Aicinu paskatīties uz šo situāciju caur jaunā mācību satura – mūsdienu zinību jeb "Skola 2030" – kompetencēm, ar kurām tiks apveltīts ikviens šodienas izglītojamais no bērnudārza līdz augstskolai. Protams, ja būs, kas turpmāk izglīto un izglītos. Es domāju, pedagogi sapratīs.
Jo ikvienam, izņemot Kariņa valdību, ir redzams un saprotams, ka izglītība, skolotājs ir Latvijas valsts sociāli ekonomiskās attīstības pamats jeb prioritāte. Un tai ir būt pirmajā vietā.
Kur ir streika jēgpilnība?
Teātra mākslā valdībai – "izcili apgūts"!
Varam saukt to par haosa valsts izpausmi, kurā valsts un nozares galva, mēģinot izlikties par to, kas viņi nav, izspēlē teātri ar skolotājiem, kuru saprāta spējas uztvert šo teātri tiek apšaubītas.
Ministrei un premjeram teātra mākslas priekšmetā un pašizpausmes caurvijā vērtējums – izcili! Kariņa prasme būt naivam kā Antiņam un iejusties protestējošo skolotāju rindās, smaidot turpināt aicināt sarunāties, sadarboties un kopīgi meklēt risinājumu kopā ar tiem, kas protestē pret viņu kā premjeru, – izcili un bez mazākās nožēlas vārdos paužot "vainīgs"! Bez tālākām saprātīgām un redzamām darbībām risinājuma virzienā. It kā "vaina" būtu kas tāds, ko ielikt aploksnē un nosūtīt... nezināmā virzienā. Vai ielikt čemodānā un paņemt līdzi, kad dosies uz ārzemēm. Ceram uz pozitīvu lēmumu.
Ministre Anda Čakša – par kostīmu jeb vizuālo noformējumu – izcili skatuvisks, par runu – vēl jātiecas līdz premjera nevainīguma līmenim, tāpēc tikai ieskaitīts.
Pašizpausmes caurvijā skolotājiem – izcili! Ziepju burbuļi un saskaņotas vestes, lozungi, skolotāji patiešām bija centušies! Apsveicami, arodbiedrība!
Jāuzsver, ka ielās bija izgājusi tā sabiedrības daļa – skolotāji –, kas savā darbā nevar atrasties bez izglītības (!) un vistiešākajā veidā ir saistīta ar "gaismas nesēju" jeb zināšanu un personības izaugsmes, nākotnes sabiedrības veidotāju uzdevumu.
Ministrija saka – problēmsituācija atrisināta, skolotāji saņēma, ko bija rudenī prasījuši. Skolotāji saka – neticiet! Ministrija problēmrisināšanas prasmju apguvē sev liek 10! Kā par to justies skolotājiem? Kā nepietiekami izglītotiem, lai saprastu un pieņemtu ministrijas risinājumu: sēdieties, "jāturpina apgūt"! Vai nāciet uz konsultāciju – apspriedīsim, sarunāsim, sadarbosimies, vienosimies – jaunā vienotībā!
Jūsu viedoklis, skolotāji, kā nozares pamats, pat izcili paužot savu pilsoniskās līdzdalības caurviju, paužot attieksmi, aizstāvot vērtības un savas vajadzības (ne kaprīzes!), netiek ņemts vērā. Taču jūsu panākums ir – valdība ir jūs ieraudzījusi! Kariņš beidzot ir sarunājies ar īstiem, reāliem skolotājiem, nevis cipariem un grafikiem. Izrādās, aiz kovidlaika maskām bijuši īsti skolotāji – cilvēki!
Ja premjers neiet pie cilvēkiem, par kuru dzīvi viņš lemj, tad šiem cilvēkiem ir jāiziet ielās, lai viņus ieraudzītu!
"Jūs esat dusmīgi!" saka izglītības un zinātnes ministre Čakša. Arī viņa jūs ir pamanījusi! Novērtējusi jūsu emocionālo stāvokli kā personālvadības speciāliste un koučinga trenere. Bet vai kā par izglītības nozari atbildīgā? Tikai bezpalīdzība un šķietami negaidītā atskārsme, ka jūs, skolotāji, taču neesat ministrijas, bet pašvaldības pakļautībā esoši darbinieki, visticamāk, bija kā salta ūdens šalts ne vien "peramajiem" skolotājiem, kuriem būtu jābūt ministres aizgādībā un rūpju lokā esošiem, bet kuri, pēc pašreizējās ministres domām, nepamatoti pamet savas darbavietas uz trim dienām, lai draudzīgi bariņā pastaigātos pa galvaspilsētas ielām, skandēdami "Kariņ, atkāpies!", bet arī pļauka pašvaldībām, kas neprot savaldīt savus skolotājus. Vai Čakšas galvenais uzdevums ir pāraudzināt skolotājus? Jā, tieši to publiski ministre atgādināja aizmāršīgajiem skolotājiem – ka audzināšana ir viens no skolotāju uzdevumiem, bet piemirsa, ka ne viņas – ministra.
