Dace Melbārde: Prasmju trūkuma 'epidēmija'

Nebūs lieki šeit atgādināt vispārzināmu patiesību, ka izglītība ir personīgās izaugsmes un labbūtības atslēga, un tā ir pamatā sabiedrības — un ekonomikas — attīstībai. Izglītība ir arī viens no stabilākajiem un labākajiem ieguldījumiem. Pasaules Bankas pētījumā, kas balstīts uz 1120 aplēsēm 139 valstīs, autori secina, ka caur desmitgadēm privātā vidējā atdeves likme izglītībai saglabājas konstanta; katrs papildus gads izglītības iestādē rezultējas ar 9 procentu ienesīgumu. Pasakains ienesīgums, ja salīdzina ar pašreizējo procentu likmi noguldījumiem kredītiestādēs!

Tomēr pasaule dinamiski mainās, un neskaidrība par nākotni pieaug, bet pārmaiņas, kā zināms, piedāvā arī iespējas. Tehnoloģiskais progress mums visapkārt ir acīmredzams, lai arī automatizācijas temps saglabājas mērens. Ja arī mākslīgā intelekta iespējoti produkti un pakalpojumi nemazinās darbavietu skaitu ekonomikā kopumā, daudzas profesijas tiks aizstātas, vienlaikus radot vietu jaunām specialitātēm. Tāpat ir redzams, ka darba formas jau tagad mainās un turpmākos gadus mainīsies vēl vairāk.

Prasmju trūkuma "epidēmija"

Prasmju trūkums ir konstanta Eiropas izaugsmes problēma. Lai arī bezdarba līmenis Eiropas Savienībā ir vēsturiski zemākajā punktā un pieprasījums pēc darbaspēka ir samērā stabils, spēja aizpildīt brīvās darbavietas daļēji ir izaicinājums darba tirgū nepieciešamo prasmju trūkuma dēļ. Jau pirms-pandēmijas laikā, 2019. gadā, trīs no četriem darba devējiem (77%) Eiropas Savienībā saskārās ar grūtībām atrast darbiniekus ar nepieciešamajām prasmēm. Šis pats uzņēmumu apsekojums arī parādīja, ka liela daļa no jauna pieņemto darbinieku bija bez nepieciešamajām prasmēm.

Lai gan daļa prasmju ir viegli apgūstamas, it sevišķi darbavietās, ko vairāk raksturo fizisks darbs, specifiskāku zināšanu trūkums ir aktuāls. Eiropas Prasmju gads ir īpaši nozīmīgs digitālās un zaļās pārveides kontekstā. Tā, piemēram, vairāk nekā 70% uzņēmumu Eiropas Savienībā ir teikuši, ka darbinieku ar atbilstošām digitālajām prasmēm trūkums ir šķērslis ieguldījumiem. Patiešām, Eiropas Savienībā tikai nedaudz vairāk kā pusei iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem ir pamata digitālās prasmes, un atšķirības starp dalībvalstīm ir milzīgas. Arī Latvijā digitālās pamatprasmes ir apmēram pusei no iedzīvotāju. Tas ir krietni par maz, lai mēs veidotu konkurētspējīgu digitālo ekonomiku. Turklāt digitālās prasmes ir svarīgas ne tikai darba tirgū, bet dzīves kvalitātei kopumā, arī aktīvām vecumdienām, un, kas ne mazāk svarīgi — nacionālai drošībai un sabiedrības noturībai pret dažādām krīzēm.

Savukārt, ar klimata pārmaiņām saistītā zaļā pārveide skars 35-40% no visiem nodarbinātajiem. Prognozējams, ka līdz 2030. gadam Eiropas darba tirgum vajadzēs ap 1 miljonu jaunu speciālistu — zaļo būvinženieru, energoefektivitātes konsultantu, elektrisko auto tehniķu un tml., kas nepieciešami Eiropas "zaļā kursa" īstenošanai. Tomēr ir jāatzīst, ka esam vēl ceļā uz tā saucamajām "sabiedrībām, kas pastāvīgi mācās", tajā skaitā pārkvalificējas un nepārtraukti pilnveido savas prasmes. Pašlaik katrs trešais pieaugušais Eiropas Savienībā regulāri pilnveido savas prasmes. Tāpēc Eiropas Prasmju gads iezīmē jaunu mērķi — jau 2030. gadā vismaz 60% pieaugušo katru gadu jāpiedalās mācībās. Tādejādi ir jāveido sistēma, kas to atbalsta.

