Nils Sakss Konstantinovs: Latvijas psihiatriem – noraidījums!  (4)

Tie sākās tieši pēc tam, kad līdz ar vairāk nekā 150 speciālistiem bijām izveidojuši jaunu, pusaudžu mentālajai veselībai veltītu neatkarīgu asociāciju, – internetā parādījās citu, iepriekšējo nozares asociāciju it kā parakstīts ķengu raksts par manu personību un profesionālo ekspertīzi.¹ Saku "it kā", jo viedokļraksts ir anonīms – neviens kolēģis vai psihiatrs pats savu vārdu zem asociāciju raksta nav licis, un, kad sazinājos ar pāris šo asociāciju biedru, daži neko par šādu rakstu nezināja, bet citus par to vadītāja bija painformējusi jau pēc publicēšanas. Tāpat arī nekad iepriekš neviens no šo apvienību pārstāvjiem vai ārstiem man nav minējis nekādas savas bažas un vispār gadu gaitā nekad nav sazinājies, komentējis vai iebildis pret kādu manu viedokli vai pausto pētniecības atziņu. Te pēkšņi, kā no zila gaisa, dzimusi tik koordinēta trieciena reakcija. Šāds pēkšņums pārsteidzis ne tikai mani, bet arī daudzus kolēģus – lai arī psihiskās veselības nozare ir diezgan toksiska, tajā daudz iekšēju šķelšanos, aizvainojumu, nedrošības un intrigu, tomēr šādi noniecinoši un publiski uzbrukumi grupā vienam konkrētam speciālistam nav bijuši bieža parādība.

Tāpat arī tradicionāli man nav bijušas siltākās attiecības ar Latvijas psihiatru vidi – esmu bieži norādījis uz padomju psihiatrijas mantojuma problēmām, kas izpaužas nesamērīgā bērnu zāļošanā ar psihotropajiem medikamentiem, īpaši to bērnu, kuri dzīvo iestādēs vai sociālā riska ģimenēs (Ainažu slimnīcas gadījums ar bērniem, piesietiem pie gultām, vēl turas atmiņā). Tāpat arī, manuprāt, problemātiska ir pārlieku vieglā diagnožu piešķiršana vai, tieši otrādi, nepieejamā palīdzība tiem, kuriem tā visvairāk vajadzīga, labās prakses vadlīnijās nepamatojama antidepresantu izrakstīšana tīņiem, vecāku un pusaudžu nebrīdināšana par medikamentu riskiem, nepilngadīgu bērnu hormonterapija "dzimuma maiņas" nolūkos un psihiatrisku problēmu risināšana tur, kur jēgpilnāk būtu bijis piedāvāt psiholoģisku vai sociālu atbalstu skolās un ģimenēs. Taču šīs diskusijas nav nekas jauns, tādas jau gadu desmitiem norisinās citviet pasaulē, un arī es tajā pārstāvu tikai vienu no daudziem viedokļiem un teorijām. Latvijā psihiatri nav līdz šim īpaši diskutējuši vai atsaukušies aicinājumiem diskutēt citādi, kā vien paužot savu, bioloģiskajā slimības modelī balstītu pārliecību. Taču viņi līdz šim arī spējuši turēties profesionālās ētikas rāmjos, vismaz publiski nemēģinot diskreditēt speciālistus, kas atļāvušies norādīt uz sistēmas trūkumiem vai riskiem.