Manuprāt, streiks spilgti izgaismoja galveno klupšanas akmeni – attieksmes jautājumu un veidu, kā valdība un pedagogi viens otru uztver – sarunājas! Sabiedrība ir nepārprotami guvusi apliecinājumu, ka, runājot par vienu tematu, katrs saprot ko citu, kur sarunu vadītāji, kuru amats nosaka arī lemtspēju, nav ieinteresēti otru pusi saprast, teiktu, pat ignorē.
Vai arī tā ir Kariņa valdības maģija, ka visi saprot ko citu?
Kad iepazinos ar septembra streika vienošanos, man bija skaidrs – tādu nav iespējams izpildīt! Iespējams, Kariņa valdības donkihotisms ir ļāvis viņam palikt amatā uz otru termiņu, bet vējdzirnavu rati griežas un, šķiet, kuru katru brīdi aiznesīs pa gaisu! Valdība apsūdz arodbiedrību manipulēšanā, taču – ir skaidrs, ka manipulē valsts!
Lielais streika vēstījums – skolotāji ir izgājuši ielās un pauž savu attieksmi! Ne mediķi, ne kāds cits, bet tieši skolotāji ir tie, kas ir uzdrīkstējušies paust to, ko domā liela daļa tautas!
Streika lielākais triumfs – valdība ir sākusi sarunāties! Vēl gan nevaram spriest par rēķināšanos vai adekvātu sadarbošanos.
Čakšas kundze, kā tad ir stāvēt "dusmīgas klases priekšā", būt vadītājai spēlē "Paspēlēsim ministros"? Ko nozīmē būt vadītājam, un kādas kompetences jums vēl jāpilnveido?
Ja paskatāmies caur jauno kompetenču caurviju prizmu – vai ministre zina, kādas ir caurvijas un kādā līmenī ir nepieciešamas izglītības un zinātnes ministres amatā? Un par cik procentiem viņai tās ir attīstītas un kur vēl jāpiestrādā?
Kā jūs, skolotāji, vērtētu ministres un premjera kompetenču izpausmes streika laikā? Vai summārā vērtēšana būs atbilstoša, vai tomēr paliksim pie formālās vērtēšanas?
Kāds būtu vērtējums valdībai par sadarbības caurviju? Valdība beidzot aicina uz sarunām un sadarbību, taču... jāatzīst, ka ar sadarbības partneri kontakts joprojām nav izveidojies. Lai gan – lielākais triumfs ir tas, ka sadarbības partneris beidzot ir pamanīts! Acīmredzot, lai tiktu līdz īstai sadarbībai, skolā iegūtās zināšanas pagaidām neatspoguļojas sadarbības prasmē un ir acīmredzami jāpilnveido.
Jaunrade kopā ar uzņēmējdarbību – no valdības puses šobrīd nekādu pazīmju šo prasmju darbināšanā.
Problēmrisināšana... kā lai vērtē, ja abas puses nav spējušas vienoties par problēmu? Kaut ko it kā risina, bet vairāk izskatās pēc risinājuma imitēšanas – ja jau neviens neko nesaprot. Kura puse ir pārliecināta, ka zina, kas ir īstā problēma, kas jārisina? Un kurš īsti ir tas, kuram ir jārisina?
Saeimas priekšsēdētāja biedrs Grasbergs domā, ka Saeimā par budžetu nelemj, – interesanti, kur tad? Izglītības un zinātnes ministre Čakša domā, ka skolotājiem jādusmojas uz pašvaldībām kā uz galvenajiem naudas devējiem un jāizvirza prasības tām! Kariņš kā premjers uzņemas nelietderīgu vainu un kopā ar skolotājiem pasoļo protesta gājienā pret sevi kā premjeru! Viņš glītrakstīšanā saņēmis "izcili" un skaisti paraksta dokumentus, kurus nepilda, – varbūt nav izlasījis, jo sirgst ar disleksiju? Vai kāds vispār atceras, kur kas valstī pieņem lēmumus un kā notiek procesi valdībā un politikā? Kas tad īsti ir ministra un premjera lietpratība?
