Atzīšos, ka Dziesmu svētkus vēroju televīzijā un baudīju, blandoties pa tirdziņiem Vērmanes dārzā un Esplanādē. Reiz jaunībā ASV kādu brīdi piedalījos vietējā Bostonas latviešu tautas deju grupā (par "kolektīviem" mēs tad neko nezinājām). Neizbēgamā saskarsme ar visur esošo koru kultūru pienāca, kad jau dzīvoju Latvijā un mani uzrunāja kāds, visticamāk, korists, vaicājot, vai dziedu tenora, baritona vai basa balsī. Attapīgi atbildēju: "Āža."
Tātad esmu viens no retajiem, kas ir kora dziesmu un citu mūzikas veidu vistīrākais patērētājs. Taču tas nemaina faktu, ka latvieši kopumā ir paši savas kultūras nesēji, izpildītāji un atjaunotāji, ko visspilgtāk redz Dziesmu un deju svētkos, taču arī ikdienā visā valstī, jo tie deju "kolektīvi", koklētāju ansambļi, lauku orķestri un, protams, kori nepamostas tikai uz lieliem svētkiem. Visa šī darbība ir tāds kā pastāvīgs un arī brīžiem nedaudz mainīgs kultūras nacionālisms. Tā ir saikne ar pagātni, ko saucam par tradīcijām, bet te lielā mērā sakņojas arī pārmaiņas.
Nacionālā kultūra – pārmaiņu un progresa auglis
Pirms 150 gadiem, kad notika pirmie latviešu "dziedāšanas svētki", bija notikušas dažādas pārmaiņas, kas mainīja iedzīvotāju kolektīvo apziņu, – dzimtbūšanas atcelšana, lasītprasmes un izglītības izplatīšanās, jaunlatviešu kustība, arī iekšēji demokrātiskā brāļu draudžu kustība, kas veicināja dziedāšanu un savu biedru vienlīdzību, kā arī apkaroja tā laika latviešu zemnieku tieksmi "uz dzersmi". Šādā skatījumā Dziesmu svētki ir progresīvas nacionālās apziņas piemineklis, kuru ik pa pieciem gadiem godinām un atjaunojam
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
