Jau vairākus mēnešus publiskajā telpā tiek runāts par "ekonomikas transformāciju", lai gan nekādi praktiski soļi par to neliecina. Eksperti nespēj izskaidrot šo vārdu salikumu un to, kā tieši tā izpaudīsies un ar ko, iespējams, būs jārēķinās uzņēmējdarbībai un iedzīvotājiem. Taču parādījušās baumas par to, ka varētu pieaugt pievienotās vērtības nodoklis (PVN), kas lielai daļai sabiedrības var nest nepatīkamus pārsteigumus ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā.
Pašreiz mūsu kaimiņvalsts Igaunija spriež par PVN palielināšanu no 20% līdz 22%. Tas savukārt arī pašmāju lēmējiem dod iespēju atvērt diskusiju par Latvijas PVN potenciālo palielināšanu no 21% līdz 25%. Šādas iniciatīvas politiķu dienaskārtībā nonāk ik pa brīdim, jo šis ir stabils valsts ienākumu avots, kas ietekmē lielāko daļu preču un pakalpojumu gala cenas, skarot pilnīgi visu tautsaimniecību.
Taču jāatceras vairāki būtiski apstākļi, kas varbūt nešķistu aktuāli pirms pieciem vai vairāk gadu: pirmkārt, liela daļa uzņēmēju tikai tagad sāk attapties no Covid-19 pandēmijas radītajām sekām, otrkārt, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā būtiski auga energoresursu izmaksas, kas uzdzina augšā inflācijas rādītājus, tādējādi ietekmējot iedzīvotāju maksātspēju un arī lielāko daļu kompāniju (īpaši ražotājus), kas noveda pie gala produktu cenu pieauguma, treškārt, naudas apjoms tirgū ir pārāk zems, lai valsts budžeta ieņēmumi varētu palielināties tik mehāniski, savukārt kreditēšana pašreiz ir ierobežota, jo krietni cēlušās procentu likmes.
PVN likmes celšana varētu izraisīt ļoti plašu rezonansi sabiedrībā, jo šāds solis palielinātu nabadzības risku cilvēkiem, kuriem ir zemi ienākumi. Politikas veidotājiem ir jāapzinās, ka baltajā ekonomikā visas preces un pakalpojumi tiek aplikti ar PVN, kas nozīmē, ka cenas pieaugs pilnīgi visam. Inflācijas temps ir lielāks nekā algu pieaugums, tādējādi nav pamata cerēt, ka mājsaimniecību ienākumi būs pietiekami, lai segtu visas vajadzības. Es pat teiktu, ka tā vietā, lai pozitīvi palielinātu ienākumus valsts kasē, riskējam vēl vairāk palielināt sociālā budžeta tēriņus, jo varētu palielināties atbalstu saņēmēju skaits un nabadzības riski mazturīgajiem sabiedrības slāņiem.
Lai gan šķiet, ka PVN uzņēmējdarbību ietekmē tikai daļēji, jau tagad ir skaidrs, ka šī nodokļa celšana viennozīmīgi pasliktinās arī vietējo ražošanas uzņēmumu konkurētspēju, jo jau neatkarīgi no likmes daļa ražotāju savu preci tirgū spēj piedāvāt dārgāk par ārvalstu analogiem. PVN pieaugot, šī atšķirība kļūs vēl lielāka, jo strādājam atvērtas ekonomikas apstākļos, un, ja citas valstis saviem ražotājiem sniedz atbalstu, piemēram, pārtikas produktiem piemērojot samazinātu PVN, tad mūsu uzņēmumu konkurētspēja sarūk. To labi varējām izjust brīdī, kad Polijā šis nodoklis tika samazināts, lai tādējādi palīdzētu sabiedrībai pārvarēt straujo inflāciju, kas vēl vairāk palielināja cenu atšķirību starp Latvijā ražotiem produktiem un poļu analogiem.
Manuprāt, būtu nepieciešama diskusija nevis par PVN celšanu, bet gan samazināšanu pirmās nepieciešamības pārtikas precēm, tostarp svaigai gaļai, piena produktiem, maizei utt. Šī iniciatīva kļuva īpaši aktuāla Covid-19 pandēmijas laikā, ko izmantoja daudzas Eiropas Savienības valstis. Arī Latvijā samazināta PVN likme 5% apjomā tiek piemērota Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem, kuru patēriņš ik gadu turpina kāpt. Līdzīgs atbalsts būtu noderīgs arī citām produktu grupām, kas būtu ievērojams atbalsts iedzīvotājiem, kuriem ik dienu jāpārskata ne tikai tēriņi par komunālajiem pakalpojumiem un energoresursiem, bet arī naudas apjoms, ko viņi var atļauties tērēt pārtikas veikalos.
PVN ir efektīvs instruments lēmumu pieņēmēju rokās, kas ļoti tieši ietekmē katra iegādātā produkta cenu veikalā. Reti kurš pircējs ikdienā aizdomājas, cik patiesībā daudz naudas tiek samaksāts par konkrēto preci un cik patur valsts, nevis tirgotājs vai ražotājs. To spilgti redzējām diskusijā par piena cenām, kur ražotāji un pārstrādātāji savas produktu cenas publiskās diskusijās norādīja bez PVN, – pircējiem automātiski radās ilūzija par ļaunajiem tirgotājiem, kas liek nesamērīgus uzcenojumus un mākslīgi veido cenas.
Ja piena PVN likme būtu tikai 5%, šo produktu cenas veikalos būtu daudz zemākas, tāpēc, lai nodrošinātu iedzīvotāju labturību, stiprinātu cilvēku lojalitāti valstij un vietējiem produktiem, sekmētu uzņēmējdarbības attīstību, drīzāk jāveido diskusija par PVN mazināšanu daudziem produktiem. Jā, iespējams, to var mēģināt kompensēt ar lielāku PVN likmi precēm, kas nav pirmās nepieciešamības produkti, taču centralizēta PVN celšana visiem produktiem pašreiz var radīt vairāk risku nekā ieguvumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!