Nacionālie partizāni un nelegālisti
Parasti, runājot par pretošanos, mēs ar to saprotam nacionālos partizānus jeb mežabrāļus. Taču pretošanās kustība ir daudz plašāks fenomens, kura vienā galā atrodas nacionālie partizāni, bet otrā – nelegālisti.
Partizāni ir mērķtiecīgi cīnītāji ar ieročiem rokās, kuri atrodas organizētās grupās, kā arī veido savas organizācijas. Turpat līdzās atrodas arī pagrīdnieki – pārsvarā skolēni un augstskolu studenti, kuri arī veido savas pagrīdes grupas. Viņu cīņa ir ne tikai izdzīvošana, bet arī mērķtiecīga darbība, iznīcinot aktīvākos kolaborantus, izdodot un izplatot pagrīdes avīzes un skrejlapiņas. Viņu darbību mēs saucam par nacionālo partizānu karu.
Partizānu karam ir iespējams noteikt konkrētas laika robežas. Sākumu var datēt 1944. gada augusta beigām, kad pret NKVD karavīriem atskan pirmie šāvieni, bet beigas ar 1957. gada 13. februāri, kad čekai beidzot izdodas pierunāt legalizēties pēdējo organizēto bruņoto grupu – piecu cilvēku lielo Mičuļu ģimeni Viļānu pusē. Mičuļi legalizējoties nodeva divus rokas ložmetējus, trīs automātus, divas šautenes, četras rokas granātas un vairākus simtus patronu. Uz Mičuļiem, tāpat kā uz 1956. gada oktobrī–novembrī Cesvaines pusē legalizējušos "Pana" grupu, tika attiecināta amnestija, un viņi netika arestēti. Protams, atsevišķi izdzīvojušie partizāni vienpatņi legalizējās arī vēlāk. 1957. gada 13. maijā Smiltenē padevās Pēteris Sviklāns, bet 1959. gada 30. decembrī Liepājā – Arnolds Spārns. Abi viņi nodeva arī savus ieročus. Uz viņiem vairs amnestija netika attiecināta, un viņus notiesāja uz 15 gadiem ieslodzījumā. Pēteris Sviklāns mira Mordovijas lēģeros, bet Arnoldam Spārnam pēc ieslodzījuma izciešanas netika ļauts atgriezties okupētajā Latvijā, un viņš apmetās uz dzīvi Lietuvā.
Pretošanās kustības otrā galā atrodas cilvēki, kuri slēpjas no okupācijas varas, taču vienlaikus neizrāda nekādu tiešu vai teorētisku vēlmi pretoties. Viņiem nav ieroču un nav arī vēlmes iesaistīties tiešā konfliktā ar okupācijas režīmu. Tie ir nelegālisti, kurus var iedalīt divās kategorijās. Pirmie – tie, kuri izvairās no mobilizācijas vai ir dezertējuši no Sarkanās armijas, un īsāk viņus var dēvēt par dezertieriem. Otrie – tie, kuri ir izbēguši vai slēpjas no aresta vai deportācijām. Līdz ar to viņu slēpšanās motivācijas ir atšķirīgas.
Dezertieri negribēja nokļūt frontē un riskēt ar savu dzīvību. Šī motivācija zuda pēc Otrā pasaules kara, tādēļ 1945. gada vasarā un rudenī lielākā daļa šādu dezertieru pārtrauca slēpšanos un legalizējās. Bet bija arī tādi dezertieri, kas turpināja slēpšanos vēl ilgi.
No arestiem izbēgušie slēpās tādēļ, lai nenonāktu Staļina lēģeros – GULAG nometnēs. Viņu motivācija jau bija daudz nopietnāka un īpaši neatšķīrās no nacionālo partizānu motivācijas. Tā – līdztekus ar nepieciešamību – arī saglabājās daudz ilgāk.
