Par rīcību Komunistiskās partijas Rīgas organizācijas nelegālajā struktūrā, arī slepenu boļševiku propagandistu gatavošanu, 1921. gadā Paegli notiesā ar izsūtīšanu no Latvijas, tomēr spriedums atcelts, Saeima Leonu amnestēja. [3] Kad pēc amnestēšanas Paegle dzīvoja Itālijā un Vācijā, politiskā pārvalde – toreizējais valsts drošības dienests – un valsts apsūdzība uzskatīja, ka Paegle esot braucis par boļševiku finanšu līdzekļiem pildīt Komunistiskās internacionāles uzdevumus [4].
Kad par antisemītisku bandītismu – ebreju tirgotāja noslepkavošanu – nāvessodu piespriež Leona brālim, laupītāju bandas vadonim Augustam [5], Leons tieši stājās sakaros ar Padomju Krievijas iestādēm, lai notiesāto slepkavu – arī aktīvu komunistu – Maskava lūgtu izdot boļševiku režīmam, ko arī Paegles panāca. Augusts turpināja darbību čekas dienestā Krievijas ārlietu resorā, māsa Milda Latvijā – nelegālajā Komunistiskās partijas Centrālās komitejas orgānā "Cīņa". 1925. gadā Leonu tiesa vēlreiz apcietina, viņu ievieto vienā kamerā ar Andrievu Niedru, 1925. gada 6. jūnijā tiesa sāka izskatīt lietu pret Leonu Paegli ar Komunistiskās internacionāles segvārdu "Šķesters" par publiskiem aicinājumiem uz Latvijas Republikas likumīgās varas graušanu [6].
Šodienas Krimināllikuma 81. pants par publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Tātad aicinājums vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību ir smags noziegums. Satversme tiešā tekstā paredz, ka tauta nosoda komunistisko totalitāro režīmu un tā noziegumus. Krievijas–Ukrainas kara kontekstā kategorisks publisku personu, kas izlemj nodot valsti un graut demokrātisku Latviju, nosodījums ir svarīgs, lai ar vēsturisko piemēru norādītu uz tādu darbību atkārtošanās nepieļaujamību un nepiedodamību – nevērtējot mākslinieciskos, zinātniskos vai cita veida sasniegumus, Latvijas Republika nekad negodinās valsts grāvējus un valsts nodevējus.
Kādu tieši publisko morāli Siguldas novada domes priekšsēdētāja Līga Sausiņa cenšas dot jaunajai paaudzei? 2022. gada 29. augustā Sausiņas kundze Nr. A-3.1/8/3620 norāda, ka ir informēta, ka Paegle bija Komunistiskās partijas revolucionārs un tiesāts par savām darbībām pret Latvijas Republiku, bet "esam informēti par Saeimas atbildīgajās komisijās uzsāktajām sarunām par ielu nosaukuma maiņu un ar to saistīto izdevumu kompensāciju. Tādējādi Siguldas novada pašvaldības domes deputāti ir vienojušies pagaidām neizskatīt jautājumu par Leona Paegles ielas nosaukuma maiņu līdz brīdim, kad Saeima pieņems attiecīgu regulējumu". Tātad vismaz pērn runa bija par naudu.
Paskaidrošu, kāpēc, mūsuprāt, šāda nelielas naudas taupīšana ir pretrunā no Satversmes izrietošiem principiem, normām un mūsu sabiedrības vērtībām.
