Jānis Vanags: Par Stambulas konvenciju, nacionālo reliģiju un prezidenta vēlēšanām  (37)

Valsts prezidenta vēlēšanas, traģēdija Jēkabpilī, dievturu vedības, Stambulas konvencija – tik dažādi notikumi. Vai ir kāds pavediens, kas tos sasien kamolā? Vienu tādu palīdz ieraudzīt "Dievs svētī Latviju".

Progresīvi noskaņoti pilsoņi ir savākuši parakstus, lai Latvijas himnu nomainītu pret kaut ko laikmetīgu. Kāda gan nozīme, ka tā radās vienā elpā ar latviešu nāciju un Latvijas valsti? Kas par to, ka pēdējos dziesmu svētkos pirms okupācijas, nojaušot sarkano mēri, kori to nodziedāja trīs reizes pēc kārtas, kā atvadoties no brīvas Latvijas un apsolot to glabāt sirdī? Kurš gan grib atcerēties, kā apspiestības gados Latvijas patrioti, riskējot ar brīvību, to dziedāja slepenās sanāksmēs dzīvokļos? To, kā padomju laiku beigās "Dievs svētī Latviju" atskanēja baznīcās un laukumos, saliedējot tautu uzvarai? Tas ir pagājis un aizmirsts. Nost ar naivo dziesmiņu! Jauna ideoloģiski motivētu un pašapzinīgu profesionāļu šķira apņemas mums pārējiem dot ne tikai jaunu, labāku himnu, bet jaunu morāli un dzīves telpu.

Politiku, kura tiecas atbrīvoties no iepriekšējo paaudžu pasaules skatījuma un tikumiem, dēvē par progresīvu. Valodai ir liels spēks. Daudziem "progresīvs" šķiet sinonīms jēdzieniem "labāks, pārāks". Tomēr vēsturiskajai pieredzei vajadzētu darīt mūs uzmanīgus. Pārāk sūri mūsu tautai ir nācies pārliecināties par to, kurp var aizvest labi domāti pasākumi ar lozungu: "Mēs jaunu pasauli sev celsim!" Arī no šāda skatpunkta ir vērts palūkoties kaut vai uz dažiem pēdējā laika notikumiem.

Visu Latviju satricināja vēsts par Jēkabpilī pastrādāto slepkavību. Tā uzdod daudz jautājumu. Vai policija, prokuratūra un tiesa izdarīja visu, lai aizstāvētu upuri pret vajātāju? Vai mūsu likumi ir tik labi, ka tiesību sargātāji to varēja izdarīt? Saeimai pārmet to, ka Latvija nav pievienojusies Stambulas konvencijai. Jēkabpils traģēdiju bez vilcināšanās izmanto, lai sliktā gaismā parādītu visus, kas pretojas ratifikācijai.

Deputāte no "Progresīvajiem" Leila Rasima 7. maija "De Facto" pat sacīja, ka, neratificējot Stambulas konvenciju, mēs ejam Orbana vai Krievijas pavadā – acīmredzot tā vietā, lai ietu kādā Briseles pavadā. Progresīvajai politikai ir raksturīgi neparedzēt cilvēkam vai tautai pašu spriedumus un brīvas izvēles. Pat tur, kur neprasa, noteikti ir jāiet kādas grupas ideoloģijas pavadā.

Sekojot līdzi diskusijām, es tā arī nedzirdēju atbildi, kā Stambulas konvencija būtu palīdzējusi novērst slepkavību. Drīzāk palika iespaids par izdevības izmantošanu, lai sasniegtu citu politisku mērķi. Varbūt var iebilst, ka nebija arī pārliecinošas atbildes par to, kas tad slikts no Stambulas konvencijas? Pat ja ieviestu sociālās dzimtes jēdzienu, vai tas sagrautu Latvijas ģimenes? Tomēr atcerēsimies, ka valodai ir milzīgs spēks. Izmaiņas jēdzienu saturā rada izmaiņas domāšanā un pēc tam dzīvē.

Visproblemātiskākā man škiet Stambulas konvencijas 12. panta pirmā daļa: "Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai (...) izskaustu aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja (...) par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem."

Ratificēt konvenciju ar šādu apņemšanos nozīmētu iedot pašpārlicināto un progresīvo šķirai rokā universālu ieroci, ar ko pēc vēlēšanās iznīdēt jebkuru no paražām un tradīcijām, kurās ir iekodēta iepriekšējo paaudžu gudrība un izdzīvošanas stratēģija. Ņemot vērā, ka viņi ir ķērušies klāt pat himnai, nav iemesla domāt, ka šis ierocis netiks plaši izmantots arī ārpus ģimenes vardarbības lauka. Tāpat nav pierādījumu viņu spējai iztukšotajā telpā uzcelt labāku pasauli. Lai uzlabotu tik sarežģītu sistēmu kā sabiedrība, vajag laiku un lielu gudrību, bet ātri sabojāt esošo ir pavisam viegli.

No tā paša skatpunkta var palūkoties uz JV deputāta Andreja Ceļapītera priekšlikumu izmainīt Civillikuma 51. pantu tā, lai Latvijas Dievturu sadraudzē veiktās laulības jeb vedības tiktu juridiski atzītas. Protams, Saeima ir suverēna deleģēt valstij piederošās laulību reģistrācijas tiesības kam vien vēlas. Tomēr deputāta argumentācija ir ievērības cienīga. Viņš atsaucas uz Satversmes preambulu, kurā par vienu no latviskās identitātes avotiem ir nosauktas latviskās tradīcijas un dzīvesziņa, un to attiecina ekskluzīvi uz dievturiem.

