Taču šim projektam, līdzīgi kā jebkuram citam, ir konkrēti mērķi, sākums un noslēgums, konkrēti paveicamie darbi valdības dotā mandāta, pieejamo resursu un laika ietvara robežās. Projektā netiek veidota rīcībpolitika Latvijā jeb Latvijas izglītības politika, tas nelemj par to, ko dara vai nedara Izglītības un zinātnes ministrija, valdība, Saeima. Projektā paveiktajam mācību satura un pieejas pilnveidē – (1) pārskatītajiem izglītības standartiem, (2) mācību priekšmetu programmu un mācību materiālu paraugiem, (3) daļas skolotāju profesionālajai pilnveidei – būtu vajadzējis būt tikai daļai no valdībā un IZM mērķtiecīgi un saskaņoti īstenotas politikas par pārmaiņām skolās un pirmsskolās. Turpinot tiražēt vēstījumu par to, ka skolotāju pārslodzes galvenais iemesls ir pilnveidotais mācību saturs, kā arī to, ka pilnveidotā mācību satura īstenošana nav iespējama, kamēr katram skolotājam priekšā nav jauna mācību grāmata, kuru projektam it kā pienācās uzrakstīt (lai gan tā nav), mēs ne tikai nerisinām problēmas pēc būtības, bet arī sabotējam pašu izvirzīto sākotnējo mērķi. Diemžēl lielākie zaudētāji ir Latvijas bērni un jaunieši, kuriem pieaugšanas laiks skolā ir vienu reizi dzīvē.
Aicinu nepazaudēt bērnu nākotni politiskās spēlēs, bet izvērtēt patiesos problēmjautājumus un spēka pielikšanas punktus sekmīgai Latvijas izglītības transformācijai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!