Āris Jansons par dumpi Krievijā: Liels pārbīlis, lielas likmes

Tagad daudzi sacīs, ka to jau paredzējuši – lai arī algotņu rindās ir tūkstošiem kaujas iemaņas ieguvušu karotāju, spēki nav vienādi. Prigožins alojās, domādams, ka situācija ir viņam labvēlīga. Armija un gubernatori nepārmetās dumpinieku pusē, bet emigrācijā mītošā režīma kritiķa Mihaila Hodorkovska aicinājums visiem "labajiem krieviem" atbalstīt "Vagner" šefu panāca traģikomisku efektu. Kā gan no kara nosodītājiem varētu sagaidīt atbalstu cilvēkam, kurš devis pavēli nogalināt un spīdzināt Ukrainas karavīrus un iznīcināt civiliedzīvotājus Popasnā, Soledarā un Bahmutā?!
Uzzinot par Prigožina karagājienu, gan tuvu, gan tālumā uzplaiksnīja jautājums, vai Krievija tagad atrodas uz pilsoņu kara sliekšņa. Un zemapziņā vēl kāds pieņēmums – Putins, iespējams, nespēs uzvarēt karā divās frontēs.

Atceros Smoļenskas bulvāri Maskavā, kad 1991.gada 19.augustā no metro stacijas "Park kuļturi" soļoju uz APN Preses centru, lai nokļūtu nu jau bēdīgi slavenajā sazvērnieku preses konferencē. Es atrados pašā valsts apvērsuma epicentrā. Taču vismaz šajā ceļa posmā nekas neliecināja, ka notiek kaut kas ārkārtīgs. Valstij dramatiskā brīdī maskaviešiem tā bija parasta darba diena.

Toties tagad bažās par algotņu grupējuma tuvošanos, tā sacīt, riska samazināšanai, Krievijas galvaspilsētā tika pasludināta brīvdiena. Tātad varas iestādes ir pieļāvušas – par spīti policijas un militāro vienību "aizsargmūrim" dumpinieki var iekļūt Maskavā, musināt strādniekus un margināļus pievienoties viņu "taisnīguma maršam" un izvērst asinsizliešanu. Arī citi Maskavā spertie aizsargsoļi rāda, ka Prigožina drauds tur uztverts ļoti nopietni