"Kvalitāte" mūsdienās, šķiet, ir pēdējais, neapgāžamais attaisnojums jebkuram strīdīgam lēmumam. Izglītības un zinātnes ministrijas izpratnē kvalitatīva izglītība katram bērnam Latvijā nozīmē pirmām kārtām skolu slēgšanu – jo tajās ir par maz bērnu un izdevumi ir pārāk lieli.
Kvalitātes cena
Latvijas iedzīvotājiem vajagot kvalitatīvu izglītību "Par saprātīgu cenu", kā apgalvo izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša, bijusī veselības ministre. Līdzīgi kā par "saprātīgu cenu" visi mazgājām veļu ar "kvalitatīvo" veļas pulveri "Dosja", bet – vai kāds to vairs vēl atceras un izmanto?
Vai tirgus principu un reklāmas paņēmienu piemērošana izglītības nozarei, kas ir ilgtermiņa ieguldījums valsts attīstības nākotnē, ir pareizākais, ko ministrija var darīt? Īslaicīgu ietaupījumu nolūkā slēgt izremontētas, funkcionējošas ēkas, par kuru ierīkošanu pašvaldības ir pat ņēmušas kredītus un tos turpina maksāt – vai tas ir saprātīgs lēmums? Vai kāds ir redzējis finanšu izmaksas un ieguvumus nākotnē?
Kur nav skolu – tur nav ģimeņu, tur apstājas ekonomika – vai ministrija ir ņēmusi vērā tukšo lauku "kvalitātes" rādītājus ilgtermiņā?
Bet šobrīd jau ikvienam ir redzams, ka valsts ekonomikas uzplaukums un finanses nav Kariņa valdības "politikas " dienas kārtībā, un "kvalitātes" jēdziens tajā ir padarīts tukšs vai ar veselam saprātam nesaprotams.
Vai nepietiek, ka "kvalitatīvas medicīnas" vārdā veiktās reformas jau izbaudām – ir slēgtas daudzas ārstniecības iestādes un uz kvalitatīvo palīdzību daudzu kilometru attālumā cilvēki gaida mēnešiem, līdz tā vairs nav vajadzīga. "Kvalitāte" ir paredzēta tikai tiem, kas spēj sagaidīt.
Deficīta veidošana ir mārketinga paņēmiens preces vērtības pieaudzēšanai. Vai tāds būtu ministrijas nolūks – izglītību padarīt par deficītu, lai vairotu tās pieprasījumu un vērtību, ko būtu jāsaprot kā "kvalitāti"?
Jā, jāatzīst, ka demogrāfijas rādītāji Kariņa valdības laikā ir sasnieguši absolūti kritisku līmeni, un ar pērn piedzimušo bērnu skaitu - 15535, kas bija zemākais pēdējo 100 gadu laikā, var piepildīt 7 Ādažu vidusskolas lieluma (2021 skolēns 2021./2022.m.g.) mācību iestādes. Taču – vai slēdzot skolas mēs motivējam veidot un kuplot ģimenes, vai tomēr radām apstākļus, kādos vieglāk kļūst pamest šo vietu un valsti? Kā vārdā – kādas "kvalitātes"?
Kvalitatīvais tukšums
Kvalitāte ir jēdziens, kas mūsdienās kļuvis tukšs. Daudzi no tiem, kuri šobrīd lemj par modernām, aprīkotām dabaszinātņu un tehnoloģiju klasēm, skolā pat nevarēja iedomāties, kāda pasaule būs šobrīd, un neviens viņiem nemācījās ne datoru lietot, ne mobilo telefonu, ne algoritmus sastādīt. Taču tas viņus nav kavējis dzīves sasniegumos, labklājības veidošanā un zinātnes attīstīšanā, iesaistē dažādos starptautiskos projektos. Kas ir tas, ko skolēns mazā skolā ar mazāku bērnu skaitu nevarēs apgūt? Vai daudzi no šiem lēmējiem un panākumus guvušajiem nav mācījušies mazās lauku skolās, ko atceras ar siltumu un mīļumu un kur guvuši kāri zināt un tiekties arvien uz izcilību?