Pēc KGB datiem, laika posmā no 1954. gada 1. aprīļa līdz 1956. gada 30. oktobrim tika nogalināti 12, sagūstīts 81, bet legalizējās 401 cilvēks. Jautājums ir par to, cik no minētā skaita – 401 legalizētā cilvēka – bija vēl joprojām izdzīvojušie nacionālie partizāni un cik nelegālisti? Uz to ir ļoti grūti atbildēt, jo cīņas beigu posmā izdzīvojušo partizānu un nelegālistu likteņi jau bija ļoti līdzīgi. 1949. gada pavasarī Cēsu apriņķī, Amatas pusē, satikās viens palikušais partizāns Arnolds Antons un no deportācijām izbēgusī Ada Slavieša. Viņi zināja par vēl diviem bruņotiem partizāniem, bet kopā vairs neuzturējās. Arnolds Antons un Ada Slavieša, mitinoties bunkuros, siena šķūņos un pie atbalstītājiem, slēpās līdz 1956. gada oktobrim, kad legalizējās.i
Tā kā izrāde "Mežainis" ir stāsts par nelegālistu, kurš turpina slēpties visu savu mūžu, turpinājumā nedaudz vairāk stāstīts tieši par šādiem cilvēkiem, kuri atsakās no jebkādas sadarbības ar režīmu un pat puslīdz normālas dzīves okupācijas apstākļos un neapsver nekādu atpakaļceļu. Viņi pazūd bez vēsts, izzūd. Ja partizānus var definēt un novilkt konkrētas viņu darbības laika robežas, tad šiem pēdējiem nelegālistiem faktiski laika robeža ir no 1944. līdz pat 1995. gadam, kad konkrēto punktu šim fenomenam pieliek Jānis Pīnups. Okupācijas režīmam, un arī apkārtējiem cilvēkiem, šie nelegālisti ir "dzīvie miroņi" un bez vēsts pazudušie.
Par partizāniem čekai tomēr ienāca zināma informācija – no sagūstītajiem biedriem, arestētajiem atbalstītājiem vai aģentūras. Tādēļ bija priekšstats par to, vai konkrētais cilvēks darbojas kādas grupas sastāvā, vai arī ir nogalināts. Savukārt par nelegālistiem nekāda veida informācijas čekai nebija. Mūsdienās šis "iztrūkums" rada problēmas pētniekiem, jo atrast faktiski bez vēsts pazudušas personas un izpētīt viņu likteņus ir visnotaļ sarežģīti. Pārsvarā informācija parādās nejauši, ilgstošā tēmas izpētes procesa laikā izveidojot kontaktus ar cilvēkiem, kuri gatavi dalīties atmiņās. Tiem, kuru vidū var būt arī nelegālistu tuvinieki.
Šobrīd raksta autoram ir zināmi vismaz seši nelegālisti, kuri slēpās trīsdesmit un vairāk gadu – bez jau minētā dezertiera Jāņa Pīnupa vēl arī dezertieris Antons Teilāns, kā arī no aresta izbēgušie Jāzeps Oskars Bikaunieks, Ziedonis un Karlīna Baižas, kā arī pagaidām nezināma persona Burtniekos.
Jānis Pīnups
Dzimis un audzis Daugavpils apriņķa Pelēču pagasta Kotļeru sādžas "Vētraiņu" mājās. Mobilizēts Sarkanajā armijā 1944. gada augustā un jau septembrī dzīts uzbrukumā vācu pozīcijām pie Ērgļiem. Izmantojot izdevību, dezertējis. Kā pats intervijā teica: "Dievs mani no visa ir pasargājis, viņš man palīdzēja izvairīties no vajātājiem, kad es bēgu no armijas. Es zinu, kas notika ar bēdzējiem. Divus tādus dezertierus mūsu acu priekšā nošāva. Bet es nebēgu pa krūmiem vai tīrumiem, tikai pa ceļiem. Lai Dievs svētī tos Kokneses zemniekus, kas man iedeva civilo apģērbu."
1944. gada oktobrī viņš atgriezās savās mājās "Vētraiņos" un kopš tās dienas pārstāja eksistēt saviem kaimiņiem, draugiem un varas struktūrām. Par viņa eksistenci zināja tikai mājā dzīvojošā māsa Veronika Pīnupa un brāļi, kuri dzīvoja netālu. Sākotnēji Pīnups slēpās mežā māju tuvumā vai, ja kļuva ļoti auksts, tad nakts tumsā ieradās mājās apsildīties. Slēpās arī siena šķūnī, kā arī kūtī mēslos, kur bija ierīkots bunkurītis. Kad piecdesmitajos gados tika uzcelta jauna dzīvojamā māja, par Pīnupa pastāvīgo slēptuvi kļuva vecā, it kā neapdzīvotā māja.
Pirmos divdesmit gadus viņš ievēroja ļoti stingru slēpšanās režīmu un tikai vēlāk sāka palīdzēt brāļiem viņu darbos – taisīja aplokus vai vāca sienu, stingri uzmanoties, lai kāds nejaušs nācējs nepamana. Visbiežāk Jānis Pīnups tomēr staigāja pa mežu, lasot ogas vai sēnes. Septiņdesmitajos gados viņš kļuva mazliet drošāks un pāris reižu, uzdodoties par citu personu, pat ārstējās Preiļu slimnīcā.
