Mums šķiet nesaprotami, kā klajš naida noziegums pret jaunieti – Latvijas Republikas pilsoni, kuru pēc pērngad maijā notikuša miermīlīga atbalsta un solidaritātes gājiena piekāva un pazemoja tikai tādēļ, ka šis jaunietis ap saviem pleciem bija aplicis Ukrainas karogu, tika sodīts vienīgi ar simbolisku nosacītu brīvības atņemšanas sodu. Cilvēks, kurš par savu noziegumu saņēma šo sodu, kā izrādās, neprata neviena vārda latviski, turklāt – par izdarīto viņš cietušajam pat neatvainojās.
Mūsdienu hibrīdkara apstākļos Latvijā tas šķiet simptomātiski. Augstais latentā naida līmenis pret Latvijas neatkarību, latviešu valodu un tās valstsnāciju – latviešiem – prasītu daudz stingrāku un nelokāmāku – valstiski orientētu – nostāju. Un tieši tādēļ šis notikums, viens no daudziem tamlīdzīgiem naida noziegumiem, izgaismo nopietnu izpratnes trūkumu par 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pamatpostulātiem un būtību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!