Latvijas Republikas Satversmes kodols ietver normu, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Valsts valodas likuma 1. pants prezumē valodas aizsardzības pienākumu, šā likuma 18. pantā precizējot, ka vietu nosaukumi ietilpst šajā tvērumā. Ģeotelpiskās informācijas likuma 18. panta pirmā daļa tiešā tekstā nosaka vietvārdu aizsardzību. Arī šo normu deleģējumā izdoto noteikumu [7] normas paredz, ka vietvārdiem izvēlas nosaukumus, kas atbilst labiem tikumiem. "Labi tikumi" ir ģenerālklauzula, proti, atklāts juridisks jēdziens, ko precizē kazuistiskā ceļā. Piemēram, Augstākā tiesa jau 2012. gada 30. novembra spriedumā lietā Nr. A42862709 SKA-505/2012 uzsvēra, ka "[..] abstraktais jēdziens – "labi tikumi" – katrā konkrētā gadījumā tiek noskaidrots, izmantojot ārpus tiesību normām esošus avotus, tādus kā morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u. tml., kurus mēdz dēvēt par tiesību palīgavotiem. Noskaidrojot jēdziena "labi tikumi" juridisko saturu šajā gadījumā, izmantojamas atziņas, kas ietvertas Augstākās tiesas prakses apkopojumā par Civillikuma 1415. panta piemērošanu" un ka "personas vārds un uzvārds identificē konkrētu personu. Vārds ir viens no cilvēka privātuma kodola elementiem, viens no cilvēka sevis kā personības apzināšanās pamatiem" [8], atgādinot, ka "aizsargājams ir arī mirušas personas gods un cieņa" [9].
No konstitucionālā līmeņa normām izrietošā valsts valodas aizsardzības jēga ir zināma līmeņa vietvārdu lietošanu noteikt kā obligātu. Tiem ir plašāka ietekme ne vien uz valodas vidi, bet arī uz tiesiskajām attiecībām, tātad ir pašsaprotami, ka likumdevēja mērķis šeit ir bijis obligāti lietojamu vietvārdu noteikšana, nevis vietvārdu noteikšana, ko vienas personas drīkst lietot, bet citas personas drīkst izmantot citus apzīmējumus pēc savas patikas un iegribas. Satversmes tiesas būtiskās norādes uz labas likumdošanas un racionāla likumdevēja principiem interpretējamas plašākā nozīmē par normatīvo aktu jaunradi ikvienā līmenī. Oficiāls nosaukums ir ierobežojums. Nav tā, ka Siguldas domes priekšsēdētāja Līga Sausiņa šo Leonu Paegli slavinošo ielas nosaukumu lieto, bet privātpersonas, kas pa to iet vai tajā dzīvo, vai spiestas turp ko sūtīt, var izvēlēties šo nosaukumu nezināt vai nelietot.
Papildus iepriekš norādītajam, ka esošus, normatīvajiem aktiem atbilstošus vietvārdus ārējais normatīvais akts paredz nemainīt, jāatzīst, ka tiesību normas paredz, ka par oficiāliem vietvārdiem izvēlas tādus ģeogrāfisko objektu nosaukumus, kas iekļaujas latviskajā kultūrvidē, sekmē tās vērtību saglabāšanu un attīstību [10]. Vienlaikus šīs Ministru kabineta normas ir interpretējamas saistībā ar jau iepriekš norādīto par privātpersonas tiesību ierobežojumu konstitucionalitāti. Pat esošais normatīvais regulējums ir recipēts no 2000. gada 13. aprīlī pieņemtās Komerclikuma 29. panta piektās daļas, līdz ar to, izmantojot vēsturisko un teleoloģisko interpretācijas metodi, tiesību avots ir ar normu saistītā judikatūra. Tiesa ir norādījusi, ka likumdevēja mērķis ir bijis liegt izvēlēties nosaukumu, kas neatbilst labai publiskai kārtībai [11].
