vēlāk kļuva par partizāniem vai turpināja cīņu par brīvu Latviju no trimdas.

Bet, pirms mēs varētu apsvērt domu leģionārus apzīmēt par pretošanās kustības dalībniekiem, vēsturniekiem būtu tāda doma jāizskata no zinātniskā viedokļa. Vai viņi piekristu, es nezinu. Un tad arī būtu jāsagaida atbalsts šādai domai no valdības. Gaidīsim uz to.

Leģionāru upuru apjoms ir tik liels un tik nozīmīgs latvju tautai, ka leģionāri būtu pelnījuši savu piemiņas dienu par to vien. Ceturtdien, 16. martā, notiks piemiņas brīži un dievkalpojumi visā Latvijā, piemēram, Lestenē pulksten 14. Es todien būšu pie Brīvības pieminekļa un pēc tam Lestenē, lai noliktu ziedus.

17. martā es atkal nolikšu sarkanbaltsarkanas rozes Brīvības pieminekļa pakājē, pieminot tautas varoņus, arī leģionārus, pretošanās kustības dalībniekus.

Noslēgšu šīs rindas ar vārdiem no Daugavas vanagu solījuma: "Mēs pieminām savus kritušos biedrus. Lielākais piemineklis viņu upuriem ir mūsu griba dzīvot, strādāt un cīnīties par tiem pašiem mērķiem, par kuriem viņi atdeva savu dzīvību".