Nevienā mazā lauku skolā skolēni tik daudz neizmanto privātskolotāju pakalpojumus, kā Rīgas prestižajās, pārpildītajās skolās, kurām dažām pat sporta laukuma nav, nemaz nerunājot par dārzu vai zaļo teritoriju, kur iziet starpbrīžos, kur trūkst telpu un bērnu neapmierinātības līmenis vainagojas riebumā pret skolu. Bet – šeit, prestižajās, pārpildītajās skolās, ir ministrijas vēlamā kvalitāte! Šeit – kvalitatīvi skolotāji un kvalitatīvas klases. Lai ko tas nozīmētu. Turklāt privātskolotājus izvēlas individuālām nodarbībām, nevis grupās – kas, pēc ministrijas ieskatiem un ārvalstu rekomendācijām piešķirtu "kvalitāti".
Ja par kvalitātes rādītājiem ņem eksāmenu rezultātus un absolventu skaitu, kuri iestājušies augstskolās, tostarp ārvalstu prestižajās, tad šie privātskolotāju pakalpojumi arī būtu ierēķināmi "kvalitatīvo" skolu "kvalitāti" veidojošajos apsvērumos!
Interesanti, vai ir kāds cits superzinātnisks izskaidrojums, kāpēc tieši 60 vidusskolēni vienā klašu grupā ir mūsdienu izglītības kvalitātes rādītājs un kā tieši šis cipars ietekmē katra skolēna sekmīgu mācīšanos? Un skolotājiem pie šāda bērnu skaita paveras viņu patiesais mācīšanas talants? Vai te pie mūsdienu zinātniskās pieejas šeit gadījumā nav izmantots kāds ezotērisks paņēmiens, jo – atbilde, šķiet, ir tikai "izredzētajiem", kas vēsā mierā var apgalvot: tu esi muļķis, ja nesaproti!
Tas, ko dzirdam no IZM ir, ka vairāk skolēnu ir vajadzīgi tāpēc, lai nodrošinātu padziļināto kursu mācīšanu vidusskolās. Šīs izmaiņas – kā un ko mācīt vidusskolā – izstrādātas ministrijas pasūtītā projekta ietvaros, tātad, vispirms ir izstrādāts modelis, tas padarīts "modernāks" – tāds, kā citās civilizētajās rietumvalstīs, un tikai tad – ak, vai! Jāslēdz skolas, lai to īstenotu.
Tātad, kas ir tā "kvalitāte", par ko mūs vedina domāt Izglītības un zinātnes ministrija? "Kvalitāte" nozīmē lauku bērnus sadzīt lielās pilsētas skolās, lai tur "pietuvināti dzīvei" slēgtā vidē mācītu daudz ko no tā, ko viņi jau kopš bērnības prot un saprot – no dabas, augiem un dzīvniekiem, lauksaimniecības, mežsaimniecības, amatniecības?
Kā būtu, ja "kvalitāte" dotos pie bērniem, nevis piespiestu bērnus nākt pie "kvalitātes"?
Pašvaldībām, lai aizvestu savus bērnus un, cerams, arī skolotājus, kas būs zaudējuši darbu tuvējā skolā, uz tālāko skolu, būs jāpērk jauni autobusi – to cenu varētu lēst vairāk nekā 250 tūkstoši eiro katrs - , tie patērēs degvielu, būs jāalgo šoferis, jāmaksā ceļa nodokļi, autobusa tehniskās apkopes un remonta izdevumi. Vai skolu slēgšana un funkcionējošu ēku degradēšana patiešām palīdzēs ietaupīt, kā apgalvo ministrija?
Var jau cerēt, ka skolotāji vismaz brauks katrs ar savu auto. Un kā tur bija ar to "zaļo" politiku un ekoloģisko "pēdu", ko rada pastiprināts transporta izmantojums?
Ja skolēni un skolotāji ir skaitliski ir vairāk nekā vidusskolas padziļināto kursu skolotāji, kuriem jāmāca attiecīgie priekšmeti, – varbūt patiesākas rūpes no ministrijas puses būtu, ka šie skolotāji dotos pie bērniem? Vai šis nav veids, kā "izglītības kvalitātes" cenu padarīt vēl "saprātīgāku"? Varbūt sanāktu lētāk, ja šie "padziļinātie kursi" un īpaši kvalitatīvā izglītība paši "piebrauktu" pie skaistām, izremontētām, funkcionējošām skolu ēkām?