Latvijas Republikas Satversmes ievadā tiešā tekstā ir nostiprināts pienākums nosodīt komunistisko totalitāro režīmu. Latvijas Republikas Satversmes ievadā tiešā tekstā ir nostiprināts, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus. Šo konstitucionālo normu kopsakarā juridiski interpretējot iepriekš noskaidrojamo ģenerālklauzulu "labi tikumi" oficiālo vietvārdu normu kontekstā, jāuzsver, ka šī ģenerālklauzula nav interpretējama šauri, proti, tiesību zinātnē ir atzīts, ka "sabiedrības tikumība kā leģitīms mērķis aptver sabiedrībā valdošās sociālās un ētiskās normas, par ko pastāv konsenss, ka tās ir nepieciešamai sabiedrības harmoniskai funkcionēšanai" [12]. Tiesību pētnieks Dr. h. c. (LZA) Egils Levits apstiprina šo tēzi [13]. Pašsaprotami, ka konstitūcijas īpaši šim nolūkam – sabiedrības leģistiskai integrācijai un konsolidācijai – veidotajā preambulā ietvertās maksimas ir šis konsenss harmoniskai sabiedrības funkcionēšanai. Totalitāra režīma toponīmu esība un sociālā iedarbība ir pretrunā šim konsensam, jo pārstāv Latvijas Republikas Satversmes ievadam pretēji vērstu sociālpolitisko naratīvu. Ar totalitārā okupācijas režīma valodas pārvaldību saistīto toponīmu maiņa ir pašsaprotams process, kas tiesiski izriet no Latvijas Republikas Satversmes spēkā esības un kas publiskās atmiņas sfērā ir publiski tiesisks pienākums no brīža, kad Latvijas PSR Augstākā padome 1990. gada 4. maijā, pieņemot deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", atzina starptautisko cilvēktiesību dokumentu spēku.
Suverēnas valsts prettiesiska sagrābšana un likvidēšana ir jus cogens normu pārkāpums, par kuru personu var saukt pie atbildības universālā jurisdikcijā – jebkura pasaules valsts un jebkurā laikā. Vēsturiskas personības kolaborācija jeb sadarbība ar okupācijas režīmu var tikt vērtēta dažādos līmeņos, taču tieša, instrumentāla dalība mēģinājumos valsti graut, valsti likvidēt vai valsti prettiesiski inkorporēt okupētājvalstī, neapšaubāmi, ir dziļākais kolaborācijas līmenis.
Kā iepriekš minēts, Siguldas novada domes priekšsēdētāja Līga Sausiņa aizsedzas ar naudu, precīzāk, tās trūkumu. To norāda vēl vairākas pašvaldības. Taču tas nav vienīgais traucēklis pašvaldību līmenī. Viena lieta ir mazturīgo pašvaldību nespēja nodrošināt plāksnīšu nomaiņu, cerot uz valsts pamatbudžeta naudu, otra ir atsevišķu pašvaldību politiķu pārsteidzoši vājās zināšanas par vēstures faktiem. Šajā ziņā izcils piemērs ir Valmieras novada domes priekšsēdētājs Jānis Baiks, kurš raksta [14] (Nr. 4.1.8.3./22/2363): "Precizējam, ka vēl pirms Otrā pasaules kara, 1940. gada oktobrī, toreizējai Bīskapa ielai piešķīra Andreja Upīša vārdu." Cik tas ir precīzi, ja Eiropas vēsturnieku un Latvijas likumu vidū nav strīdu, ka Otrais pasaules karš sācies ne vēlāk kā 1939. gada 1. septembrī? Baika kungs šajā viedoklī atstāj bez ievērības, ka 1940. gada oktobrī jau vairākus mēnešus Latvijas Republika atradās komunistiskā totalitārā režīma okupācijā, bet šo Upīša ielas nosaukumu kopā ar Komunāru un Sarkanarmijas ielu 1940. gada 4. oktobrī [15] piešķīra valsts nodevēji, kas bija pārgājuši okupantu kolaborantu statusā – kā pilsētas valdes sekretārs Aleksandrs Tamisārs, kurš alkohola reibumā 1939. gada 26. februārī, bez atļaujas paņēmis pilsētas valdes dienesta vieglo pasažieru transportlīdzekli, braucis pavizināties dzērumā un paša izraisītā ceļu satiksmes negadījumā nodarījis miesas bojājumus trim sievietēm [16], par ko Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas notiesāts [17], bet atgriezts amatā, pateicoties staļiniskajai okupantu varai. Otrs iniciators nosaukt Andreja Upīša vārdā ielu, tam vēl dzīvam esot, – nelegālās komunistiskās partijas cīnītājs pret Latvijas Republikas neatkarību, vēlāk PSRS Bruņoto spēku poļitruks, ilggadējais LPSR Augstākās padomes deputāts un Valmieras rajona tautas deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētājs Rihards Gredzens, kā paša vārdā nosauktā iela arī nešaubīgi būtu jāpārdēvē.