Īpaši grūti slēpties palika tad, kad līdz 1980. gadam nomira brāļi. Par vienīgo slēpēju kļuva māsa Veronika, kura, glābjot brāli, upurēja savu personīgo dzīvi un tā arī neapprecējās. "Es nedrīkstēju māsai pat malku saskaldīt, jo tad kaimiņi prasītu, kas viņai palīdzējis, prasītu, kas tas par vīrieti, kas grozās viņas pagalmā. Mājās rādījos tikai nakts melnumā," stāstīja Pīnups. Lai kolhozam nerastos vēlme mājā iemitināt svešus cilvēkus, māsa izvairījās no elektrības pievilkšanas "Vētraiņiem": lasīja avīzes un klausījās ar baterijām strādājošo radio.
Jānim Pīnupam brīvība nesākas ne 1990. gada 4. maijā ar neatkarības deklarāciju, ne 1991. gada 23. augustā ar oficiālo Latvijas neatkarības atzīšanu. Latvijas vadībā tika savēlēti komunisti, un krievu armija vēl joprojām bija Latvijā. Tikai tad, kad 1994. gadā pēdējais okupantu armijas karavīrs atstāja Latviju, Pīnups, nogaidījis vēl pusgadu, devās legalizēties. Tātad viņam bija savs konkrēts priekšstats par to, kāpēc un no kā viņš slēpjas.
Antons Teilāns
Dzimis Rēzeknes apriņķa Galēnu pagasta (mūsdienās Preiļu novada Sīļukalna pagasts) Teilānu sādžā. Mobilizēts Sarkanajā armijā 1944. gada augustā. "Mūs veda Rīgas virzienā. [..] Gandrīz katru nakti kāds pazuda. Pēc nedēļas no mūsu vada bija palikusi tikai puse. Tad citi, vecākie, ieteica: kāpēc lai arī mēs nebēgtu? Tas, ko armijā pieredzējām, nav izstāstāms. Visu laiku bijām zem klajas debess. Nezinu, no kā bija ņemts mans formastērps, – oda pēc sviedriem un pēc līķiem. Pat pilotkas zvaigznīte bija izgriezta no amerikāņu šprotu bundžas. Ēst deva plānu zupu bļodiņās, kas arī bija salīmētas no amerikāņu konservu bundžām. [..] Zābakus nebija kur žāvēt, tie puva kopā ar mūsu kājām. Salām nežēlīgi un mirām badu," atcerējās Teilāns.
"Mēs, četri cilvēki, izbēgām 1944. gada 11. novembrī. [..] Bēgām pa krūmiem un apvedceļiem. [..] Šineļi bija piemirkuši, zābaki tāpat. Dažreiz pārgulējām kādā siena kaudzē, citreiz kādā šķūnī vai mājas bēniņos. Taču nevienu nakti ne acu neaizvērām, tādā aukstumā gulēt nevar. [..] Tā mēs gājām līdz Līvāniem. Tur sadalījāmies, katrs aizgāja uz savu māju pusi. [..] Mājās es tiku naktī, 28. novembrī, ceļā bija pavadītas 17 dienas."
Slēpās viņš šķūnī, pagrabā un siena pantā. Sākumā māte izraka siena šķūnī alu, ko no ārpuses nosedza ar sienu, un no malas izskatījās, ka tur neviena nav. Pirmajos gados Antonu Teilānu kā dezertieri arī meklēja. Vienā šādā reizē māte izrauta no mājas klajā laukā, un viņai draudēts ar nošaušanu. Tobrīd desmit gadus vecā māsa raudādama skrējusi mammai pakaļ. "Nekādus trokšņa darbus – malkas skaldīšanu vai citus – darīt nevarēju. Kāds būtu dzirdējis. Tā es saules gaismu neredzēju 33 gadus, tikai naktī ielavījos mājā un paklausījos "Amerikas balsi". Visu laiku bija sajūta, ka tūlīt karš atkal ies vaļā un nāks citi laiki."
Teilānu slēpa viņa māte un māsa. Pēc mātes nāves tikai māsa Antoņina. Arī viņa, tāpat kā Jāņa Pīnupa māsa, neapprecējās un neizveidoja ģimeni, jo baidījās līgavaini ievest savā mājā.
