Andis Kudors: Ķīna – neitrāls kara vērotājs? Nē, Krievijas palīgs

Vai tad arī bez tiesas ordera kādam bija šaubas, kurš ir kara noziedznieks? Sji vizīte Maskavā gan palīdzēja Putinam spodrināt tēlu Krievijas iekšienē, gan iepriecināja autoritāro vadītāju internacionāli visā pasaulē. Sak, re, kā lielā Ķīna palīdz pretoties "atlantistiem"; tātad arī turpmāk drīkst uzbrukt kaimiņiem un atņemt teritorijas. Pat ja Sji vizīte praktiski neko nemainītu, tā parāda, kurā pusē ir Ķīnas komunisti, un tā nav taisnības puse.

Varētu mierināt sevi ar domu, ka patiesībā jau ķīnieši neciena krievus un krievi neciena ķīniešus. Tā ir tāda piespiedu, aprēķina laulība, lai ieriebtu Rietumiem un ignorētu starptautisko tiesību normas... Pirms vairākiem gadiem kāds Ķīnas diplomāts man teica, ka Krievija un Ķīna esot draugi, tāpēc viņš par savu draugu (Krieviju) neko sliktu neteikšot. Tomēr jau tuvāk sarunas beigām Ķīnas diplomāts atzina, ka Ķīnai visvairāk ciešanu esot nodarījušas divas valstis – Japāna un Krievija. Nekas nav aizmirsts. Tomēr mēs ar to sevi nevaram mierināt. Sji un Putina politika atstāj sekas globālā mērogā. Starptautiskās politikas sociālā konstruktīvisma pētnieciskā pieeja vēstī – jo vairāk valstu paziņos (vai demonstrēs), ka neseko kādai starptautisko tiesību normai, jo vājāka konkrētā norma kļūs. Vārdos ir spēks. Pekina karu dēvē par "Ukrainas problēmu" un "Ukrainas krīzi". Ja Ķīnas komunisti nevēlas nosaukt karu par karu un agresoru par agresoru, tad no tranšejām drošāk paceļ galvas tagadnes un nākotnes agresori, dažādu valstu cilvēkēdāji, kuriem nomocītie un nogalinātie ir tikai statistika.