Augstākās izglītības piedāvājumam jāiet līdzi laikam

Eiropas Prasmju gada iezīmētie izaicinājumi ir sava veida vadugunis izglītības un nodarbinātības politikas veidotājiem. Īpaši vēlos iezīmēt augstākās izglītības centrālo lomu. Lai gan Eiropā ir pieejama pasaules klases izglītība, ne visās jomās esam pietiekoši spēcīgi. Tā, piemēram, Lielbritānijā ir trīs reizes vairāk bakalaura līmeņa mākslīgā intelekta studiju programmu nekā visās 27 Eiropas Savienības valstīs kopā, un daļā ES valstu šādu programmu nav vispār. Pēc Times Higher Education 2023. gada reitinga, starp 30 labākajām universitātēm datorzinātņu apmācībā ir iekļauta tikai viena universitāte no Eiropas Savienības. Pat no mazās Šveices tiek pārstāvētas divas, nerunājot par ASV un Lielbritāniju, kuras lielā mērā dominē piesaukto trīsdesmitniekā. Lai arī ne visiem eiropiešiem būtu jākļūst par mākslīgā intelekta speciālistiem, tomēr studēt gribētāju skaits pārsniedz piedāvājumu, turklāt absolūtais vairākums to studentu, kas izmācās attiecīgajās programmās, piemēram ASV, tur arī paliek strādāt. Tādejādi ES valstis zaudē nākotnes gaišos prātus un inovātorus. Ķēdes reakcija ir skaidri redzama, jo gan no jauna radītie un strauji augošie mākslīgā intelekta uzņēmumi, gan attiecīgās jomas vienradži jeb kompānijas, kas sasniegušas viena miljarda dolāru vērtību, galvenokārt, koncentrējas ASV un, mazākā mērā, Izraēlā, Ķīnā un citās valstīs ārpus Eiropas Savienības. Šīs ir tendences, kurām ir kopīgi jāmeklē atbildes, ja vēlamies ES redzēt kā spēcīgu ekonomiku, kuras dzinējspēks ir privātā sektora inovācija un izaugsme.

Eiropas Prasmju gads kā impulss jaunām iniciatīvām un kopdarbam

Eiropa gan nav akla attiecībā uz prasmju un zināšanu trūkumu. Portu deklarācijā, kuru 2021. gada maijā pieņēma ES valstu līderi un vadītāji, izteikta apņemšanās veicināt aktīvāku prasmju apguvi, pārkvalifikāciju un spēcināt nodarbinātību. Taču skaļāks paziņojums nāca pagājušā gada septembrī, kad Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena savā gadskārtējā uzrunā par stāvokli Eiropas Savienībā pasludināja 2023. gadu par Eiropas Prasmju gadu, izsakot apņemšanos spilgtāk izgaismot gan iepriekš piesauktos izaicinājumus, gan vērst uzmanību uz risinājumiem. Kā vienu no risinājumiem fon der Leiena norāda vajadzību "intensīvāk investēt izglītībā un profesionālajā pilnveidē", nodrošinot "ciešu sadarbību ar uzņēmumiem." Te gan jāpiebilst, ka pretēji dažiem citiem Eiropas gadiem, šajā gadā nebūs jāsāk no teju pilnīgi baltas lapas. Daudzas iestrādes jau ir veiktas.

Ceļā uz vienotu Eiropas izglītības telpu: mikroapliecinājumi un citas iniciatīvas

Kā ambiciozāko Eiropas iniciatīvu attiecīgajā kontekstā vēlētos nosaukt Eiropas izglītības telpu, kuru paredzēts izveidot līdz 2025. gadam. Kopā ar kolēģiem Eiropas Parlamentā un citās ES institūcijās mēs vēlamies panākt, ka līdz minētajam gadam ikvienam ES iedzīvotājam ir piekļuve kvalitatīvai izglītībai un apmācībām. Šī mērķa sasniegšanai Eiropas izglītības telpa tiek veidota piecos virzienos:

Man pašai ļoti perspektīvs šķiet Eiropas Universitāšu projekts, kas tiek īstenots ES programmas "Erasmus+" ietvaros. Tas stimulē Eiropas universitāšu alianses, kopīgu studiju un pētniecības programmu veidošanu, tajā skaitā, apvienojot mācībspēkus un zināšanu resursus, koncentrējoties uz nozīmīgajām nākotnes profesijām. Vienlaikus tā ir lieliska mobilitātes iespēja gan studentiem, gan pasniedzējiem.