Antona Teilāna nelegālā dzīve beidzās 1977. gada 19. oktobrī, kad viņu uzgāja čekas darbinieki. Viņš no slēptuves redzēja, ka mājā ieiet sveši cilvēki, un nolēma paklusām ielīst priekšnamā paklausīties, ko tie runās, bet aiz durvīm sēdošie čekas darbinieki viņu saķēra. "Tā mani atrada, aizveda arī uz čeku, bet pēc tam neko nedarīja. Ilgs laiks kopš tās dezertēšanas bija pagājis." Pēc legalizēšanas turpmākos 12 gadus līdz pensijai viņš nostrādāja meliorācijā.ii
Jāzeps Oskars Bikaunieks
Foto: Jāzeps Oskars Bikaunieks Latvijas armijā. 1930. gadu otrā puse.
Šis stāsts, galvenokārt pateicoties Līgas un Jāņa Eiduku aizrautībai un neatlaidībai, noteikti ir vislabāk izpētītais no visiem.iii
Jāzeps Oskars Bikaunieks dzimis 1916. gadā Daugavpils apriņķa Līvānu pagasta Bikauniekos kā jaunākais dēls 12 bērnu ģimenē. Beidzis pagastskolu un Līvānu komercskolu. Pēc tam strādājis Latvijas dzelzceļa Jersikas stacijā. Acīmredzot, ietekmējoties no tolaik populārā Viļa Lāča romāna "Zvejnieka dēls", sāka lietot vārdu Oskars.
1942. gadā kā brīvprātīgais iestājās Vācijas armijā un nonāca 267. policijas bataljonā, bet no 1943. gada – leģiona 19. divīzijā. Vācijas armijas kapitulāciju 1945. gada maijā sagaidīja Kurzemē. Tam sekoja filtrācija un gūstekņu nometne Vorkutā. No turienes atbrīvots un tēva mājās atgriezās 1946. gada rudenī. Sekoja izsaukums uz čeku un nopratināšana. Pēc atkārtota izsaukuma devās mežā pie partizāniem.
1948. gada rudenī viņš, viens un bez ieročiem, ieradās Līvānu pagasta Upenieku "Pušķeiros", kur dzīvoja viņa precētā māsa Emīlija Bikauniece kopā ar vīru Jāni Bikaunieku un mazgadīgo dēlu. Jāzeps Oskars Bikaunieks apmetās viņu mājas bēniņu istabiņā. 1950. gada novembrī māsas vīrs Jānis Bikaunieks tika arestēts kā bijušais aizsargs un pašaizsardzībnieks un nonāca GULAG nometnēs. Nopratināšanās viņš tā arī neatklāja, ka mājā slēpjas sievas brālis. Šī situācija radīja īpatnēju problēmu. Emīlijas Bikaunieces dēls atteicās iet skolā, jo tētis labi mācījās un tagad sēž cietumā, bet Oskaronkulis labi mācījās un tagad slēpjas mājas bēniņos. 1956. gadā Jānis Bikaunieks atgriezās mājās.
Savukārt Jāzeps Oskars Bikaunieks bija izlēmis nekad nepadoties un saraut visas saites ar ārpasauli, kļūstot par "dzīvo mironi". Dzīvojot vientulībā, viņš sāka attīstīt līdz tam, iespējams, nepamanītus talantus: zīmēšanu, gleznošanu un dekoratīvo kokgriešanu. Viņa darbus par nelielu samaksu tirgoja māsas vīrs Jānis Bikaunieks, uzdodot par saviem un paskaidrojot, ka talants viņam atklājies ieslodzījumā. Reizēm gan radās problēmas, ja kāds vēlējās redzēt darbu tapšanu klātienē, un tad nācās izgrozīties. Šobrīd Jersikas un apkārtējos pagastos ir uzskaitīti 50 Jāzepa Oskara Bikaunieka gleznoti darbi eļļas tehnikā un 66 zīmējumi, kā arī vairāki desmiti kokgriezumu – lādītes, galda pulksteņu dekoratīvās apdares, nelieli skapīši, krēsli u. c. darbi. Lielākā daļa darbu atrodas Jersikas pagasta mājās kā ģimenes īpašums. Liela daļa gleznu un zīmējumu ir dabas ainavas. Bieži atkārtojas sižets: mežs, zvēri, mēnesnīca. Acīmredzot tā jutās arī pats Jāzeps Oskars Bikaunieks – kā vientuļš meža zvērs.
