Ivars Ijabs: Streikā nesadzirdētais  (4)

Pagājušās pirmdienas streika gājienā augstskolu pasniedzēju un studentu bija mazāk. Viņi, šķiet, ir samierinājušies ar to, ka vāji finansētās, sadrumstalotās un augstskolas bieži ir savdabīgs vidusskolu pagarinājums, kurā pavadīt laiku līdz diplomu iegūšanai - ja vien ceļā uz tiem dzīvē negadīsies kas labāks. Bakalaura studijas reizēm nepabeidz pat puse no tiem, kas tās uzsākuši. Pie tam Eiropas valstu vidū Latvija izceļas ar salīdzinoši augstu mācību maksu, kas jāmaksā no savas kabatas, apvienojumā ar zemu finansiālā atbalsta līmeni studentiem.

Šodien Latvijas sabiedriskā doma beidzot sāk pilnībā apjaust mūsu augošo atpalicību no lietuviešiem un igauņiem. Šīs atpalicības cēloņi ir meklējami arī augstākajā izglītībā. Skaitļi šeit runā paši par sevi. Vidējā izglītībā Latvija iegulda lielāku daļu savu ienākumu nekā igauņi (3.8% > 3.5% IKP), bet augstākajā – ievērojami mazāk (2.2% < 2.8%IKP). Rezultātā uz vienu studentu valsts augstskolā Latvija iegulda 1.7 reizes mazāk eiru nekā Igaunijā. Vienas Tartu Universitātes budžets ir lielāks, nekā puse no visas Latvijas augstākās izglītības sistēmas budžeta, ieskaitot privātās augstskolas un ES struktūrfondus.

Normāla finansējuma trūkums turpina novārdzināt Latvijas augstskolas un bremzē attīstību. Tartu Universitātes pēdējo 30 gadu veiksmes stāsts sakņojas lielā un nepārtrauktā valsts atbalstā. Rezultāts ir acīmredzams: jebkādos pasaules augstskolu kvalitātes indeksos Tartu ir nevis vienkārši priekšā, bet nu jau nesasniedzamā attālumā no jebkuras Latvijas universitātes. Un pat Tartu ir vēl patālu no pasaules izcilības. Es pats esmu savulaik daudz strādājis kopā ar šīs universitātes kolēģiem. Protams, arī tā nav nekāda leiputrija, bet gan vienkārši uz nākotni vērsta Austrumeiropas universitāte valstī, kur politiķi apzinās modernas augstākās izglītības nozīmi attīstībai.

Turpretī pie mums ir citādi. Sāksim ar to, ka Latvijas elite savus bērnus ar retiem izņēmumiem neskolo Latvijā. Tādēļ šo eliti arī īpaši neinteresē Latvijas augstskolu kvalitāte (šī iespēja priviliģētajiem privāti "atpirkties" no mūsu izglītības un veselības sistēmām vispār ir liels posts mūsu sabiedrisko pakalpojumu kvalitātei un sociālajai solidaritātei kopumā). Savukārt augstskolas ir atstātas savā vaļā – bez nopietna valsts finansējuma, bet arī bez nopietnas politiskas intereses par tajās notiekošo un darba rezultātiem. Augstskolu autonomija, protams, ir svēts princips. Taču pie mums tā izpaužas savdabīgi: valsts autonomi izliekas, ka finansē augstskolas, bet augstskolas autonomi izliekas, ka ar šādu finansējumu spēj sagatavot studentus sabiedrības nākotnes vajadzībām nepieciešamās jomās un prasmēs. Augstskolu neatkarība bieži ir iespēja valstij nogrūst uz augstskolu pleciem problēmas, kuras tā pati nespēj risināt. Kliedzošs un traģiski skandalozs piemērs šeit ir dažādie "algu celšanas" normatīvi augstskolu pedagogiem, kuri nav saistīti ne ar kādu valsts finansējuma pieaugumu. De facto šī algu "celšana" ir klaja ņirgāšanās par nozari – celiet, ja varat, mēs taču jums normatīvus uzrakstījām. Valsts it kā finansētās "budžeta vietas" faktiski arī ir krāpšanās – lai reāli nodrošinātu viena studenta apmācību, augstskolai vajag to līdzfinansēt no saviem līdzekļiem.

Arī augstskolu aprindās šodien vairs neviens neuzķersies uz valdības ierastās atrunas "nauda seko reformām" vai "nauda seko konsolidācijai". Šie tukšie apgalvojumi darbojas pēc principa "no sākuma iemācieties peldēt, pēc tam mēs ielaidīsim arī ūdeni baseinā", un jau ir "veiksmīgi" sevi apliecinājusi veselības aprūpes un vidējās izglītības jomā. Kādas reformas mūsu augstskolu sistēmai būtu vajadzīgas, ir sen jau skaidrs. Milzums naudas un tintes ir iztērēti OECD, Pasaules Bankas un Eiropas Komisijas pētījumos. Tas, kas šeit trūkst, ir – skaidra vīzija un politiskā griba šīs reformas tiešām realizēt dzīvē, nenoveļot atbildību uz augstskolām – pat tad, ja atsevišķas augstskolas pašas būtu laimīgas, ja tās liktu mierā.