Trešais "arguments" ir klaja totalitāra režīma nosodījuma jautājumu ignorance. Piemēram, Jūrmalas pilsēta sākotnēji norada, ka nemaz nezina, kura iela Jūrmalā ir nosaukta 1940. gada okupācijas laika LPSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieka vārdā [18], bet domes faktiskais vadītājs Gatis Truksnis norāda, ka domei nav laika ar to nodarboties, un aicina vērsties Satversmes aizsardzības biroja TSDC [19].
Vācijas prezidents, feldmaršals Pauls fon Hindenburgs vācu valsti nenodeva, valsti negrāva, bet viņa loma Ādolfa Hitlera nonākšanā kanclera amatā bija pietiekama, lai 21. gadsimtā Vācijas Federatīvā Republika atteiktos no virknes Hindenburgam veltītu nosaukumu un vietvārdu. Vācijā nav iedomājama izcilās kinorežisores Lēnijas Rīfenštāles iela, jo viņa kinolentē "Gribas triumfs" un citās slavināja nacistisko totalitāro režīmu, ko, starp citu, nosoda arī Latvijas Republikas Satversmes ievada normas. Kā Latvijas Republikā iedomājama iela izcilā kinorežisora Sergeja Eizenšteina vārdā, kas slavināja komunistisko totalitāro režīmu, trockismu un vēlāk staļinismu, teiksim, kinolentēs "Oktobris", "Ģenerālā līnija: vecais un jaunais" un citās?
Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas vietvārdu pārdēvēšanā "Publiskās atmiņas centram" divu gadu laikā izdevies panākt tikai 22 ielu nosaukumu maiņu. Tās veido ap 15% no 145 pārdēvējamiem vietvārdiem, kā sarakstu centrs Valsts prezidentam iesniedza pērn. Ja saglabāsies tik lēns temps, no okupācijas un rusifikācijas sekām vietvārdos izdosies atbrīvoties 2030. gadā. Latvija kļūst divējāda.
Alūksnes, Ādažu, Dienvidkurzemes, Krāslavas, Līvānu, Ogres, Rēzeknes, Saldus, Valkas novads panāca, ka komunistiskā totalitārā režīma vai rusifikācijas vietvārdu šajos novados vairs nav. Aktīvi par pārdēvēšanu debatē Aizkraukles un Preiļu novadā.
Taču Daugavpils, Rēzeknes un Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības šādu vietvārdu pārdēvēšanu noraidījušas principiāli. Daugavpils valstspilsētas domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš jautājumā par aicinājumu pārdēvēt sociālistiskā darba varoņa, ķīmisko ieroču indīgās kaujas gāzes iprīta sintezētāja Nikolaja Zeļinska un Padomju Savienības varoņa, PSRS Augstākās padomes deputāta, LPSR ministra, Komunistiskās partijas Rīgas apriņķa sekretāra, Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas kaujinieku komandiera Otomāra Oškalna [20] slavināšanai nosauktās ielas ir kodolīgs – "Daugavpils nepārdēvēs pilsētas ielu nosaukumus. Tam nav ne gribas, ne naudas. Mūsu pilsētai ir bagāta vēsture!" [21], kaut arī aicinājums bija tieši pārdēvēt ar Daugavpili nekā nesaistītā Krievijas ķīmiķa Zeļinska ielu par godu šīs pilsētas galvam Andrejam Švirkstam, ar Daugavpili nekā nesaistītā Krievijas ķīmiķa Mendeļejeva ielu šajā pilsētā dzimušajam gleznotājam Markam Rotko, ar Daugavpili nekā nesaistītā Krievijas ķīmiķa Butļerova ielu par Daugavpils skolotāju institūta vadītājas, izglītības ministra biedres Valērijas Seiles ielu un tā tālāk.