Foto: Jāzepa Oskara Bikaunieka darbs
Ir saglabājusies arī fotogrāfija no Jāzepa Oskara Bikaunieka nelegālās dzīves laikiem ar zīmīgu datējumu – 1966. gada 18. novembris. Tajā redzams smaidīgs, jau novecot sācis vīrs ar akordeonu rokās, un viņam aiz muguras ar palagu rūpīgi aizklāts logs. Slepus tiek svinēti Latvijas valsts svētki. Kopumā par Jāzepa Oskara Bikaunieka eksistenci zināja apmēram desmit tuvākie cilvēki. Interesanti, ka šo cilvēku savstarpējā komunikācijā viņš ieguva apzīmējumu "vecais ozols". "Pušķeiru" māju pagalmā tiešām aug liels ozols. Citi apkārtējie nesaprata runas slēpto jēgu, kad šie cilvēki savā starpā reizēm apspriedās, "kā vecajam ozolam ar veselību" un "vai vecais ozols vēl turas".
Foto: Jāzeps Oskars Bikaunieks nelegālās dzīves laikā 1966. gada 18. novembrī,atzīmējot Latvijas valsts svētkus
Jāzeps Oskars Bikaunieks nomira 1987. gada rudenī un tika apglabāts turpat "Pušķeiru" māju neapdzīvotajā galā zem grīdas. Līdz brīvībai pietrūka tikai dažu gadu, bet līdz Atmodai vēl mazāk. Viņa mirstīgās atliekas dzimtas kapos Daugaviešu (Škaparu) kapsētā pārapbedīja tikai 2006. gadā.
2019. gada februārī–martā Līvānos, Latgales mākslas un amatniecības centrā, notika Jāzepa Oskara Bikaunieka darbu izstāde "Pēdējais mohikānis". Tajā bija apskatāmi no privātajiem ģimenes īpašumiem savāktie viņa darbi – gleznas, zīmējumi un kokgriezumi. Tolaik šī raksta autoram un Inesei Dreimanei radās doma izstādi pārvest arī uz Okupācijas muzeju, lai plašāka Latvijas un galvaspilsētas publika varētu iepazīties ar šo patiešām pagrīdes mākslu. Jo, izrādās, pagrīdē ir tapusi ne tikai plašāk zināmā Broņislavas Mārtuževas dzeja, bet arī gleznas un kokgriezumi. Diemžēl togad mainījās muzeja vadība, sākās iekšējās jukas, un izstāde tā arī līdz Rīgai nenonāca.
Ziedonis un Karlīna Baižas
Foto: Biedrības "Latvju jaunatne" Liepas nodaļas atklāšana 1932. gadā. 1. rindā 2. nolabās Ziedonis Baiža.
Šis stāsts ir fragmentāri uztaustīts, bet diemžēl pilnībā nefiksēts. 2018. gadā, kad Cēsīs tika atklāta ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs", tās veidotāju Elīnu Kalniņu sazvanīja Uldis Baiža no Liepas pagasta "Kalna lodēm" un izstāstīja savas ģimenes stāstu. Pēc tam notika divas sazvanīšanās ar raksta autoru ar domu doties un fiksēt plašāku stāstu audio veidā. Diemžēl Uldis Baiža devās mūžībā un tas netika izdarīts. Vēlāk portālā "periodika.lv" izdevās atrast laikrakstā "Pilsonis" 1991. gadā publicētu īsu Līgas Baižas-Kadakas rakstu "32 gadus trimdinieks savā zemē", kas veltīts viņas vecāku dzīvesstāstam.iv Raksts ir publicēts 1991. gada 13. augustā, tātad Atmodas laikā vēl pirms augusta puča. Skaidrs, ka tobrīd vēl visu līdz galam izstāstīt nedrīkstēja. Tāpēc stāstā par Baižu ģimeni ir arī daudz nezināmu un neatbildētu jautājumu.
Latvijā ir plaši zināms Cēsu novada Liepas pagastā esošais būvmateriālu ražošanas uzņēmums "Lode", kas ražo ķieģeļus, dakstiņus, celtniecības blokus u. c. Diemžēl nezināms ir palicis ģimenes, uz kuras īpašuma okupācijas laikā fabrika uzcelta, liktenis. Pašas "Kalna lodes" mājas fabrikas nomalē lēnām iet postā, jo visu apkārtni ir pārņēmis uzņēmums un tā atkritumu laukumi. Kādreiz "Kalna lodes" bija priekšzīmīga Vidzemes vecsaimniecība. Ja ziņas ir pareizas, tad ap mājām pleties milzīgs augļudārzs ar 6000 augļu kokiem.
