Vai pirmais pusgads šajā "piespiedu mīlestībā" ir ko mainījis pēc būtības? Šķiet, ka ne. Tomēr potenciāls "patiesai mīlestībai" ir jūtams.
Aicinu šo rakstu uztvert kā pārdomu pilnu, profesionālu viedokli, kas vedina diskutēt par svarīgu jautājumu, kura risinājums ietekmē ikviena Latvijā dzīvojoša cilvēka ikdienu. Mans nodoms nav nedz naidīgs, nedz uzbrūkošs, vien intereses pilns.
Labāk lēnāk, bet ar kvalitātes zīmi
Ikdienā par to (visticamāk) aizdomājas retais, bet ik soli mūs ietekmē dažādu publisko iepirkumu rezultāti – pa kādu ceļu braucam baudīt Latvijas ainavas; cik jauns un ērts ir sabiedriskais transports, ar kuru pārvietojamies; cik komfortabli apģērbti un pabaroti ir bruņoto spēku karavīri un zemessargi; cik tīrs ūdens tek no krāna un cik attīrīts tas nonāk atpakaļ dabā; cik lietojama ir e-veselības sistēma un cik raiti (ne)tiekam pie Dziesmu un deju svētku biļetes. Tas viss ir konkrēta publiskā iepirkuma veiksmīgais vai – tieši pretēji – katastrofālais rezultāts. To, cik veiksmīgs vai ne, ietekmē katrs iepirkuma procesa solis. Vienkāršībai izdalīsim trīs:
1. Iepirkuma plānošana, kurā saprotam, ko tad īsti gribam nopirkt un kā to paveiksim.
2. Lēmuma pieņemšana par to, kāda būs procedūra, lai nopirktu piemērotāko un kvalitatīvāko par pieejamo naudas daudzumu.
3. Uzraugām un pārbaudām, vai gala rezultāts ir tieši tāds, kādu gribējām.
Likumu likumi valstiskā un Eiropas Savienības līmenī detalizēti regulē tieši otro iepirkuma procedūras posmu, valsts un pašvaldības iestādēm nosakot, kā veicams pirkums par nodokļu maksātāju naudu. Tā teikt, lai "papīri tīri un gaiļi pakaļ nedzied". Regulējums attiecībā uz pirmo un trešo posmu ir ar ievērojami mazāku detalizācijas pakāpi, ne tik strikts, un, likumsakarīgi, bieži vien noved pie tā, ka tam netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Respektīvi, daudz svarīgāk ir, KĀ pirksim, nevis KO. Piemēram, privātajā sektorā tā būtu absurda situācija un lietu kārtība.
Skaidrībai – būtu dīvaini, ja, sastopoties ar vajadzību tikt pie jaunu mobilā telefona, cilvēks domātu tikai par veidu, kā to nopirkt (skaidrā naudā, ar karti, pārskaitījumu, līzingā, nomā), nemaz neveltot laiku un pūles, lai apzinātu, kādi vispār piemēroti modeļi tirgū pieejami, vai atbilst prasībām, vajadzībām. Un galu galā – cik maksā? Nevērtētu, kurš ir piemērotākais paša vajadzībai, budžetam, cik ilgi kalpos, bet pirmajā bodē vienkārši nopirktu pašu lētāko "ķīnieti".
Kvalitatīvas tirgus izpētes veikšana ir būtisks (ja ne pats svarīgākais) iepirkuma posms, un pasūtītāja iegūtā un apkopotā informācija faktiski ir turpmākās iepirkuma procedūras stūrakmens. Ja pamats ir paviršs un skata pēc formāli veikts, visticamāk, tāds būs arī gala rezultāts – bedrains ceļš, pa kuru braucam. Tā labs saimnieks nerīkojas.
Labie nodomi un ceļš uz reālo rezultātu
Bet kā to mainīt? Eiropas Savienības centrālajos gaiteņos jau 2014. gadā tika secināts – kopumā problēma ir kompleksa, bet viena no vainām ir komunikācijas trūkums starp pasūtītājiem (valsts, pašvaldība) un piegādātājiem (privātā sektora uzņēmējiem). Pirmie baidās, ka "nepiešuj" korupciju, otrie nespēj tikt cauri birokrātijas vaļņiem. Lai veicinātu šo pušu saziņu, uzlabotu tirgus izpētes posmu, ar direktīvu tika ieviesta jauna rekomendācija un iespēja pasūtītājiem vēl pirms paša iepirkuma izsludināšanas veikt apspriedes ar piegādātājiem. Ar to faktiski tika pateikts valsts pārvaldei – drīkstat runāt, apspriesties, saņemt padomus no privātā sektora un par to nekas slikts nebūs, tieši pretēji – ir ieteicams un labi, ja vien visiem ir vienlīdzīgas iespējas piedalīties un šādas sarunas ir caurskatāmas.