Tas ir plaši piekopts pārpratums. Plašsaziņas līdzekļos bieži runā par kristīgu vai latvisku ziemsvētku svinēšanu. Tāds pretstatījums ir bezdomīgs un tautu šķeļošs. Es sirsnīgi lūdzu žurnālistus lietot valodu precīzi. Pareizi būtu runāt par kristīgo un pagānisko ziemsvētku svinēšanu. Bez gariem skaidrojumiem – izlasiet Jaunsudrabiņa "Piemini Latviju", lai zinātu, kā mūsu senči svinēja ziemsvētkus pirms padomju okupācijas. Gada kulminācija bija brauciens ziemsvētkos uz baznīcu. Vai viņi nebija latvieši? Noskatieties Jāņa Streiča lielisko "Cilvēka bērns" vai Blaumaņa "Skroderdienas", kur Dūdars Kārlēnam atprasa baušļus! Visi latvieši tur ir kristīti luterāņi vai katoļi.

Mūsdienu latviešu dzīvesziņā un tradīcijās kristīgā sastāvdaļa droši vien būs daudz lielāka par dievturīgo. Taču deputāts Ceļapīters iet vēl tālāk un nosauc dievturību par Latvijas nacionālo reliģiju! Viņš nav pirmais. 13. Saeimā deputāte Eva Mārtuža mēģināja virzīt projektu, kas dievturību par Latvijas nacionālo reliģiju noteiktu ar likuma spēku. Tas neizdevās. Iepretī daudzajiem aplamajiem Satversmes 99. panta skaidrojumiem par baznīcas un valsts šķirtību, šis pants patiešām nozīmē to, ka Latvijā nav valsts reliģijas.

Taču to, ko nevar izmainīt likumos, var izmainīt valodā, un tad jau ar laiku sekos arī likums. Nesen par ģimeni sāka saukt jebkura veida kopdzīvi, kaut Civillikumā un visā latviskajā dzīvesziņā ģimenes jēdziens skaidri izriet no viena vīrieša un vienas sievietes laulības. Tā darbojas sabiedrības nogatavināšana. Mēģinājums atmest "Dievs svētī Latviju" tāpat kā mēģinājums dievturību kaut sarunvalodā padarīt par Latvijas nacionālo reliģiju, distancējoties no mūsu kristīgajām saknēm, labi ietinas "Mēs jaunu pasauli sev celsim" kamolā. Ir vērts apdomāt, cik tas ir tālredzīgi tagad, kad pēc kara par mūsu reģiona spēcīgākajām valstīm un drošākajām partnerēm, iespējams, kļūs katoliskā Polija un pareizticīgā Ukraina.

Pēc iepriekš rakstītā droši vien var noprast, kur ir mana vieta konservatīvs – progresīvs spektrā. Taču mani interesē veselīgs līdzsvars starp robežu sargāšanu un jaunu apgabalu izpēti. Bez tā sistēma pārkaļķojas vai "aiziet pa pieskari".

Manuprāt kļūdās tie, kas valsts prezidenta amatu uzskata par ceremoniālu. Tieši prezidentam var būt izšķiroša vieta līdzsvara saglabāšanā. Starp citu, man neliekas pamatota sakāpinātā nelabvēlība pret prezidentu Egilu Levitu. Droši vien, ka viņu var kritizēt par kādām (bez)darbības jomām, taču man nav saprotama tik noliedzoša attieksme, ar kādu viņam jāsaskaras. Pieļauju, ka arī citu baznīcu vadītāju pieredzē viņš atstāja ieinteresēta, zinoša, kopsakarības izprotoša un proaktīva valstsvīra iespaidu.

Vairāki viņa veikumi paliks ierakstīti mūsu valsts vēsturē. Mani allaž iepriecināja viņa dabiskā izpratne par Latvijas iederību Eiropā – klasiskajā, nevis jaunajā, ko himnas mainītāji ar saviem rietumu domubiedriem mēģina sev celt. Kā jurists viņš precīzi pamanīja Stambulas konvencijas ideoloģisko nolūku, atšķirībā pat no daudzējādā ziņā spožās Vairas Vīķes – Freibergas. Taču Egils Levits nekandidē uz nākamo posmu. Būtu labi, ja pēctecis spētu ne tikai iekustināt jomas, kas varbūt palika ārpus viņa uzmanības loka, bet arī turpināt un nostiprināt prezidenta Levita labos veikumus.

Saeima ir ļoti svarīga lēmuma priekšā. Deputātiem jāizvēlas starp trim atšķirīgā ziņā spilgtiem kandidātiem. Mana cerība un lūgšana ir, lai starp svarīgākajām izvēles mērauklām būtu spēja gādāt par līdzsvaru. Lai jaunais prezidents, pat lūkodamies nākotnē, nepamestu mūsu priekšteču paaudžu staigātos ceļus, kuri tām ir nesuši svētību. Vērtību un tikumu sistēma ir svarīgākais instruments, ar ko sabiedrība veido savu dzīves telpu. Lūdzu izvēlieties prezidentu, kas to veidos drošu, pārticīgu, labvēlīgu dzīvībai, draudzīgu ģimenei un tīkamu Dievam!

Dievs, svētī Latviju!