Lauma Tuča: Kur ir kopiena, kad saskaramies ar izdegšanu un vardarbību skolā?  (1)

Aptaujāšanā, kas Latvijas skolās tika veikta no pagājušā gada novembra līdz šī gada maijam, piedalījās 15995 skolēni no 114 skolām un 3922 skolotāji no 140 skolām. Rezultāti nav neko iepriecinoši – augstu noguruma un stresa līmeni konstatējām abās respondentu grupās.

Uz jautājumu "Cik bieži tu jūties noguris no mācībām?" 58% skolēnu atbildēja, ka diezgan bieži vai ļoti bieži/vienmēr, kā galvenos stresa faktorus minot pārbaudes darbu rakstīšanu (56%) un gatavošanos pārbaudes darbiem (49%). Savukārt jautājumu bloks par atpūtu un miega kvalitāti atklāja, ka tikai katrs ceturtais skolēns pēc naktsmiera jūtas pilnībā vai diezgan atpūties.

Kas attiecas uz pedagogiem, tad uz jautājumu "Cik bieži pēdējo sešu mēnešu laikā jūs jutāties pārstrādājies?" atbildes variantu "vidēji bieži" izvēlējās 32% respondentu, 38% atbildēja, ka diezgan bieži, bet 10% – vienmēr vai ļoti bieži. Vaicāti, vai pēdējo sešu mēnešu laikā, atrodoties skolā vai domājot par skolu, sajutuši trauksmi vai stresu, 29% skolotāju atbildēja "vidēji bieži", 29% – diezgan bieži, bet 5% – vienmēr vai ļoti bieži. 39% atklāja, ka tas ietekmē viņu mentālo veselību, bet 38% – miega kvalitāti.

Kādas tam ir sekas? Apmēram puse no esošajiem (46%) pedagogiem apsver mainīt profesiju. Puse! Tas nozīmē, ka mēs vairs nerunājam tikai par jauno pedagogu trūkumu un izaicinājumu viņu piesaistē, bet arī par esošo noturēšanu.

Tāpat būtiski, ka nogurums un izdegšana kalpo kā fons tam, ka apmēram viena trešdaļa skolēnu un skolotāju atklāj, ka saskaras ar regulāru fizisku un/vai emocionālu vardarbību. Tiesa, rādot šos datus skolu vadītājiem un skolotājiem, šķiet, ka šis ir optimistiskāks rezultāts nekā realitāte, jo pieredze liecina, ka nereti vardarbību Latvijā nemaz neprot atpazīt. Kad iepriekšējās aptaujās skolēni tika izvaicāti detalizētāk, piemēram, "Vai tevi pēdējā pusgada laikā kāds ir aizskāris ar vārdiem?" vai "Vai esi saņēmis sitienus?", tad rezultāti bija sliktāki.

Taču, manuprāt, situācijas nopietnību patiesi atklāj atbildes uz jautājumu "Kam par fizisku/emocionālu vardarbību tu pastāstīji?". 27% skolēnu atbildēja, ka kādam no vecākiem, 21% – draugam, bet 15% nevienam neko neteica, jo uzskata, ka tāpat nekas nemainīsies. Tikai 11% uzticējās klases audzinātājam, 6% – nevienam, jo bail, ka tad apcels vēl vairāk, un vēl 4% – nevienam, jo ir kauns par notikušo. Šeit ar sarkanu gaismu izgaismojas divi aspekti: 1) skolēni savus skolotājus neuztver kā atbalsta personas; 2) viena ceturtdaļa izvēlas klusēt. Jautājums – kāpēc skolēni izvēlas klusēt?

Ikdienā, runājot ar pašvaldībām un skolām, mēs redzam, ka brīžos, kad parādās jau atklāti vardarbības gadījumi, tas nozīmē, ka ir jau par vēlu – jārisina sekas. Turklāt izglītības darbinieku un atbalsta personāla darbu apgrūtina aizvien jūtamais nerakstītais consensus, ka vardarbība ir drīzāk ģimenes darīšana, nevis skolas vai visas sabiedrības. Mums kā sabiedrībai aizvien ir gana augsta tolerance gan pret emocionālu, gan fizisku vardarbību. To pierāda arī mūsu valdība, kas aizvien nespēj ratificēt Stambulas konvenciju, demonstrējot, ka vardarbība nav kopienas atbildība, bet gan katra paša problēma.

Ir pierasts fokusēties uz pusaudžu problēmām un strādāt ar vardarbības sekām, taču šī problēma ir jāskata kompleksi, jo mēs visi esam sasaistē, un neviena problēma nerodas no zila gaisa atdalīti no konteksta. Bērni un jaunieši aug pieaugušo kopienā, kurā ir augsts noguruma un stresa līmenis, un nevar gaidīt, ka skolēnam būs labi, ja skolotāji jūtas slikti.

Diemžēl darbā ar pašvaldībām un skolām, redzam, ka lielākais klupšanas akmens šo problēmu risināšanā ir milzīgs resursu trūkums. Trūkst atbalsta personāla, profesionāls atbalsts pedagogiem darbā ar riska skolēniem, darbs ar kopienu. Arī mēs kā sabiedrība primāri skolas dalām "labajās" un "sliktajās", balstoties atzīmēs un eksāmenu rezultātos, bet bērnu labbūtība ir pakārtota. Mēs ārstējam simptomus, nevis cēloņus. Ir nepieciešama kompleksa pieeja un izglītojošais darbs gan vecākiem, gan cilvēkiem, kuri ikdienā strādā ar jauniešiem – skolotājiem, pulciņu vadītājiem, treneriem utt., kā arī atbalsts krīzes situācijā. Izdegušam pedagogam ar augstu stresa līmeni ikdienā, kam primāri būtu pašam jāatjaunojas gan mentāli, gan fiziski, būs ļoti grūti palīdzēt skolēniem.

Loģiski rodas jautājums – kur ir kopiena, kad mūsu bērni un pedagogi ikdienā dzīvo šādā noguruma un stresa stāvoklī? Un vai mēs patiešām varam atļauties ignorēt šādus datus?

Plašāka diskusija par šo tēmu, kā arī datu prezentācija notiks 9. augustā starptautiskajā konferencē "Youth+", kas paredzēta profesionāļiem darbā ar jauniešiem". Priecāšos sastapt dzirdīgas ausis!