Ko publiskajam pasūtītājam dod šāda pirmsiepirkuma apspriede?
Pirmkārt, iespēju labāk saprast, kāda ir piegādātāju rocība un iespējas nodrošināt vēlamās preces un pakalpojumus, kurus pasūtītājs grib iegādāties. Otrkārt, prognozēt konkurenci un aptuveno cenu. Savukārt piegādātājam tas ļauj nākotnē labāk sagatavoties iepirkumam.
Publiskajiem iepircējiem apspriede ar piegādātājiem ir laba iespēja, lai:
pajautātu viedokli potenciālajiem piegādātājiem par plānotajām iepirkuma tehniskajām un kvalifikācijas prasībām. Tas ļauj pieslīpēt prasības un izveidot skaidru un precīzu specifikāciju, izvairīties no konkurenci ierobežojošām prasībām;
veidotu atvērtu sarunu par problēmām, kurām nepieciešams risinājums, un pārbaudītu, vai pasūtītāja plānotais risinājums strādās. Tikpat labi var dot iespēju privātajam sektoram nākt klajā ar risinājumu konkrētai problēmai;
iegūtu labāku sapratni par to, ko tirgus var piedāvāt, – kādus produktus, pakalpojumus un darbiniekus pēc kādiem līgumu noteikumiem. Kā arī apjaust, vai pasūtītāja plānotais budžets, resursi, laika grafiks atbilst realitātei un iespējām;
un, ne mazāk svarīgi, pievērstu ieinteresētu piegādātāju uzmanību plānotajam iepirkumam, tā veicinot konkurenci un palielinot saņemto piedāvājumu skaitu.
Raugoties no privātā sektora (piegādātāju) puses, apspriedes ar pasūtītājiem ļauj:
sagatavoties un pielāgoties nākotnes dalībai iepirkumā;
sagatavot un apzināt resursus, lai spētu iesniegt konkurētspējīgu piedāvājumu;
ietekmēt un mainīt plānotā iepirkuma kvalifikācijas un tehniskās specifikācijas prasības, lai tās vairāk atbilstu uzņēmēja spējām un iespējām, kā arī jau iepirkuma plānošanas posmā norādītu uz iespējamām konkurenci samazinošām prasībām pasūtītājam.
Ja pirmie divi ieguvumu punkti ir visai pašsaprotami, tad pēdējo, pieļaujams, vērtīgāko, iespēju uzņēmumi mēdz nenovērtēt un palaist garām. Cilvēcīgi saprotami – kādēļ gan tērēt laiku un resursus apspriedēs, ja galā nav nedz garantēta ieguvuma, nedz potenciāla līguma? Publisko iepirkumu joma Latvijā ir stipri regulēta, reglamentēta. Dažādi noteikumi gadu no gada gan nacionālā, gan ES līmenī slāņojas viens otram virsū, dažkārt liekot aizdomāties, vai pārlieka centība nerada pārcentību. Bet ne par to šoreiz runa! Būtībā iepirkuma procesa otrajā solī (brīdī, kad iepirkums ir oficiāli izsludināts) tirgus, piegādātāji, potenciālie pretendenti neko daudz mainīt vairs nevar. Vienīgā iespēja ir "pielaikot statusu" – atbilstam vai neatbilstam iepirkuma prasībām. Ja atbilstam, tad labi! Ja ne, tad "norijam krupi" vai sniedzam sūdzību Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB).
Pirmsiepirkuma brīdis jeb apspriedes ar piegādātājiem praktiski ir vienīgais posms, kurā piegādātājam ir reāla iespēja ko mainīt vai ieteikt pasūtītājam, turklāt – pilnīgi legāli un caurskatāmi. Domāju, nav īpaši jāpaskaidro, kādu iestāžu uzmanību iespējams pievērst un ar ko var beigties mēģinājumi ko "sarunāt" vai "ieteikt" (kā tautā teiktu – samuhļīt) ārpus šīs procedūras.
Slinkums vai nolaidība?
Teju desmit gadu, kamēr iespēja veikt apspriedes ar piegādātājiem bija brīvprātīga, rekomendējoša, to izmantoja vien retais, kaut, loģiski domājot, ikviens zina un zināja, ka tas sniedz iespēju veikt labākus, kvalitatīvākus un izdevīgākus iepirkumus. Visticamāk, tā dēļ iepirkumu uzraugi Latvijā nolēma – ja paši neprotas, tad "jāpiespiež mīlēt Raini" – un no šī gada sākuma liek to darīt brīvprātīgi piespiedu kārtā. Uzskatāms "burkāna un pātagas princips", likumā nosakot: ja iepirkumā piesakās tikai viens pretendents (nepietiekama konkurence), tad šādu iepirkumu var nepārtraukt tikai tad, ja pirms tā izsludināšanas ir veikta apspriede ar piegādātājiem.