To, ka zinātniskās laboratorijas tagad ir ātri uzmeistarojamas un gatavas doties ekspedīcijās pat uz vistālākajiem nostūriem, labi parādīja kovida laiks – piepeši atradās ārkārtīgi daudz naudas dažādiem kovidpasākumiem un izbraukuma "laboratorijām", par kurām skolēni mācībās var vienīgi sapņot.
Šādas mobilas "kvalitatīvas izglītības" klases būtu patiesas un sirsnīgas rūpes par katru Latvijas skolēnu – pat Zilupē! Un nevis "kvalitatīvajiem" skolotājiem par to jālemj, kā nokļūt pie skolēniem, bet ministrija būs par to parūpējusies! Un tikai nevajag tagad teikt, ka Latvijā ir neizbraucami ceļi, it īpaši ziemā, ka trūkst šoferu vai degviela ir dārga un tās cena aug!
Vai patiešām skolu slēgšana ir vienīgais veids, kā ar izglītību saistīto "kvalitāti" nodrošināt lauku bērniem? Ekoloģiski teorētiski domājošais ministrs, kuram visas vajadzīgās iestādes – Saeima, bērnu skola, dzīvoklis un veikals – ir 15 minūšu gājiena attālumā, nez vai spēs iejusties to bērnu, vecāku un skolēnu ādā, kuriem uz skolu turp un atpakaļ būs jāmēro 40 līdz 60 kilometri katru dienu. Līdz ar to risinājums, ka viskvalitatīvāko skolotāju autobuss ar viskvalitatīvākajiem vidusskolas kursiem var piebrauktu tieši tur, kur šo kvalitāti vajadzēs celt, iespējams, būtu vēl lētāks un līdz ar to "saprātīgāks" cenā, turklāt ļautu vēl atlikušajiem iedzīvotājiem turpināt savu līdzšinējo kvalitatīvo dzīvi savos novados un mājās.
Tukšā pierobeža un Latgale ar īpašo statusu – nākotnes rezervāts?
Skolu slēgšana Latgales reģionā, kam piešķirts īpašais statuss, lai koptu un saglabātu savu īpašo kultūrvēsturisko mantojumu, tradīcijas un valodu, vidusskolas līmenī būs iespējama vairs tikai uz vienas rokas saskaitāmās vidusskolās (?). Austrumu pierobežā vidusskolu vairs nebūs – Zilupes, Ciblas, Kārsavas u.c. vidusskolēni turpmāk, visticamāk, būs spiesti izvēlēties skolās Ludzā, Viļakā vai Balvos. Un tas viss – tāpēc, lai VIŅI kļūtu VIENLĪDZĪGĀKI attiecībā uz KVALITATĪVU IZGLĪTĪBU. Un lai arī skolotāji būtu vienlīdzīgāki – viņiem būtu jāmāca lielāks daudzums bērnu.
Taču – kur nav izglītības iestāžu, tur neizvēlēsies dzīvot ģimenes ar bērniem, tur nebūs nākotnes. Tukša pierobeža – vai tas ir valdības ģeopolitiskais slēptais aprēķins un mērķis? Vai Latgales īpašais statuss ir rezervāta cienīgs?
Atmiņas nevērtība
Pārmantojamība un konsekvence vairs nav svarīga. Vieglāk ir sagraut esošo, nekā ieraudzīt tajā jēgu un vērtību. Ir mainījušies apstākļi, ir tehnoloģiju un medicīnas uzplaukums, taču mūzika, māksla un prasme lasīt un rēķināt pamatos ir tā pati, kas senāk, ar jaunu tehniku un paņēmienu papildinājumiem tomēr arī skudrai kājas ir tieši tikpat, cik agrāk, tāpat kā debespuses joprojām ir turpat.
Bijusī veselības ministre, tagad izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša ir gatava reformēt jebkuru nozari – tikai aiciniet! Tomēr mainot un reformējot vienmēr vajag atcerēties par pamatiem. Un par mērķi – jo tas nevar būt "izglītības kvalitāte" bez cilvēkiem.
Kā vēstīts, 23 gadu laikā Latvijā ir slēgta 401 vispārizglītojošā skola; 2021./2022.mācību gadā - reorganizētas 166 vispārizglītojošās skolas. Vēl simts skolām draud slēgšana. https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/lps-izm-piedavajums-nozime-pilniba-salauzt-esoso-izglitibas-sistemu-14300543
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!