Izveidojas paradoksāla situācija, it kā Satversmes normas nebūtu vienādā spēkā visā valsts teritorijā, kā arī pilsētvides nosaukumu paustā attieksme pret Krievijas–Ukrainas karu ir nelīdzvērtīga. Teiksim, komunistiskā totalitārā režīma militāri rūpnieciskā kompleksa tehniskā pārākuma simbola Gagarina ielas Krāslavas novadā vairs nav, bet Augšdaugavas novadā – ir. Tas nav izskaidrojams ar tiesiskiem vai ētiskiem argumentiem, bet vienīgi ar paviršuma, morālas relativizācijas, nekārtīguma un neizvēlīguma uzvaru. Piemēram, Puškina kā rusifikācijas un Krievijas imperiālisma, tajā skaitā Ukrainā, simbolisma lieta ir nekonsekvences paraugs. Kijiva pārdēvējusi Puškina ielu, Ogres novads ir pārdēvējis Puškina ielu, Valkas novads ir pārdēvējis Puškina ielu, taču Daugavpilī, Rēzeknē, Jūrmalā un Rīgā to saglabā. Lai arī Rīga beidzot ir novākusi Puškina statuju, šī imperiālisma simbola iela pārdēvēta netiek. Atbalsta dokumentus Puškina ielas pārdēvēšanai par izcilā latviešu valodnieka Kārļa Mīlenbaha ielu, bet Turgeņeva – par izcilā latviešu gleznotāja Vilhelma Purvīša ielu sniedza Valsts valodas centrs, Latviešu valodas aģentūra, Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Universitāte un citas institūcijas. Bet nekas domē netiek darīts! Lai arī galvaspilsētā Krievijas impērijas rusifikācijas (piespiedu pārkrievošanas posmā no 1863. gada) ielu nosaukumi ir tikai četri, jo Maskavas iela Rīgā vērtējama kā PSRS okupācijas sekas tādēļ, ka tā nosaukumu ieguvusi 1940. gadā – pēc tam, kad Latvijas Republika no tā jau bija atteikusies par labu Latgales ielas nosaukumam, šo četru imperiālisma mantojuma nosaukumu nomaiņa nav nonākusi ne Rīgas valstspilsētas domes Pilsētas attīstības komitejas, ne Rīgas valstspilsētas domes priekšsēdētāja Mārtiņa Staķa darbakārtībā.
14. Saeimas Latgales komisija vērsās pie Rīgas valstspilsētas par Latgales ielas nosaukuma atjaunošanu Maskavas ielai Rīgā, Ropažu novadā un Salaspils novadā, kā arī par Lomonosova ielas nosaukuma nomaiņu par godu pirmajai sievietei Latvijas valdībā un, iespējams, pirmajai sievietei pasaules demokrātisko, parlamentāro valstu valdībās Valērijai Seilei, taču arī tas atsaucību pašvaldībā neguva. Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārā sekretāra Dr. math. Kārļa Šadurska emocionālais aicinājums Rīgas domei, ka viņam kauns nosaukt Ukrainas vēstniekam Latvijā šīs ministrijas adresi (iestāde atrodas Maskavas ielā), domniekos dzirdīgas ausis neguva [22]. Vienīgi Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Edvards Ratnieks pastāstīja, ka esot vērsies pie kolēģiem par Ļermontova, Turgeņeva, Gogoļa un Puškina ielas pārdēvēšanu, bet to kavējot frakcija "Par/Progresīvie", kamēr Nacionālās apvienības, Latvijas Reģionu apvienības, "Kods Rīgai" un "Jaunās Vienotības" politiķi esot par atbrīvošanos no imperiālās pārkrievošanas iemiesojumiem pilsētvidē. Šajā komisijas sēdē "Apvienotā saraksta" deputāts Česlavs Batņa ierosināja, ka Saeimas deputāti būtu paši gatavi risināt šo lietu, proponējot, ka varētu parakstīt Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas nosaukumu maiņas likumu. Deputāti Jurģis Klotiņš, Edmunds Teirumnieks un Anna Rancāne bija gatavi to atbalstīt. Tas ir labi un pareizi.
