Konkurences tiesību piemērošana Latvijā jaunu izaicinājumu priekšā  (1)

Kā norāda ievērojamie britu konkurences tiesību profesori Ričards Višs (Richard Whish) un Deivids Beilijs (David Bailey), konkurences tiesību vispārējais mērķis (vai – precīzāk – viens no mērķiem) ir patērētāju labklājības veicināšana. Jēdziens "patērētāji" šajā kontekstā ietver ne tikai fiziskas personas, kuras pērk preces un saņem pakalpojumus nolūkam, kas nav saistīts ar šo personu saimniecisko vai profesionālo darbību, bet arī citas klientu kategorijas, tajā skaitā arī komersantus. Kā norāda Roberts O'Donahjū (Robert O'Donahue) un Horhe Padilla (Jorge Padilla), patērētāju labklājību raksturo starpība starp preču un pakalpojumu faktisko cenu un cenu, kuru patērētāji saprātīgi vēlētos maksāt par šīm precēm un pakalpojumiem. Jo šī starpība ir mazāka, jo patērētāju labklājība ir augstāka. Protams, ka konkrētās konkurences tiesību lietās reti var nonākt līdz tik vispārināta mērķa vērtējumam. Tomēr tajā pat laikā šis mērķis un tā saturs lieliski ilustrē, ka konkurences tiesību saturu noteic pamatā nevis juridiska, bet gan ekonomiska rakstura apsvērumi. Tādi konkurences tiesībās zināmi un plaši piemēroti jēdzieni kā "tirgus vara", "dominējošs stāvoklis", "pārmaksas pārnešana" un daudzi citi tikai papildina šo secinājumu.

Dominējošu stāvokli var skaidrot kā attiecīgā tirgus dalībnieka (uzņēmuma) tirgus varu, kas šim tirgus dalībniekam dod iespēju rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, piegādātājiem, klientiem un patērētājiem un pie tam šī rīcība var arī kaitēt konkurencei. Tomēr pati atrašanās dominējošā stāvoklī nav pārkāpums. Citiem vārdiem tas, ka pastāv iespēja veikt rīcību, kas var kaitēt konkurencei, nenozīmē, ka šāda rīcība patiešām tiks veikta. Lai konstatētu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, nepieciešams konstatēt, ka dominējošā stāvoklī esošā tirgus dalībnieka rīcība var kaitēt konkurencei un, ka šī rīcība atšķiras no uz sniegumu balstītas konkurences (competition on merits – en.). Zināmu laiku šie kritēriji konkurences tiesību piemērošanas praksē tika vērtēti visai formāli.

Tomēr, sākot ar vismaz 2016. gadu šie piemērošanas kritēriji tika pārskatīti. Līdz tam akceptētais formālais vērtējums tika trāpīgi raksturots kā "ratu jūgšana priekšā zirgam". Eiropas Savienības tiesa norādīja, ka nav pieļaujama dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšana, neveicot analīzi par attiecīgās rīcības spēju ierobežot konkurenci. Šīs analīzes nozīmi, šķiet, visprecīzāk raksturo secinājums, ka "dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir objektīvs jēdziens" un, lai to konstatētu, konkurences iestādei jāpierāda, ka, pirmkārt, attiecīgā rīcība spēj radīt negatīvas sekas konkurencei, un, otrkārt, ka šī rīcība ietver citu līdzekļu, nevis to, kuri atbilst uz sniegumu balstītai konkurencei, izmantošanu. Konkurences tiesību lietās Latvijā šī pieeja līdz šim nav tikusi izmantota. Tomēr, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesas sniegtā iztulkojuma obligāto raksturu, tas ir tikai laika jautājums.

Lasītājiem varētu rasties jautājums, kādēļ ir pamats atsevišķi runāt par zaudējumiem, kuru cēlonis ir tieši konkurences tiesību pārkāpumi. Citiem vārdiem, kas konkurences tiesību pārkāpumu radītiem zaudējumiem ir tik īpašs, kas tos atšķir no citu pārkāpumu izraisītiem zaudējumiem? Šim jautājumam var sniegt vairākas atbildes. Tomēr viena no atšķirībām slēpjas apstākli, ka tajā gadījumā, ja, piemēram, zaudējumi nodarīti, radot bojājumus ēkai, šo zaudējumu apmēra aprēķinu var veikt relatīvi vienkārši. Turpretim, ja zaudējumu cēlonis ir konkurences tiesību pārkāpums, nepieciešams radīt "bezpārkāpuma scenārija" modeli, un, salīdzinot to ar faktisko situāciju, izvērtēt, vai ir konstatējami zaudējumi un, ja jā, kāds ir to apmērs. Papildus tam zaudējumu atlīdzības par konkurences tiesību pārkāpumiem aktualitāti zināmā mērā ilustrē arī rezonanse, kādu sabiedrībā rada spriedumi šajās lietu kategorijās, piemēram, Ekonomisko lietu tiesas spriedums Rīgas pilsētas pašvaldības prasībā pret SIA "VELVE".

