Tagad, kad sabiedrība vairāk vai mazāk ir metusi mieru Sema Smita stringu apspriešanai, varam nedaudz parunāt arī par pašu festivālu. Vai "Positivus" bija apmeklēšanas vērts? Kam tas ir domāts? Vai mēs to aizvien varam saukt par klasisku festivālu? Domnīcas "Cehs.lv" štata muzikologs un diriģents bija devies putekļainākajā šīs vasaras piedzīvojumā, lai Tu, biroja kafiju strebjošais draugs, zinātu, vai kaut ko palaidi garām.
Otro gadu norisinoties Rīgā, varam sākt izdarīt secinājumus par festivāla uzņemto trajektoriju, kas liek pamatoti uzdot jautājumu, vai "Positivus" pēc pāris gadiem vēl drīkstēs dēvēt par festivālu. K. Āls neieslīgs vispārinātā sentimentālā gaudošanā par to, ka Salacgrīvā viss bija labāk. Jā, bija savas priekšrocības četru dienu pasākumam pie jūras (būsim godīgi, ceturtdienas vakars telšu pilsētā arī ir jāskaita kā festivāla diena), taču arī galvaspilsētas centram ir savas priekšrocības.
Uzreiz jāatmet pērn šur tur cilātā frāze, ka "Positivus" auditorija paliek vecāka, tāpēc tai ir grūtāk dzīvot telšu pilsētā un ērtību labad pasākums jāpārceļ tuvāk viesnīcām, mājām un civilizācijai kopumā. No mākslinieku saraksta viedokļa, tas nav domāts tai pašai auditorijai, ja vien Roberta Plānta cienītāji nav pēkšņi mainījuši savas preferences uz hiphopa dīdžeju kā festivāla pirmās dienas galveno viesi. "Vecā" auditorija nespētu iztēloties situāciju, kad visas dienas gaitā uz galvenās skatuves neparādās neviens instruments. Turklāt, kurš vispār grib strādāt uz "vecu auditoriju", ja neskaita drukātos laikrakstus un radio?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!