Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga:
Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied
Mednieks, kas tīģeru medībās iet,
Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene
Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien.
Smalks, smalks pavediens –
Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Valsts prezidenta vēlēšanas, traģēdija Jēkabpilī, dievturu vedības, Stambulas konvencija – tik dažādi notikumi. Vai ir kāds pavediens, kas tos sasien kamolā? Vienu tādu palīdz ieraudzīt "Dievs svētī Latviju".
Progresīvi noskaņoti pilsoņi ir savākuši parakstus, lai Latvijas himnu nomainītu pret kaut ko laikmetīgu. Kāda gan nozīme, ka tā radās vienā elpā ar latviešu nāciju un Latvijas valsti? Kas par to, ka pēdējos dziesmu svētkos pirms okupācijas, nojaušot sarkano mēri, kori to nodziedāja trīs reizes pēc kārtas, kā atvadoties no brīvas Latvijas un apsolot to glabāt sirdī? Kurš gan grib atcerēties, kā apspiestības gados Latvijas patrioti, riskējot ar brīvību, to dziedāja slepenās sanāksmēs dzīvokļos? To, kā padomju laiku beigās "Dievs svētī Latviju" atskanēja baznīcās un laukumos, saliedējot tautu uzvarai? Tas ir pagājis un aizmirsts. Nost ar naivo dziesmiņu! Jauna ideoloģiski motivētu un pašapzinīgu profesionāļu šķira apņemas mums pārējiem dot ne tikai jaunu, labāku himnu, bet jaunu morāli un dzīves telpu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!