Šīs zaudējumu atlīdzības specifiku apzinājās arī Eiropas Savienības likumdevējs, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem. Pārņemot šo direktīvu, Latvijā 2017. gada 1. novembrī stājās spēkā grozījumi Konkurences likumā un Civilprocesa likumā. Šo grozījumu viens no galvenajiem mērķiem ir paredzēt īpašu kārtību zaudējumu pierādīšanai nepieciešamo pierādījumu iegūšanai un citādi atvieglot cietušo personu iespējas prasīt zaudējumu atlīdzību no konkurences tiesību pārkāpējiem, ievērojot minētās grūtības pierādīt noteiktu zaudējumu rašanos un apmēru. Konkurences likuma 21. panta trešajā daļā šajā ziņā ir noteikts, ja pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, tiek prezumēts, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10 procentiem, ja vien netiek pierādīts pretējais.

Karteļa vienošanos Konkurences likuma 1. panta 2.1 punkts skaidro kā "konkurentu vienošan[o]s, kuras mērķis ir kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci, īstenojot, bet neaprobežojoties ar iepirkuma vai pārdošanas cenu vai citu tirdzniecības nosacījumu, tai skaitā saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām, noteikšanu vai koordinēšanu, ražošanas vai pārdošanas kvotu sadali, tirgu un klientu sadali, tai skaitā piedalīšanos vai nepiedalīšanos konkursos vai izsolēs vai vienošanos par šīs darbības (bezdarbības) noteikumiem, importa vai eksporta ierobežošanu vai pret konkurenci vērstām darbībām attiecībā uz citiem konkurentiem". Ja šāda vienošanās ir bijusi, tiek prezumēts, ka tā ir radījusi cenu paaugstinājumu un pie tam kartelizēto preču vai pakalpojumu cena ir bijusi par 10% augstāka un attiecīgi šie 10% ir klientu zaudējumi, kuru atlīdzību tie var prasīt no pārkāpējiem. Tomēr šī prezumpcija nenozīmē, ka tā ir negrozāma visos gadījumos. Pārkāpējs var pierādīt, ka faktiskā pārmaksa ir mazāka par 10% vai arī nav vispār. Savukārt prasītājs var mēģināt pierādīt, ka konkrētajā gadījumā pārmaksa ir lielāka par 10%. Abos gadījumos būs runa par faktiskās situācijas salīdzinājumu ar minēto "bezpārkāpuma scenārija" modeli, kura izveidē ekonomiska rakstura vērtējumam būs svarīga nozīme.

Tajos gadījumos, ja tiek prasīta zaudējumu atlīdzība par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ekonomiska rakstura vērtējuma nozīme būs vēl lielāka. Šajā gadījumā nepastāv zaudējumu esamības vai apmēra prezumpcija. Tas nozīmē, ka prasītājam katrā lietā būs jāpierāda zaudējumu esamība un konkrēts apmērs. Savukārt atbildētājs var to atspēkot, arīdzan balstoties uz ekonomiska rakstura vērtējumu, kas visticamāk aptvers vienu vai vairākas no metodēm, kas norādītas Konkurences padomes metodiskajā materiālā "Zaudējumu aprēķināšana un zaudējumu par konkurences tiesību pārkāpumu piedziņa".

Lai arī vienošanās kā tādas, protams, ir atļautas, noteiktos gadījumos tās var radīt šķēršļus uz sniegumu balstītai konkurencei. Tādas vienošanās ir aizliegtas. Precīzāk sakot, ir aizliegta tādu vienošanos slēgšana tirgus dalībnieku starpā, kuru mērķis vai sekas ir tirgū pastāvošās konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana. No šī Konkurences likuma 11. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punktā ietvertā aizlieguma izriet, ka katram saimnieciskās darbības subjektam (komersantam un cita veida saimnieciskās darbības veicējam) sava darbība ir jānosaka patstāvīgi, ar to saprotot liegumu īstenot jebkādas tādas darbības, kuru efekts ir tādu saimnieciskās sāncensības noteikumu izveide, kuri neatbilst parastiem noteikumiem tirgū. Tiesu praksē par šādām darbībām ir atzītas, piemēram, tiešu vai netiešu kontaktu nodibināšana ar konkurentiem, informācijas sniegšana par komerciāli jūtīgiem jautājumiem, piemēram, par cenām u.tml., vai nākotnes komerciālo plānu un nodomu atklāšana.