Praksē tas nozīmē to, ka ir bijusi publikācija par apspriedi... Vai tā ir veikta kvalitatīvi, ar interesi un vai saņemtas arī kādas atbildes, tas diemžēl nevienu neinteresē. Atsevišķu apspriežu publikācijas, to paviršums liek domāt, ka nekādas atbildes no piegādātājiem pat netiek gaidītas. Publikācijas mērķis ir izpildīt likumu "pēc burta", nevis būtības.
Eiropa lika. Izdarījām. Papīri tīri
Raugoties skaitļos, secinām – likuma burts strādā. Izziņoto apspriežu skaits ar piegādātājiem šogad ir strauji audzis: ja pērn visa gada laikā tika izziņota 241 apspriede (teju 100 ir no viena pasūtītāja, VSIA Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca), tad 2023. gada pirmajā pusē tādu ir jau teju divi tūkstoši. Būs, ko Eiropai parādīt, un atskaitēs izskatīsies labi.
Aktuāls gan jautājums – kā un vai apspriežu skaita pieaugums tieši korelēs ar pamatproblēmu, nepietiekamo konkurenci iepirkumos, kur lielā daļā piesakās tikai viens vai neviens pretendents? Atļaušos apgalvot – nekā, jo plašāki skaidrojumi par apspriežu jēgu, ieguvumiem pasūtītājiem un piegādātājiem ir izpalikuši. Eiropa lika, likumā ierakstījām, viss kārtībā, papīrs pacieš visu.
Atraisīt nodokļu maksātāja balsi un ieklausīties
Gan valsts pārvaldei, gan uzņēmējiem jāapzinās, ka ir vērts prasīt un sniegt komentārus un viedokli par plānotajiem iepirkumiem apspriedēs, tā uzlabojot un pilnveidojot iepirkumu sistēmu kopumā. Iepirkumu speciālisti valsts pārvaldē (pārsvarā juristi) tie paši cilvēki vien ir. Un cilvēki kļūdās (apzinātas un ļaunprātīgas kļūdas nav kļūdas, bet korupcija). Objektīvi tie ļoti labi zina niansēs, KĀ nopirkt pareizi pēc likuma, bet tas ne vienmēr atbilst tam, KO vajadzēja pirkt.
Iedomāsimies, no kādiem reputācijas, drošības un arī finansiāliem riskiem būtu varēts izvairīties nu jau bēdīgi slavenajā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pārtikas iepirkuma sāgā, ja pirms tam būtu rīkota (kaut vai slēgta) apspriede ar piegādātājiem un pajautāts viedoklis lielākajiem tirgus dalībniekiem par atlases, kvalifikācijas un tehniskās specifikācijas kritērijiem iepirkumā un apzināta to vēlme pieteikties šāda iepirkuma konkursā, kā arī ņemtas vērā sniegtās atbildes. Un tas viss, vēl pirms iepirkums izsludināts, noslēdzies, līgums noslēgts, un draņķīgais rezultāts tiek vētīts medijos un tiesībsargājošās institūcijās.
Pastāvēs, kas pārvērtīsies
Jāatzīst, veids, kādā šobrīd Latvijā ir ieviestas apspriedes ar piegādātājiem, neveicina patiesu uzņēmēju interesi par tām, vēlmi tērēt savu laiku, resursus un iesniegt atbildes, palīdzēt pasūtītājiem, jo uzņēmējiem nav skaidra pasūtītāja motivācija un nav atbildes uz jautājumu – kāpēc pasūtītājs apspriedi vispār veic? Vai tā ir patiesa vēlme uzzināt tirgus dalībnieku domas, palīdzēt pilnveidot iepirkumu? Vai patiesībā valstij uzņēmēju domas, lai neteiktu – nevēlamas, ir vienaldzīgas un apspriedes iepirkumu juristiem patiesībā kā zobu sāpes jau tā sarežģītajā un intensīvajā darbā likuma burta izpildes un ķeksīša pēc?
Aicinu ikkatru ar valsts iepirkumu jomu saistīto dot skaidru atbildi uz retorisku jautājumu, visupirms jau pašam sev, un tad arī sabiedrībai kopumā: "Vai taisām apspriedes ķeksīša pēc Eiropas Savienībai, vai arī vēlamies uzlabot Latvijas publisko iepirkumu kvalitāti un rezultātus?"
Ja pēdējais, tad ceru, ka Rainis valsts iepirkumos tiks mīlēts patiesi tā vērtības, dziļuma un satura dēļ, nevis piespiedu kārtā kā obligātā literatūra.
Izziņa:
Konkurences trūkums saskaņā ar Eiropas Komisijas novērtējumu ir būtiskākā
Latvijas iepirkumu jomas problēma. https://single-market-scoreboard.ec.europa.eu/business-framework-conditions/public-procurement_en
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!