Veicamie darbi šeit ir vairāk vai mazāk zināmi. Vispirms, konsolidēt mācību programmas. Latvijā nav tik daudz labu speciālistu, ka mēs varētu atļauties par valsts naudu finansēt vairākas paralēlas, bet vāji noslogotas programmas.

Otrkārt, ir beidzot vajadzīga atklāta saruna par budžeta vietu saikni ar darba tirgus vajadzībām. Es nebūt negribu teikt, ka tikai darba devēju vajadzībām vien vajadzētu noteikt valsts finansējumu augstākajai izglītībai. Tomēr ir jāatzīst, ka "prasmju neatbilstība" (skills mismatch) mūsu jaunajā paaudzē ir patiešām strukturāla problēma, kuru nevar atrisināt tikai ar aicinājumiem mācīties fiziku.

Treškārt, ir jauki, ka mēs augstskolām ceļam jaunas ēkas, sporta stadionus un citu infrastruktūru – tai skaitā, par Eiropas fondu naudu. Taču man šķiet, ka augstskolu pamatā ir nevis stikls un betons, bet gan mācībspēki, kas joprojām tiek sistemātiski ignorēti un patiesi būtu pelnījuši kaut drusku uzmanības. Vispirms, akadēmiskais personāls strauji noveco. Savukārt piesaistīt jaunus, kvalificētus speciālistus ir ļoti sarežģīti ar algām, kuras būtiski atpaliek pat no tām, kuras maksā Lidl vai Maxima. Tas iet roku rokā ar bieži piesaukto "akadēmiskās karjeras modeļa" ieviešanu, kurā pasniedzējus tomēr atalgotu arī pēc viņu zinātniskā snieguma – un ne tikai pēc auditorijā fiziski pavadīto stundu skaita. Tur, kur, kā RTU un RSU, ir ieviesti pilotprojekti ar tenūrprofesūrām, tie strādā labi. Taču diemžēl kopējā sistēmas "normalitāte" ir pavisam atšķirīga. Pasniedzēji augstskolās bieži tikai "piehaltūrē", jo lauvas tiesu laika velta pamatdarbam; konkurence ir minimāla, jo ne katrs labs speciālists ir gatavs ieguldīt savu enerģiju tīra entuziasma vārdā. Un tam visam, protams, līdzās darbojas arī demogrāfija: ja kādreiz valsts varēja viegli atmest ar roku augstskolu finansēšanai, ļaujot tām pašām konkurēt tirgū par Latvijas studentiem, tagad šis tirgus ir stipri vien sarucis. Turklāt ne jau visi spēj atrast resursus, lai izstrādātu starptautiski konkurētspējīgas programmas. Rezultātā, kā izteicās kāds mans universitātes kolēģis, daudzas studiju programmas darbojas savdabīgā "paliatīvās aprūpes" režīmā, no kura izeju ir grūti saskatīt.

Strādājot Eiropas Parlamentā ar zinātnes un pētniecības programmām, man ir iespēja ikdienā vērot un priecāties par tiem latviešu zinātniekiem no mūsu augstskolām, kuri uzrāda labus rezultātus dažādu projektu piesaistē. Mums ir izcilas zinātnes jomas; arī netrūkst jaunu, gaišu prātu, kurus vajadzētu pieturēt pašu mājās – un nevis pēc noklusējuma sūtīt uz turieni, kur pret akadēmisko karjeru izturas nopietnāk. Jo īpašu cieņu raisa fakts, ka mūsu veiksmīgākie projekti bieži ir radušies nevis pateicoties, bet gan drīzāk par spīti mūsu institūciju darbībai. Iesniegtie projekti kopumā ir salīdzinoši augstas kvalitātes (ar "veiksmīgo" proporciju virs vidējā reģionā), tomēr iesniegto skaits ir salīdzinoši mazs. Proti, pašreizējos apstākļos mēs nespējam mobilizēt pietiekoši cilvēkresursu, kas spētu "paņemt" Latvijai pienācīgo ES zinātnes un inovāciju naudu. Un kāds gan tur brīnums, ja mūsu izcilākie maģistranti un doktoranti vai nu vienkārši ir spiesti pamest pētniecību, vai arī doties prom turp, kur ir vairāk perspektīvu.

Reformas augstākajā izglītībā nekur nenotiek nedz vienkārši, nedz ātri – jo īpaši demokrātiskās valstīs, kur reformētājiem tomēr ir jāieklausās nozarē. Es pats savulaik par to pārliecinājos, studējot Vācijā, kad tur notika pāreja uz Boloņas sistēmu. Tomēr tam nevajadzētu būt par iemeslu, lai nedarītu neko un turpinātu izlikties, ka viss notiek. Kādam varbūt šķiet, ka augstskolu reformas ir jau notikušas līdz ar neseno padomju ieviešanu, kuru jēga un pienesums joprojām ir diskutabls. Taču tā būtu nopietna kļūda. Ja reiz mūs tiešām uztrauc Latvijas atpalicība no Igaunijas, tad augstskolas būtu īstā vieta, kur šo uztraukumu sākt izrādīt praktiski. Pretējā gadījumā pāri paliks vienīgi tukša retorika un samaitāts papīrs.