Sabiedrība ir daudzkārt aicinājusi pašvaldības atbrīvoties okupācijas režīma un rusifikācijas mantojuma nosaukumos. Daudzas pašvaldības to arī godprātīgi paveica.
2023. gada 8. septembrī Valsts prezidents Dr. h. c. (LZA) Egils Levits aicināja pašvaldības: "Mums ir pašiem savi, mums pašiem, nevis bijušajai svešajai varai, okupantiem svarīgi cilvēki, notikumi, piemiņas dienas, kurās būtu vērts nosaukt ielas un laukumus, kas veido mūsu ikdienas vidi un priekšstatus par vēsturi. Mēs esam Eiropas kultūrtelpas sastāvdaļa. Mēs esam demokrātiskās pasaules sastāvdaļa. Ir laiks pilnībā atraisīties no vēl līdz šim brīdim pāri palikušā gan redzamā, gan neredzamā okupantu režīma koloniālā mantojuma. [..] visu valsti aptverošu sarakstu ar padomju okupantu un viņu kolaborantu vārdos nosauktām ielām un citām vietām. Tagad ir pašvaldību uzdevums šo sarakstu izskatīt." [23] Arī uz valsts galvas tiešu aicinājumu no Saeimas katedras atsaucās ne visi pašvaldību politikāņi.
Rīgas pašvaldība to dara divus gadus, un šī saraksta izskatīšana nesokas – pārdēvētas vien trīs ielas un viena aleja, ļoti līdzīgi situācijai, ka bez likuma Rīgas pašvaldība neorganizēja komunistiskā totalitārā režīma pieminekļa novākšanu Pārdaugavā. Jūrmalas pašvaldība izvairās. Siguldas pašvaldība ir atteikusies to darīt pēc aptaujas. Bez jebkādām aptaujām Daugavpils valstspilsētas pašvaldība un Rēzeknes valstspilsētas pašvaldība ir kategoriski atteikušās kaut ko vērtēt un mainīt.
Vai veidojas divu kopienu pašvaldību grupas attiecībā uz publiskās vides nosaukumiem? Viena, kura seko Ukrainas paraugam un atbrīvojas no kaut hipotētiskas totalitārisma un rusifikācijas godināšanas, otra, kurā darbojas paralēla publiskā morāle, kurā it kā nedarbojas Satversmes normas par totalitārisma nosodījumu un kurā valda "viss nav tik viennozīmīgi" ideoloģija. Publiskās atmiņas centra izstrādātie skaidrie kritēriji, valsts vadītāju aicinājumi dažiem bija tukša skaņa.
