Tīna Kukka: Veselības aizsardzība arī ir valsts aizsardzība

Kā liecina Pasaules veselības aizsardzības organizācijas dati, 2020. gadā Igaunijā valsts tēriņi medicīnai par vienu personu bija 1378 ASV dolāri, bet Latvijā vien 833 ASV dolāri. Savukārt, Eurostat dati parāda šādas vidējo bruto algu atšķirības medicīniskajam personālam 2020. gadā: Igaunijā ārsti mēnesi vidēji pelna 4672 Eur, savukārt, māsas 1682 Eur, Latvijā ārstu alga mēnesī ir 3470 eiro un māsām 1272 eiro. Atšķirība ir acīmredzama un, izmantojot mūsdienu iespējas, Latvijas medicīnas personāls aizvien vairāk izvēlas pārvietoties uz valstīm, kur par to pašu darbu var saņemt lielāku atalgojumu. Jauno ārstu aptauja liecina, ka liela daļa ir gatava doties darba trimdā uz citām valstīm.

Runājot par pacientu ceļu, mēs līdz šim esam primāri runājuši par ārstiem, kuriem, protams, ir būtiska nozīme, taču pacientu pieredzei ir tik pat nozīmīga arī māsu aprūpe. Kā piemērs, Somijā uz vienu ārstu ir aptuveni trīs māsas, pie mums ir ap vienu māsu uz vienu ārstu – tur arī bieži rodas sliktā pieredze.

Viens no zemākajiem finansējumiem ES

Latvijā ir viens no zemākajiem veselības aizsardzības finansējumiem Eiropas Savienībā. Latvijā tie ir 3.8% no IKP, kamēr Lietuvā un Igaunijā aptuveni 6 - 7% no IKP – un tas nozīmē, ka ir jomas, kurās Latvija iegulda vairāk nekā kaimiņi, un tur potenciāli arī būtu jāraugās pēc finansējuma avota. Latvijas politiķu ieskatā arī ārpus aizsardzības ir jomas, kas, ir prioritārākas par veselības aprūpi. Vienlaikus Latvijā ir otri lielākie privātie izdevumi par veselības aprūpi visā Eiropas Savienībā (divas reizes vairāk nekā vidēji Eiropā), ko atļauties, protams, var tikai tie, kuri var samaksāt. Valsts veselības aizsardzība konstanti ir bijusi badināta un atļaušos teikt, ka RAKUS finansējuma ziņā no visām trim universitātes klīniskajām slimnīcām Latvijā, atrodas viskritiskākajā situācijā.

Atbilstoši Nacionālā veselības centra aprēķiniem, mūsu slimnīcas vidējā pacienta vienas gultas dienas apmaksas summa 2023. gadam ir 279.12 eiro, kas ir vismazākā, ja salīdzina ar pārējām universitātes slimnīcām, taču pat tas nav būtiskākais, kam vēlos pievērst uzmanību. Tas ir mazāk nekā daudzās reģionālajās slimnīcās, kā, piemēram, Preiļos, Madonā, Krāslavā, Liepājā un citās, un vienā vārdā sakot, ir šokējoši. Šāda situācija nav pieņemama, ņemot vērā, ka RAKUS ir unikāls statuss visas Latvijas veselības aizsardzības sistēmā. Mēs esam nacionālās drošības garants krīzes situāciju risināšanā, kā piemēram, epidēmijas un pandēmijas, negadījumi ar lielu cietušo skaitu un atbalsts NATO Baltijas reģionā. Slimnīcai nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darbību divdesmit četras stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā.

Slimnīca joprojām nav atkopusies no vēl svaigās Covid-19 pandēmijas, kad, atbilstoši Valsts operatīvās medicīniskās komisijas lēmumam, mums bija jānodrošina konkrēta skaita Covid-19 pacientu ārstēšana, tā ietekmē fiziski nevarējām nodrošināt citu diagnožu pacientu ārstēšanu. Post factum, slimnīca par to tika "sodīta" ar mazāku valsts pasūtījumu 2023. gadā, jo Covid-19 prioritātes dēļ neizpildīja valsts pasūtījumu citu diagnožu pacientu ārstēšanā. RAKUS padome un valde jau kopš 2022. gada augusta ir informējusi Veslības Ministrijas valsts sekretāri un NVD vadību par nepietiekamo finansējumu. Jā, Covid-19 pandēmijas laikā līdzekļi veselības aprūpei tika piesaistīti vairāk kā jebkad, bet tas nevar atrisināt vairāku gadu desmitu badināšanas seku uzkrāšanos. RAKUS joprojām ir ap 40% no medicīniskām tehnoloģijām, kuras tiek lietotas pēc ražotāju derīguma termiņa beigām. Tad nu arī nebūtu jābrīnas, ka iekārtas saplīst un atrast rezerves daļas, kuras vairs neviens neražo, aizņem laiku.