Taču Konkurences likuma 11.pantā ir paredzēti divi alternatīvi kritēriji, pēc kuriem var tikt kvalificētas aizliegtas vienošanās – mērķis vai sekas. Tiesu prakse ir ieviesusi noteiktību, kas ļauj šos kritērijus nošķirt, proti, konkurenci ierobežojošs mērķis ir tādi ierobežojumi, kuriem piemīt tik augsts potenciāls nelabvēlīgi ietekmēt konkurenci, ka nav jānorāda to faktiskā ietekme uz tirgu.Savukārt seku gadījumā (kā jau to atklāj paša kritērija vārdiskais formulējums) ir jāpārbauda reālā nolīguma ietekme uz tirgu (konkurences situāciju). Kā piemēru var minēt neseno Konkurences padomes lēmumu par soda piemērošanu t.s. "ceļu būves kartelī", kur iesaistīto lietas dalībnieku pārkāpumu Konkurences padome ir kvalificējusi kā aizliegtu vienošanās pēc mērķa.

Jāsaka gan, ka gadījumā, kad vienošanās tiek kvalificēta pēc mērķa, ekonomiska rakstura vērtējuma nozīme varētu būt mazāk būtiska, lai arī caur šādu vērtējumu būtu iespējams argumentēt par konkurences iestādes izdarīto secinājumu par mērķa esību neatbilstību faktiskajiem apstākļiem.

Taču tajās vienošanās lietās, kurās pārkāpums ir konstatēts "pēc sekām" t.i., analizējot situāciju tirgū un izvērtējot pārkāpuma ekonomisko dimensiju, tieši ekonomiska rakstura novērtējums var būt izšķirošs arguments, lai atspēkotu konkurences iestādes izteiktos pārmetumus. Tā kā šādos gadījumos par pārkāpuma esību liecina konkrētas, ekonomiski vērtējamas sekas tirgū, konkurences iestādei ir jāiegūst noteiktu pierādījumu kopums, no kura bez šaubām izriet, ka konkurence faktiski un būtiski ir tikusi vai nu nepieļauta, vai ierobežota, vai izkropļota. Lai to pārbaudītu, konkurences iestādei ir jāaplūko konkurences nosacījumi reālajā situācijā, kurā tie rodas bez apstrīdētās vienošanās ietekmes, pēc būtības veicot tirgus analīzi. Šis novērtējums nedrīkst būt teorētisks un abstrakts, tam ir jābūt balstītam konkrētos tirgu un konkurenci raksturojošos apstākļos, pretējā gadījumā varētu uzskatīt, ka šāds novērtējums ir balstīts uz pieņēmumiem.

Tātad atšķirībā no "mērķa" lietām, kur iestāde uz pierādījumu pamata faktiski izvirza hipotēzi par pārkāpuma esību, "seku" lietās konkurences iestādei ir pienākums pierādīt, ka vienošanās ir izraisījusi reālas konkurenci ierobežojošas sekas. Tādēļ arī šādus, seku ziņā izdarītus uzraudzības iestādes secinājumus, tirgus dalībniekam visefektīvāk atspēkot ir iespējams, liekot tiem pretī attiecīgu ekonomisko vērtējumu.

Protams, ka iepriekš norādītais aptver vien nelielu daļu no ekonomiskā vērtējuma nozīmes lietās par konkurences tiesību pārkāpumiem. Šī vērtējuma nozīmei ir daudzas nianses un, domājams, ka turpmākā tiesu prakse akceptēs vēl niansētāku pieeju. Līdz ar to pamatoti ir teikt, ka ekonomiska rakstura vērtējuma nepieciešamība ir ieviesusi būtiskas pārmaiņas konkurences tiesību piemērošanā un radījusi tai jaunus izaicinājumus.

Varbūtēju pārpratumu novēršanai jānorāda, ka šajā rakstā norādītais nav uzskatāms par juridisku konsultāciju. Ja kādam lasītājam ir konkrēti jautājumi, kurus tas vēlas noskaidrot konkrētas lietas ietvaros, lasītājs ir aicināt individuāli sazināties ar raksta autoriem, rakstot uz e-pastiem lauris.rasnacs@rasnacs.eu un reinis.papulis@levinlaw.lv .