Viens likums – viena taisnība visiem. Tieši likuma forma ļauj visās pašvaldībās komunistisko totalitāro režīmu nosodīt metodoloģiski vienoti, neveidojot pret vienu un to pašu vēsturisko personību vairākus desmitus lietišķu pētījumu un rīcībpolitiku. Likumprojekts izskaidro, ka nekādā gadījumā nav runas par vēršanos pret PSRS okupācijas režīmā strādājošajiem māksliniekiem, zinātniekiem, rakstniekiem vai citiem sava darba darītājiem, bet tikai tiem, kas piedalījušies augstākajā okupācijas kolaborācijas līmenī – komunistu pseidoparlamentos, totalitārajās valdībās, okupācijas augstākajās tiesās, kuru kompetence bija tiesāt pretošanās kustības dalībniekus, padomju bruņotajos spēkos aktīvā dienesta virsniecībā, Padomju Krievijas un PSRS valsts drošības orgānos kā štata darbinieki, kā arī tiem, kas devuši savu ieguldījumu Latvijas Republikas valsts varas graušanā citu valstu uzdevumā pirms 1940. gada okupācijas. Likumprojekts par komunistiska totalitārā režīma un rusifikācijas vietvārdu pārdēvēšanu ir veidos kā "brālis" okupācijas režīma pieminekļu demontāžas likumam. Tieši tādā pašā veidā tas paskaidro no Satversmes jau izrietošus principus detalizētākās normās, tieši tādā pašā veidā nosaukumu likumprojekts paredz pilnīgi skaidrus kritērijus, kuras ielas jāpārdēvē, kā arī, tieši tāpat kā demontāžas likums, paredz, ka Ministru kabinets pieņem konkrētu ielu sarakstu ar valsts adresācijas klasifikācijas kodiem, lai visās pašvaldībās atbrīvotos no vieniem un tiem pašiem nosaukumiem, lai politiski juridiskais lēmums būtu pieņemts nacionālā līmenī un pašvaldībām atliktu organizēt sabiedrisko apspriešanu, lai izvēlētos jaunus nosaukumus – demokrātiskas, tiesiskas un latviskas valsts vērtībām atbilstošus.
Kā iepriekš norādīts, dažas pašvaldības uzsver, ka viens no nepārdēvēšanas iemesliem ir finansējuma trūkums. Tieslietu ministrijas veidotais un Saeimā iesniegtais Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas nosaukumu pārdēvēšanas likumprojekts, ko iepriekšējās Saeimas komisija noraidīja ar Nr. 1656/Lp13 2022. gada 13. oktobrī, sadarbībā ar Valsts valodas centru ir pārstrādāts un uzlabots. Šobrīd nav iespējams veikt konkrētus aprēķinus, kāds būs nepieciešamais finansējums no valsts budžeta un pašvaldību budžetiem. Taču, ja runājam par naudu, tad bez likuma nebūs iespējama nosaukumu pārdēvēšanas kompensēšana trūcīgajām pašvaldībām, kā arī fiziskām un juridiskām personām. Finanšu ministra vietas izpildītājs, Ministru prezidents Arturs Krišjānis Kariņš tālredzīgi 2022. gada 12. oktobra atzinumā Nr. 3.2-2/2-2/3007 uz Saeimas 2022. gada 4. oktobra Nr. 111.9/9-63-13/22 [24] neiebilst šā likumprojekta 7. pantā ietvertajai normai, ka šā likuma ietvaros veiktās pārdēvēšanas izmaksas, tajā skaitā adresācijas norāžu maiņu pašvaldībām un privātpersonām, finansē no valsts budžeta līdzekļiem. Tas šķērsli atrisina, tādēļ lieta būtu jāvērtē Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijā, jo pašvaldības ir likuma galvenais adresāts.
Divus gadus gaidīts, ka pašvaldības derusifikācijas lietu sakārtos pašas. Minētais pierāda: tas neīstenojas. Paužu viedokli, ka bez likuma optimāla komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas nosaukumu izskaušana valstī nebūs iespējama. Līdz ar to aicinu Saeimu likumu uzreiz pieņemt 1. lasījumā bez atkārtotas izskatīšanas komisijā, kā arī pieņemt to kā steidzamu vēl šajā sesijā vasaras sākumā.
[1] 2023. gada 9. jūnijā – "Pašvaldība saglabās Leona Paegles ielas Siguldā nosaukumu" https://m.sigulda.lv/?sadala=read&id=24707
[2] Vēlākā LPSR Profesionāli tehniskās izglītības valsts komitejas priekšsēdētāja (ministra amats okupētajā Latvijā) Jāņa Brodeļa laulātā, rakstniece Anna Brodele, toreizējā vārdā kā Anna Elizabete Kalvišķe, par pretvalstiskiem noziegumiem, vērstiem pret Latvijas Republiku, notiesāta 1933. gada 17. augustā Rīgas apgabaltiesā kā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas locekle kopā ar nozieguma līdzinātājiem, komunistu propagandistiem Olgu Dišleri un Giceli Donchimu. Pret Latviju vērsto noziedznieci ar ielu publiski godina Jēkabpils novadā.
