Aija Geriņa-Bērziņa: Kāds ir progress onkoloģijas pacientu ceļā?  (1)

Tādēļ pamatots ir jautājums, kādu progresu mēs visi kopā esam sasnieguši vēža pacientu ārstēšanas uzlabošanā? Kāpēc par to runāt tieši šobrīd? Tāpēc, ka ir apritējis gads, kopš valdība apstiprināja Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plānu 2022. - 2024. gadam, kura galvenais mērķis ir integrētu veselības aprūpes pakalpojumu attīstība, lai novērstu priekšlaicīgu mirstību no onkoloģiskām slimībām.

Otrs iemesls ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) nesen publicētais "Latvijas vēža profils 2023", kas, tāpat kā pārējām Eiropas Savienības (ES) valstīm, identificē mūsu valsts stiprās puses, izaicinājumus un konkrētas rīcības jomas vēža ārstēšanas uzlabošanā. Pētījumā ietvertos secinājumus mums būtu jāņem vērā. Šeit, domājot par tām amatpersonām, speciālistiem, arī pacientiem, kuri piekrituši līdzdarboties Latvijas onkoloģijas plāna īstenošanas uzraudzībā, lai vērtētu sasniegtos uzlabojumus pacientu ārstēšanā.

Ārvalstu eksperti: zāļu pieejamība ir jāuzlabo

OECD secina, ka Latvija nodrošina labu finansiālu pieejamību stacionārai un ambulatorai vēža pacientu aprūpei visiem iedzīvotājiem. Taču piekļuve inovatīvām pretvēža zālēm ir ierobežota, un aprūpes kvalitāte būtu jāuzlabo. Pastāv izteikta nevienlīdzība onkoloģiskā pacienta aprūpes pieejamības jomā.

Lai gan pēdējos gados jaunu pretvēža medikamentu pieejamība ir uzlabojusies, salīdzinājumā ar citām ES valstīm Latvijā joprojām ir augsts to reģistrēto pretvēža medikamentu īpatsvars, kuri nav iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā. Šo problēmu nesen notikušajā "Onkoalianse" rīkotajā ekspertu seminārā "Latvijas onkoloģijas plāns Eiropas Vēža uzveikšanas plāna gaismā" akcentēja arī organizācijas vadītāja Olga Valciņa. Viņa skaidroja, ka izpētot mūsu kompensējamo medikamentu sarakstu un salīdzinot ar starptautiskajām vadlīnijām, tika konstatēts, ka situācija ir daudz sliktāka, nekā domājām iepriekš. Piemēram, plaušu vēža pacientiem vispār nav pieejama 2. rindas ārstēšana recidīva gadījumā. Tāpat pie vairākām citām esošajām vēža mutācijām, kur ir zāles, Latvijas pacientiem tās nav pieejamas.

Tā kā viens no mūsu uzdevumiem ir uzlabot ārstēšanas iznākumu, palielinot pacientu dzīvildzi un samazinot mirstību, pēc iespējas ātrāk būtu jārisina minētie jautājumi. Seminārā vairākkārt izskanēja viedoklis, ka daudzu problēmu pamatā ir nepietiekamais finansējums – gan veselības nozarei kopumā, gan tieši onkoloģijas sektoram. Pēc Veselības ministrijas sniegtās informācijas, šogad onkoloģisko slimību ārstēšanai no pērn prasītajiem 98 miljoniem tika piešķirti tikai 30 miljoni. Šie skaitļi uzskatāmi parāda starpību starp nepieciešamajiem un esošajiem līdzekļiem un izgaismo problēmas sakni.

Tāpat jāuzsver, ka jauno medikamentu apmaksai onkoloģijas plānā paredzētā 51 miljona eiro vietā 2023. gadā piešķīra tikai 8 miljonus – ar šiem līdzekļiem iespējams nodrošināt terapiju tikai 263 no 1647 gaidīšanas rindā esošajiem pacientiem. Tas ir nesamērigi maz! Kas atbildēs par to, ka nedevām pacientiem iespēju dzīvot, apzinoties, ka varējām palīdzēt?

Mēs – speciālisti – labi redzam inovatīvo terapiju efektivitāti un to sniegto ieguldījumu pacientu dzīvildzē, ņemot vērā uz pierādījumiem balstīto terapiju vadlīnijas pēc pasaules datiem. Pacientu izredzes salīdzinājumā ar iespējām pirms 10 un pat pieciem gadiem ir ļoti būtiski mainījušās. Vēzis ir kļuvis ārstējams. Šī atziņa mums ir jāuzsver atkal un atkal, jo lielāks finansējums ārstēšanas pieejamības uzlabošanai ir visas sabiedrības interesēs.

Jāveicina slimības agrīna atklāšana

No saslimšanas ar onkoloģisku slimību nav pasargāts neviens – ne tikai mēs paši, bet arī mūsu ģimenes locekļi, draugi un kolēģi. Saslimstot ar vēzi, ir jārunā par iespējām izdzīvot, un tās būs ievērojami lielākas, ja slimība tiks atklāta agrīnā stadijā. Tādēļ nepieciešams akcentēt savlaicīgas diagnostikas un regulāru pārbaužu nozīmi dažādiem vēža veidiem.

