Pavisam nesen masu medijos visnotaļ plaši tika atspoguļota ziņa par to, ka fon Rozenu dzimtas pēctecis Jakobs fon Rozens vēlas atgūt Lielstraupes pili.1 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs savukārt izteica redzējumu, ka vienīgā iespēja atgūt īpašumu būtu tiesāšanās ceļā. Līdz ar to būtu svarīgi saprast, kad un kā vācbaltieši atstāja savu dzimtu īpašumus, vai tiem ir iespēja tos atgūt un kā par šādiem gadījumiem ir vērtīgi domāt.
Vācbaltiešu dzimtām piederīgie joprojām daļēji saglabājuši savu saikni ar Latviju, vai vismaz šī zeme kā priekšteču dzimtene ir viņu atmiņās. Piemēram, ilgstoši Lielstraupes pili apciemo fon Rozenu dzimtas pēcteči. 2016. gadā Lielstraupes pilī viesojās Klauss fon Rozens un uzstājās ar priekšlasījumu.2 Tāpat 2021. gadā Lielvircavas muiža glabāšanā uz 25 gadiem saņēma mēbeles no agrāko īpašnieku fon Klopmanu dzimtas pārstāvja.3 2022. un 2023. gadā Rundāles un Jelgavas pilīs, kā arī Mazmežotnes muižā ciemojās fon Bīronu dzimtas pēcteči.4 Šādu gadījumu, kad vācbaltiešu pēcteči apciemo Latviju vai kādai muižai ko dāvina vai iznomā, ir visai daudz, un tas ir saprotami, ņemot vērā, ka šī sociālā grupa bija Latvijas vēstures daļa aptuveni 750 gadus.
Kā viņi aizbrauca
Vācbaltiešu izbraukšana ir plašāks jautājums ar daudzām nelielām niansēm un izņēmumiem. Taču kopumā vācbaltieši izbrauca no Latvijas trīs reizes.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