[3] "Vecās Saeimas petīciju komisija vēl darbojas: Jūrmalas kazino un Leona Paegles izraidīšana", Latvis, Nr. 1218, 1925., 21. oktobris, 6. lpp.
[4] "Leonu Paegli izraida", Rīgas ziņas, Nr. 237, 1925., 21. oktobris, 6. lpp.
[5] "Par laupītājiem-slepkavām", Brīvā Zeme, 1920., 19. maijs, 4. lpp.
[6] "Leona Paegles "Šķestera" lieta", Jaunākās ziņas, 1925., 5. jūnijs, 4. lpp.
[7] 2012. gada 10. janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 50 "Vietvārdu informācijas noteikumi" 24.1. apakšpunkts paredz, ka adresācijas objektiem, kas noteikti normatīvajos aktos adresācijas jomā, nepieciešams Valsts valodas centra atzinums, un 5.1. apakšpunkts paredz, ka par oficiāliem vietvārdiem izvēlas tādus ģeogrāfisko objektu nosaukumus, kas atbilst labiem tikumiem. https://likumi.lv/ta/id/243610-vietvardu-informacijas-noteikumi
[8] Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 17. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-890/2010, 13. punkts.
[9] Piemēram, Diāna Hamkova, "Goda un cieņas krimināltiesiskā aizsardzība. Promocijas darba kopsavilkums", Rīga: Latvijas Universitāte, 2009., 10.–11. lpp, Christian Walter, Human dignity in German constitutional law.// The Principle of Respect for Human Dignity. Strasbourg: Council of Europe Publishing, 1999., p. 37.
[10] 2012. gada 10. janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 50 "Vietvārdu informācijas noteikumi" 5.1. apakšpunkts.
[11] Piemēram, Administratīvās apgabaltiesas 2014. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. A420579411, 2.6., 5.3. apakšpunkts.
[12] Pleps, Jānis. "116. Pants", Latvijas Republikas Satversmes komentāri, Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2011., 778. lpp.
[13] Levits, Egils. "Cilvēktiesību piemērošanas pamatjautājumi Latvijā", Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā, Rīga, Izglītības soļi, 2000., 287. lpp.
[14] 2022. gada 10. martā, atbildot uz 2022. gada 9. februāra Nr. 4.1.8.3/22/1376.
[15] "Ielu pārdēvēšana Valmierā", LPSR Augstākās Padomes Prezidija ziņotājs Nr. 55, 1940., 2. novembris, 8. lpp.
[16] "Viena kortelīša dēļ – limuzīns grāvī", Brīvā zeme, Nr. 239, 1939., 20. oktobris.
[17] "Pilsētas sekretāra kļūmīgs brauciens ar pašvaldības automašīnu", Jaunākās ziņas, 1939., 20. oktobris, 5. lpp.
[18] 2022. gada 15. februāra Jūrmalas valstspilsētas Nr. 1.1-39/22N-968.
[19] 2022. gada 17. marta Jūrmalas valstspilsētas Nr. 1.1-39/22N-1505.
[20] https://zinas.tv3.lv/latvija/daugavpils-negrasas-pardevet-vairakas-padomju-varonu-varda-nosauktas-ielas/
[21] https://www.la.lv/daugavpils-nepardeves-ielas
[22] https://jauns.lv/raksts/zinas/560710-sadurskis-man-ir-kauns-teikt-kur-atrodas-mana-darba-vieta-maskavas-ielu-riga-aicina-pardevet-par-latgales-ielu
[23] https://www.president.lv/lv/jaunums/valsts-prezidenta-egila-levita-runa-saeimas-rudens-sesijas-plenarsedes-atklasana
[24] https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/499AA9F5AA0132B6C22588D900364D51?OpenDocument
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!