Lietpratībā izgāšanās – jo augstās ārzemju skolās iegūtā izglītība neuzrāda rezultātu un zināšanu pielietojumu.
Spēle "Paspēlēsim varu" ir diezgan riskanta – tautai, ne valdības vadītājiem ar divām pasēm.
Saeima neatbild par budžetu, ministre nav darba devēja, līdz ar to nav atbildīga... Tikai Kariņa vaina bez nožēlas un sekojošiem darbiem...
Tikai teātra māksla, kas bija iecerēta kā drāma, ir apgūta izcili – nostāšanās pretinieka ierindā kā "dramatiskā pulciņa = valdības" mācību uzdevums izpildīts godam – premjers nostājas pretinieka pusē un soļo kopā ar protestētājiem... Kā jūs vērtētu, cik labi viņam šī loma izdevās? Arī ministre saka: es esmu tieši tāda pati kā jūs un dzīvoju kā jūs! Tikai aizmirst piebilst, ka saņem daudzkārt lielāku algu.
Publiskā runa kā pašizpausme – ministriem – nepārspēta! Kā jūs vērtētu formāli un kā – summāri?
Kā ar jēgpilnību? Skolotājiem ir bezjēdzīgā darba sajūta... Katrs meklē un gatavo mācību materiālus, kopē, pārkopē, veido no jauna... Viens no kompetenču pieejas principiem ir būt gatavam neparedzamai nākotnei... Tā tas arī ir, vienmēr ir jābūt gatavam darīt to, kam nebūs pēctecības. Gatavo, kopē, iedod skolēniem, met ārā, gatavo ko jaunu... Mācību tēmas un materiāli – vislielāko izmisumu radījuši... Skolu slēgšana... Visīstākā neparedzamība! Izaicinājums skolotājiem.
Kā ar iedziļināšanos kā spēju un kā vērtību? Ja sarunas partneri visu laiku sēž pie viena galda un piecpadsmit minūtes pirms sarunas beigām tiek iedoti dokumenti, kurus tik īsā laikā nav iespējams ne izlasīt, ne iedziļināties saturā, – vai tā ir cieņpilna attieksme vai tomēr steidzināšana un ātrums kā iespēja pretiniekam nepārdomāti piekāpties?
Neprotu, nepatīk – bet darīšu! Tā varētu raksturot ministres Čakšas attieksmi pret amatu. Līdzīgi kā skolā – priekšmets nepatīk, ienīstu, bet izmēģināšu vadības teorijas, ja nu izdodas. Tikai – kas? Kur ir valsts bērnu izglītības plāns nākotnei? Uz ko mēs ejam? Kur ir idejas valsts un iedzīvotāju attīstībai? Vai ministru uzdevums ir tikai sagatavot dokumentus saskaņā ar starptautiskajām un starptautisko organizāciju direktīvām un normām?
Ja skolēns kaut ko nav iemācījies vai sapratis – tad tā ir skolotāja atbildība, viņš zina, ka jāizprot skolēns, jāmeklē labākās metodes, pieeja, jāiekļauj arī tie, kam pavisam grūti saprast domāšanas vai uztveres īpatnību dēļ. Ja valdības aprūpējamie un aizstāvamie kaut ko nav sapratuši – premjers Kariņš jūtas vainīgs, ministre Čakša pauž neizprotamu trūkuma izjūtu (trūkst naudas un pašvaldību pārstāvības)... Vai kāds mēģina meklēt metodes un pieeju, lai saprastos?
Haoss ir radīts. Katrs runā par ko savu. Problēma nav konstatēta īstā, un vīzijas tās risināšanai nav. Par to valdībai un ministrei augstākais novērtējums!
Kādas ir un kādas būtu vajadzīgas mūsdienīgas valdības vadītāja un ministres kompetences?
Agrāk spēlējām ģimenes – bijām mammas, barojām un auklējām bērnus – tagad tas ir nemoderni... Tagad "paspēlēsim ministros"! Ministram nav jābūt ne ar izglītību, ne arī kādām specifiskām kompetencēm, ja nu vienīgi labi jāuztrenē paraksts un jāsmaida, sakot: "Draugi, esam dimbā!" Vairs nav labi!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!