Vēl viena no iniciatīvām, kas atzīmējama Eiropas izglītības telpas ietvaros, ir Eiropas Prasmju programma. Tās ietvaros Eiropas Savienības līmenī ir aktualizēts mikroapliecinājumu atzīšanas jautājums, kas, cerams, izglītoties gribētāju skaitu varētu vēl vairāk stimulēt. Lai arī pēc katriem kursiem mēs saņemam sertifikātu, to standarti atšķiras, un darba devēji, īpaši citā valstī, nereti to neuzskata par īstenu apliecinājumu. Vienota pieeja un kvalitātes standarts Eiropas Savienības līmenī šādiem izglītības apliecinājumiem no formālā viedokļa palīdzētu veicināt mūžizglītības nozīmi. Studētājiem būtu papildus motivācija pabeigt uzsāktos kursus, kamēr darba devēji, meklējot jaunus darbiniekus, būtu droši, ka vajadzīgās prasmes tiešām uzņemtas atbilstošā līmenī, arī tad, ja citā valstī.

Savukārt nepietiekoši zemo digitālo prasmju līmeni Eiropas Savienība risina, īstenojot ambiciozu Digitālās izglītības rīcības plānu, kas uzsvaru liek uz dalībvalstu izglītības un apmācības sistēmu pielāgošanu digitālajam laikmetam. Digitālā izglītība ir arī veids, kā ikvienam jebkurā vietā padarīt kvalitatīvu izglītību pieejamāku. Šajā ziņā Covid-19 pandēmija ir devusi pozitīvu stimulu masveida atvērto tiešsaistes kursu (t.s. MOOC) pieaugumam. Tādas platformas kā Coursera vai open.lv jau tiek izmantotas gana plaši. Tāpat arī izglītības iestādēm ir aizvien vairāk jākoncentrējas uz kvalitatīva satura piedāvājumu e-mācību formā. Lekciju publicēšana YouTube un mācību materiālu izdale caur e-pastu PDF formātā nav vienīgais veids, kā vairot iesaisti un popularizēt tālmācīšanos.

ES piedāvātās iespējas un individuālā atbildība

Ne mazāk svarīga ir izglītības finansiālā pieejamība. Šajā ES plānošanas periodā valstīm ir unikāla iespēja modernizēt izglītības saturu un sistēmas. ES Izglītības programmai "Erasmus+" 2021 - 2027. gadu periodā plānots būtisks pieaugums salīdzinoši ar pagājušo periodu — kopā vismaz 26,2 miljardi eiro. Papildus tam no vairāk nekā 800 miljardu eiro vērtā Atveseļošanās fonda, piektā daļa ir iezīmēta digitālajai transformācijai. Latvijas gadījumā tie ir vairāk nekā 365 miljoni eiro. Tādējādi dalībvalstīm, neatkarīgi no iniciatīvām Eiropas Savienības līmenī, ir iespēja būt tām, kuras izglītības modernizāciju nostāda kā vienu no galvenajiem mērķiem. Šajos ģeopolitiskajos apstākļos ir tikai pašsaprotami, ka viena no prioritātēm ir enerģētika, tomēr, ilgtermiņā raugoties, vienlīdz svarīgi ir paredzēt papildus finansējumu arī izglītībai.

Plānoto līdzekļu izlietošanas kontekstā, jāatzīmē, ka pagājušā gadā tika publicēts ES Padomes Ieteikums par individuālajiem mācību kontiem. Katram pieaugušajam būtu pieejams savs virtuālais izglītības maciņš, kurā gan darba devēji, gan valsts varētu periodiski noguldīt līdzekļus, kurus saņēmējs var pēc saviem ieskatiem izmantot jaunu prasmju ieguvei. Vai tie ir vairāki īstermiņa kursi vai garāka apmācība — tā būtu katra paša izvēle, jo attiecīgos līdzekļus varētu uzkrāt, pēc savām vajadzībām un interesēm plānojot savu mācīšanās laiku un formu. Un lai gan ieteikumi paredz, ka konkrēts ietvars būs jāizstrādā katrai dalībvalstij pašai, kā vēl viens svarīgs pieturpunkts ir atzīmējams paredzētais apmaksātais mācību atvaļinājums. Individuālie mācību konti un stimulējošas atvaļinājums tādējādi nogāztu vēl pāris barjeras, kuras kavē prasmju ieguves kāpināšanu Eiropā.

Nobeigumā

Varam tikai prognozēt, ka arī turpmāk pasaulē turpināsies straujas un nelineāras pārmaiņas, un Eiropas Savienību kopumā un tās dalībvalstis sagaida daudz darba. Mūžizglītība, sabiedrības, kas pastāvīgi mācās, kļūst par pašsaprotamu 21. gadsimta eiropiešu dzīvesveida sastāvdaļu. Tomēr nekas nevar aizstāt katra indivīda personīgo atbildību par savu dzīvi un tās kvalitāti. Spēja pielāgoties pārmaiņām, ar zinātkāri apgūstot jauno, ir katra paša izvēle!