Zaudējumi var būt līdz 18 milj. eiro

Pateikt, ka ar esošo finansējumu nepietiek, nozīmē nepateikt neko – ja nekas netiks mainīts, tad šajā gadā RAKUS būs ap 18 miljonu Eur zaudējumi, kas rada tiešus draudus slimnīcas maksātspējai. Var jau teikt, ka valde un padome par šo ir atbildīga, bet pat atlaižot visu administrāciju un, tādējādi, samazinot izmaksas, tas šo situāciju neatrisinās. Mēs pastāvīgi esam bijuši spiesti strādāt ar ienākumiem no valsts budžeta zem reālās pašizmaksas – jautājums – kā lai mēs sedzam starpību? Kā visvienkāršāko piemēru varu minēt ar Ministru Kabineta noteikumiem nodrošināmo pacientu ēdināšanu, kur pieejamais finansējums to nesedz vairākas reizes un nes slimnīcai vairākus miljonus eiro lielus zaudējumus. Nevar būt atbildība bez pilnvarām, vai pienākums bez atbilstošiem resursiem.

Esam apstiprinājuši slimnīcas 6 gadu stratēģiju, taču tā var palikt uz papīra, ja stratēģijai nesekos atbilstošs finansējums. Kaimiņvalstīs stratēģija tiek apstiprināta kopā ar saprotamu un prognozējamu līdzekļu pieejamību, bet ne mūsu gadījumā. Veselības aprūpē tāpat kā jebkurā mājsaimniecībā vai uzņēmumā ir jābūt iespējai kaut cik prognozēt finansējumu, kas mūsu gadījumā ir absolūti neiespējami, jo vēl tagad, aprīļa beigās, ir jācer, ka kāds atradīs trūkstošo finansējumu rudenī. Kā šādā situācijā var pārvaldīt uzņēmumu un kaut ko plānot? Un diemžēl, šāda nenoteiktība atkārtojas gadu no gada.

Lai samazinātu izdevumus, var nākties ierobežot RAKUS unikālos profilus un tas var radīt nopietnas sekas. Šie profili ir: 3. līmeņa intensīvā terapija (tai skaitā tokskoloģija un sepse); politraumu pacientu aprūpe; onkoloģija (80% no visiem pacientiem), virzība uz vēža centru; Infektoloģija, tuberkoloze un plaušu slimību ārstēšana; lielākā valstī neatliekamā palīdzība; Apdegumi, apsaldējumi, mīksto audu infekcija, plastikas un rekonstrukcijas ķirurģija, nacionālās references laboratorija, lielākais patoloģijas centrs valstī, radioloģijas centrs, traumatoloģija un ortopēdija. Mēs,RAKUS padome un arī valde, uzskatām šādu lēmumu pieņemšanu kā nepieņemamu un apdraudējumu visai valstij.

Reformām nav atbalsta

Kad valdības pārstāvji aicina meklēt naudu iekšēji, mēs, kolēģi, mēģinām saprast un netiekam skaidrībā, kur tieši tā iekšēji būtu jāmeklē! Drīzāk vēlos atgādināt, ka Latvijai joprojām ir nepietiekamas sekmes cīņā ar ēnu ekonomiku un tas būtu primāri risināms jautājums, ja vēlamies labāk finansētu veselības aprūpi. Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) "Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs" rezultāti liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2021. gadā ir pieaudzis par 1,1%, sasniedzot 26,6% no iekšzemes kopprodukta. Naudas izteiksmē, kopējie zaudētie nodokļu ieņēmumi no ēnu ekonomikas Latvijā pārsniedz 2,7 miljardus EUR. Varbūt finansējuma meklējumos tomēr būtu jādomā arī, kā samazināt ēnu ekonomikas apmērus?

Otra tēma, kuru vēlos adresēt Veselības ministrijai un Ministru Kabinetam, ir pretrunīgie signāli vai kognitīvā disonanse attiecībā uz reformām. Finansējums parasti tiek saistīts ar nākotnē vērstu reformu esamību. Taču tajā laika, kad plānojam reformas, lai visas sabiedrības interesēs efektīvak izmantotu pieticīgos resursus, kā reformu veicēji bieži saņemam nosodījumu, jo reformas nav populāras to īstenošanas brīdī. Veikt reformas bez valdības izpratnes nav iespējams. Efektivitāte veselības aprūpē neatsver tikai finanšu ieguvumus – galvenais – tā uzlabo veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību pacientiem un veicina ārstniecības personu sadarbību. Tāpēc centieni efektivitātes reformu virzienā ir jāatbalsta. Nevēlos situāciju dramatizēt, bet šis ir RAKUS "būt vai nebūt" mirklis esošajā kapacitātē.