Diemžēl joprojām sabiedrības informētība par skrīningu ir nepietiekama. Ļoti daudz vēl ir jāstrādā ar sabiedrību, lai iemācītu cilvēkus rūpēties par savu veselību un izmantotu valsts apmaksāto diagnostiku, tas ir, skrīningu. Nav noslēpums, ka Latvijā ir ārkārtīgi zema populācijas atsaucība skrīninga izmeklējumiem. Tā ir viena no zemākām Eiropā. Arī ģimenes ārsti reizēm nezina par viņiem pienākošos finansējumu, ja skrīninga rezultātā pacientam vēzis atklāts agrīnā stadijā. Līdzīga problēma novērojama arī ar "dzelteno koridoru", kas pacientiem ar vēža recidīvu nodrošina ātru piekļuvi onkologam. Informācijas nepietiekamības dēļ šis mehānisms pagaidām nespēj darboties tik efektīvi, kā bija iecerēts. Situācijas uzlabošanai ļoti svarīgi strādāt ar ģimenes ārstiem, tāpat arī Slimību profilakses un kontroles centru. Ir vēl daudz risināmu jautājumu, kas saistīti ar skrīninga organizēšanu un pārvaldību.

Vērtējot ārstēšanas uzlabošanas progresu, jāatzīst, ka "zaļais koridors" kopumā sevi ir pierādījis. "Zaļā" un "dzeltenā koridora" jēgpilnai darbībai ir nepieciešams arī kvalitatīvs pacientu reģistrs, kura uzdevums ir apkopot informāciju par pacientiem, lai mediķi dažādās ārstniecības iestādēs ātri un ērti varētu iegūt iespēju iepazīties ar vajadzīgajiem datiem. Pateicoties arī noturīgai Saeimas deputātu interesei, var teikt, pat spiedienam, pacientu reģistra temats ir izkustināts no vietas, tādēļ ar nepacietību gaidām, kad reģistrs sekmīgi tiks ieviests.

Jāmazina reģionu nevienlīdzība

OECD pētījums arī parāda, ka Latvijā eksistē būtiska nevienlīdzība gan diagnostikas, gan ārstu – speciālistu pieejamības ziņā. Tās rezultātā cilvēkam ar vēzi, piemēram, Latgalē ir daudz lielāks risks nomirt nekā tam, kurš dzīvo Rīgā.

Latgales atrašanos vissliktākajā situācijā nosaka daudzi un dažādi faktori. Vispirms tā ir sliktā diagnostikas pieejamība. Otrkārt, nepietiekamā ārstēšanas kapacitāte. Latgalē ķīmijterapeitiem ir paredzēta pusslodze, turklāt tikai vienā stacionārā uz visu reģionu. Tā ir absolūti nepieņemama situācija. Lai gan slimnīcas nosūta rezidentus mācīties, viņi ļoti bieži nepaliek strādāt konkrētajā vietā, bet izvēlas pārcelties uz Rīgu. Cilvēkresursu jautājums, pieaugot saslimstībai ar vēzi, pēdējos gados ir kļuvis ļoti aktuāls.

Sarunās ar speciālistiem, ar Daugavpils reģionālās slimnīcas vadību, arī Latvijas ārstu biedrību esmu aicinājusi šo jautājumu risināt augstākā līmenī. Iespējams, ir jāizvērtē patiešām nepieciešamo ķīmijterapeitu skaits un situācija ar diagnostiku reģionos. Mums jāzina, cik daudz un kāda profila speciālisti kopumā jāsagatavo. Būtu jāizveido efektīvs regulējošais mehānisms, lai jaunie ārsti – speciālisti neaizietu projām no izvēlētas specialitātes, neaizbrauktu strādāt uz ārzemēm, bet paliktu un strādātu Latvijā un tās reģionos.

Nepieciešams finansējums plāna izpildei

Atzinīgi vērtējams, ka Veselības ministrija ir izveidojusi onkoloģijas plāna ieviešanas uzraudzības darba grupu. Šeit es vēlētos oponēt izskanējušajiem komentāriem par to, ka ministrija nevajadzīgi birokratizē procesus. Vēlos uzsvērt, ka ierēdņu, onkoloģijas speciālistu un pacientu pārstāvju konsultācijas jau ir izveidojušās par ikdienas sadarbības modeli, tādēļ ir ļoti labi, ka mēs kopīgiem spēkiem sekojam plāna īstenošanai un spējam arī operatīvi mainīt un ietekmēt noteiktus procesus.

Valdība onkoloģijas plānu ir pieņēmusi, taču ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt arī nepieciešamo finansējumu, lai plānā paredzēto vispār būtu iespējams izpildīt. Ir situācijas, kad visu finansējumu uzreiz neizdodas atrast, tomēr šādas situācijas, tāpat kā jebkuru slimību, nedrīkst ielaist, tādēļ, gatavojot 2024. gada budžetu, es aicinu valdību un parlamentu atbalstīt visu onkoloģijas plānā paredzēto līdzekļu piešķiršanu.

Es ceru, ka mums visiem kopā izdosies rast dzirdīgas ausis Finanšu ministrijā, valdībā un Saeimā, lai mēs varētu uzlabot sistēmu, savlaicīgi atklāt slimību, izmantot jaunākās paaudzes medikamentus un progresīvas terapijas, līdz ar to strādāt efektīvāk un vēl vairāk palīdzēt pacientiem cīņā ar vēzi.