Mājās vēl saimniekoja vecaistēvs Pēteris Baiža. Viņa dēls Ziedonis Baiža bija Rīgā beidzis Latvijas konservatoriju. Strādāja "Bekona eksportā" un vienlaikus kā diriģents vadīja Liepas pagasta aizsargu un jauktos korus. Precējies ar Karlīnu Baižu, kura bija Kaucmindes mājturības skolas absolvente. 1944. gadā Ziedonim bija 36, bet Karlīnai 35 gadi. Ģimenē bija četri bērni (10, 8, 7 un 4 gadus veci).
1944. gada 28. septembrī pēc krievu ienākšanas Ziedoni, tāpat kā pārējos Liepas pagasta vīriešus, SMERŠ savāca uz filtrācijas nometni Kauguru muižā. Pratināja divas nedēļas. Ziedonis vēlāk sievai un bērniem stāstījis, ka sisti ar gumijas steku, likts izrakt kapu un šauts pāri galvām. Spīdzināti ar pārsālītu ēdienu, un nav ļauts padzerties. Pēc divām nedēļām atbrīvots.
Taču pēc vēl divām nedēļām atkal pienāca pavēle ierasties pagasta centrā uz nopratināšanu. Tad arī Ziedonis pieņēma lēmumu sākt slēpties. Aizejot viņa tēvs Pēteris novēlējis: "Pārnāc ar godu vai nemaz!" Ilgāku laiku slēptuve bijusi pie laba drauga – sirmā dzejnieka Eduarda Treimaņa-Zvārguļa mājās, Priekuļu pagasta "Leukādijās". Slēptuve bija ierīkota arī pašu mājās "Kalna lodēs" – "starp mājas jumta koci un pieliekamā kambara sienu". Karlīna regulāri tika saukta uz čeku, kur pratināta un sista, pieprasot izvest vīru no meža. 1948. gada jūnijā, kad viņai atkal pakaļ brauca čekisti, Karlīna iebēga mežā pie vīra.
Aptuveni tajā laikā skolā dēls Uldis arī "nogāza podus" – kopā ar klasesbiedriem norāva no sienas Staļina portretu un izmeta pa logu. Šeit seko nesaprotamais: Līga Baiža-Kadaka raksta, ka skolotāja Marta Streipa visus Baižu bērnus aizveda uz Cēsīm un iesēdināja Rīgas vilcienā. Vai skolotājai bija sakari ar Baižām, un kāpēc tieši uz Rīgu? Kas viņus tur galā sagaidīja?
Uldis Baiža atcerējās, ka pēc tam vismaz gadu abi Baižas ar četriem bērniem dzīvojuši kaut kur Bauskas pusē mežos un purvos. Strādājuši mežu darbos, lasījuši ogas un sēnes. Dzīvojuši kaut kur šķūņos vai zaru būdās. Līdzīgs ir arī Līgas Baižas-Kadakas rakstītais: "Bieži virs galvas bija siena šķūņa jumts vai egļu skuju būda. Ziemā vajadzēja mājokli. Vecāki nemitīgi strādāja – palīdzēja izcirst obligātās mežu normas, nokopt tīrumus un laukus rudenī, apsēt tos pavasarī."
Kādā brīdī Baižu bērni bija nonākuši Rīgā. Bet pie kā viņi tur mitinājās? Līga Baiža-Kadaka: "Rīgā dzīvojām pie pazīstamiem bez oficiālas pierakstīšanās līdz brīdim, kamēr vajadzēja saņemt pasi. Tā pakāpeniski, sasniedzot 16 gadu vecumu, visi [bērni] saņēmām personas dokumentus." [Tas nozīmē, ka bērni legalizējās piecdesmito gadu otrajā pusē. Bet kā viņi, bez vecākiem un oficiāla pieraksta, varēja apmeklēt skolu? Saskaņā ar sistēmu šādiem klaiņojošiem bērniem bija jānonāk milicijas uzraudzībā un bērnunamā. Šeit diemžēl vairs nav atbildes.]
