Reiz Andrītim izdevās mani noķert brīvākā brīdī, kad apkārt nebija citu bērnu. Tvēriens ap manu roku gan atkal bija ciešs, pat nekonkurējot par uzmanību ar citiem, bet šoreiz to ignorēju. Mazliet čomiski aprunājāmies. Tas, ka saruna bija čomiska, gan ir mana interpretācija, jo Andrītim ar to pietika, lai ieķertos manā rokā vēl ciešāk un nosauktu mani par mammu. Sākumskolnieka izsalkums pēc mīlestības, protams, bija vēl sāpīgāks par "skrūvspīlēm" manā rokā.
Andrīša pāris gadu vecākais brālis Roberts tolaik bija aktīvs pusaudzis. Mazliet "bosiks", bet ar labu sirdi. Pati tobrīd biju viesģimene diviem puikām Roberta vecumā, ārkārtīgi aktīviem dvīņiem, kuri jau septiņus gadus dzīvoja vienā no Rīgas bērnunamiem, "elpoja" futbolu un sapņoja par spēlēšanu Madrides "Real". Maniem Rīgas bērnunama puikām bija talants faktiski jebkurā sporta veidā, Robertam – lauku jaunieša sirsnība un vienkāršība. Tātad – visi trīs bija vienā vecumā, aktīvi, šarmanti un ilgi nodzīvojuši bērnunamā. Izejas pozīcija – viena.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