"Tēvam bija ārkārtīgi plaša pazīšanās visā Latvijā. Un cilvēki viņus abus ar mammu pieņēma. Šo nelegālo ceļu iet divatā bija vieglāk nekā vienam vientuļam vīrietim. Kad [bērniem] bija sevišķi lielas grūtības atrast pajumti, vecāki paņēma pie sevis kādu no brāļiem.[..] Ar vecākiem satikāmies reti, lai par viņiem zinātu pēc iespējas mazāk. Viņi dzīvoja bez dokumentiem, līdz ar to bez oficiālas iespējas strādāt."
Baižas tika arī meklēti. Čekisti terorizēja bērnus, pieprasot uzrādīt vecāku atrašanās vietu. Vai tas nozīmē, ka viņiem brīžiem bija zināms, kā un kur bērnus atrast? Atkal jautājums bez atbildes. Līga Baiža-Kadaka par notikumiem 1950. gadā: "Laiku pa laikam kādu no mums [bērniem], citiem nezinot, apcietināja un pratināja. Es esmu bijusi šādās pratināšanās 24 stundas. Tiku vadāta pa Baldones pagastu, lai palīdzētu atrast tēvu. Bet es nevarēju neko pateikt par vecākiem, jo pat nenojautu, kur viņi tobrīd bija. Par to mani draudēja Baldones mežā nošaut. Pēc manis, apcietinot vecāko brāli Ati, čekisti rīkojās ar visu nežēlību. Un, ja brālim nebūtu laimējies izbēgt, mums viņa nebūtu."
Šķiet, Ziedonis Baiža, balstoties uz savu agrāko gadu pazīšanās loku, spēja izveidot stabilu un drošu savas pagrīdes atbalsta bāzi. Līga Baiža-Kadaka: "Maniem vecākiem laimējās satikties ar labiem cilvēkiem. Tēvam bija izveidojies "sestais prāts", un viņš sajuta briesmas pa gabalu. Cilvēki nojauta un brīdināja mūsu vecākus, un viņi paguva aizbēgt, pirms sākās vajāšana."
Kad pēc Staļina nāves pierima represijas un vajāšanas, Baižas slēpās Rīgā, mazā nomaļā mājiņā Āgenskalnā. Bet kā bija iespējams aizņemt dzīvojamo platību bez oficiāla pieraksta? Līga Baiža-Kadaka: "Mani vecāki ar 1957. gadu slēpās Rīgā, apkopa ģimenes dārziņu, kurā audzēja arī puķes, jo tās varēja ļoti labi pārdot. Izsekošanas notika, bet arestēti netikām. Represijas – mani pēc izturēta konkursa neuzņēma Medicīnas akadēmijā, bet brāli Ati no tās trešajā mācību gadā izslēdza. Abiem viens iemesls – pad[omju] ārstam nepiemērota morālā stāja." Bet, lai iestātos augstskolā, bija vajadzīga vidējā izglītība. Kā bērni to spēja iegūt? Uz šiem jautājumiem arī trūkst atbildes.
Baižas iekrita tika septiņdesmito gadu vidū. Līga Baiža-Kadaka: "Tēvu 1976. gada 27. jūnijā apcietināja bruņoti vīri uz ielas pie Āgenskalna tirgus. Mēs atkal nezinājām, kur tēvs palicis, līdz 3. jūlijā čekisti kratīja mūsu māju... un pateica, kur tēvam var aiznest kaut ko ēdamu. Kratīšanu bija spiesti noskatīties arī mani divi dēli [..]. Māti nearestēja. Tēvu pēc mēneša izlaida brīvībā, un izsniedza pasi. Tēvs nodzīvoja legalizēts 8 gadus."
Uldis Baiža atcerējās, ka pēc legalizēšanas tēvu uzmeklējis agrāko gadu paziņa no studiju laikiem konservatorijā un piedāvājis palīdzēt iekārtoties kādā nomaļākā kolhoza kultūras namā par kora diriģentu. Ziedonis Baiža atbildējis: "Es nekad mūžā nediriģēšu nevienu padomju dziesmu!"
Foto: Ziedonis un Karlīna Baižas ap 1980. gadu
Ziedonis Baiža miris 1984. gadā, bet Karlīna vēl piedzīvoja gan Atmodu, gan Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šobrīd, kad mūžībā ir devušies visi tiešie notikumu liecinieki, stāsts par Baižu ģimeni, šķiet, tā arī paliks ar daudziem neatbildētiem jautājumiem.
Arī Baižu bērni, neskatoties uz smago bērnību, izauga un atstāja savas pēdas plašākā sabiedrībā. Vecākais dēls Atis Baiža kopā ar Imantu Ziedoni un Gunti Eniņu darbojās dižkoku atbrīvotāju grupā. Tuvs draugs dzejniekam Jānim Baltvilkam un gleznotājam Kurtam Fridrihsonam. Arī pats mazliet publicēja dzeju un prozu. 1986. gadā iznāca viņa prozas grāmatiņa bērniem "Kā nakšņo ceļavīrs". Tajā aprakstīti piedzīvojumi, kas saistīti ar nakšņošanu ārpus mājām, visbiežāk – mežā.v Uzzinot Baižu ģimenes likteni, šie stāsti jau lasās ar citām acīm – kāpēc meži, kāpēc ceļinieki.
Nezināma persona Burtniekos
Runājot par pilnīgi citu tēmu ar mācītāju Gunti Kalmi, raksta autors ieminējās, ka gatavo publikāciju par pēdējiem nelegālistiem. Izrādījās, ka Burtniekos, kur Kalme Atmodas laikā bija kalpojis atjaunotajā draudzē, 1991. gadā arī no slēptuves iznācis kāds nelegālists. Vārds un uzvārds gan pagaisis no atmiņas. Arī šo cilvēku bija slēpusi māsa, un viņš tikai naktīs mēdzis iznākt no slēptuves.
Pārskatot tā laika preses izdevumus, informāciju par notikumu atrast neizdevās. Tad nu lūgums palīdzēt Burtnieku puses ļaudīm: kāds bija šī cilvēka vārds? Varbūt ir zināma arī kāda papildu informācija par viņu? Burtnieku gadījums ir labs piemērs tam, kādā veidā tiek iegūta informācija par nelegālistiem: no nejaušām sarunām un tām sekojošiem tālākiem meklējumiem. No jebkādiem rakstītajiem avotiem nelegālisti ir izzuduši. Viņi atrodami tikai cilvēku atmiņās, bet, mainoties paaudzēm, izplēnē un pazūd arī tās.
Cik šādu cilvēku Latvijā ir bijis kopumā? Tīri pēc izjūtas, autors teiktu, ka pie pieciem noteikti zināmajiem un sestā pagaidām nezināmā, visticamāk, vēl aptuveni tikpat daudz. Tātad ap desmit vai mazliet vairāk.
Nelegālisti izzuda ne tikai no okupācijas režīma tvēriena, bet arī no apkārtējo līdzcilvēku, izņemot pašu tuvāko, acīm un atmiņām. Viņi izzuda arī no atjaunotās Latvijas likumdošanas. Par šādām personām nekas nebija teikts 1996. gadā pieņemtajā likumā "Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", jo, pirmkārt, likums pieprasa aktīvu pretošanos, bet, otrkārt, nosaka dīvainu pretošanās beigu datumu – 1960. gada 31. decembri. Nelegālistu klusā stāja bija pretēja likuma loģikai. Parasti nepretošanās nozīmē pakļaušanos, taču šajā gadījumā nepretošanās bija nepakļaušanās, kura neietilpst likuma rāmjos.
Nobeigumā raksta autors izrādes "Mežainis" sakarā vēlas vēlreiz uzsvērt, ka Jānis Pīnups nebija viens dīvains izņēmuma gadījums. Izņēmums bija tikai tas, ka viņš savulaik nokļuva masu informācijas līdzekļu uzmanības centrā. Taču tādi nelegālisti padomju okupētajā Latvijā tiešām eksistēja. Ļoti cerams, ka LTV1 demonstrētā izrāde kļūs par pēdējo iespēju apkopot informāciju par vēl citiem, līdzīgiem, gadījumiem.
i Dzīvesstāsts e-grāmata: Ada Slavieša. http://www.dzivesstasts.lv/lv/free.php?id=20920
ii Pēdējo mežabrāļu atgriešanās. Portāls "Diena", 27.11.1997. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/pedejo-mezabralu-atgriesanas-10021606
iii Izstāde "Pēdējais mohikānis". Līvānu stikla un amatniecības centrs. Pieejams: https://www.livanustikls.lv/arhivs/?id=212
iv Līga Baiža-Kadaka. 32 gadus trimdinieks savā zemē. "Pilsonis", Nr. 32 (13.08.1991.). Pieejams: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:81073|article:DIVL174|query:Līga%20Baiža%20Kadaka%20
v Jānis Baltvilks. "Ceļā". "Karogs", Nr. 1 (01.01.1994.). Pieejams: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:181236|article:DIVL523|query:Baižas%20Atis%20Baiža%20
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!