Dina Tanberga: Cilvēki ar dzirdes traucējumiem: valsts atbalsta sistēma nav pietiekama  (1)

Labi atceros, ka vēl ne tik senā pagātnē cilvēkiem bija ļoti grūti pieņemt dzirdes pasliktināšanos, arī sabiedrības attieksme protams, ne vienmēr bija izprotoša un toleranta. Izpratnes un zināšanu trūkums, arī bailes radīja nevajadzīgus pārpratumus – cilvēki izvairījās runāt par saviem dzirdes traucējumiem, tos slēpa, nereti provocējot konfliktsituācijas kā ģimenē, tā arī darbā. Arī tagad, protams, aizvien sastopos ar šādām situācijām – joprojām daļa cilvēku nespēj pieņemt ne savus dzirdes traucējumus, ne to, ka viņu gadījumā nekas cits nepalīdzēs, kā tikai elektroakustiskā korekcija. Bet viņu skaits par laimi samazinās – arvien lielāka sabiedrības daļa ne tikai lieto dzirdes palīglīdzekļus, bet lieto tos ar veiksmīgiem rezultātiem.

Kāpēc dzirdes traucējumus nepieciešams diagnosticēt un koriģēt agrīni?

Dzirdes traucējumus ir svarīgi konstatēt, un arī cilvēkam pašam tos atzīt iespējami agrīni – savlaicīga diagnostika ne tikai palīdz efektīvi risināt un kompensēt radušās problēmas, kā arī nodrošina labākas prognozes saistībā ar tālāku dzirdes saglabāšanu. Svarīgi saprast: nekoriģēts dzirdes traucējums atstāj ietekmi uz cilvēka saziņas un kognitīvajām spējām (līdz ar to arī uz viņa sociālo un profesionālo dzīvi), pazemina dzīves kvalitāti un veselību kopumā, veicina pašizolāciju un vientulību.

Cilvēks, kurši slikti dzird, visu laiku ir sasprindzis, mēģinot saklausīt citu teikto. Varbūt viņš pats to nejūt, bet plecu un kakla muskuļi ir savilkti, tiek traucēta asinsrite – rodas galvassāpes, nogurums utt. Iespējami arī vestibulāri (līdzsvara) un pat garīga rakstura traucējumi. Tāpēc – jo agrīnāk tiek veikta dzirdes traucējumu elektroakustiskā korekcija, jo ātrāk un veiksmīgāk cilvēks pielāgojas dzirdes aparātiem un spēj uzlabot savu dzīves kvalitāti – dzirdes mehānisms savā ziņā "atmostas".

Ceļš līdz īstajam dzirdes aparātam – reizēm garš

Dzirdes aparātu tehnoloģijas, līdzīgi daudzām citām, jo īpaši strauji mainījušās pēdējo piecu gadu laikā – ražotāji tos atjaunina vidēji ik pēc diviem gadiem. Tie ir kā mini-datori, kas veic vairāk nekā simts miljonu funkciju sekundē, spējot automātiski analizēt, pielāgot un pārraidīt apstrādātās apkārtējās vides skaņas. Ja pirms desmit gadiem būtisks dzirdes aparāta specifikācijas parametrs bija digitālo kanālu skaits, tad šobrīd noteicošais faktors ir tas, cik un kādās vidēs tas spēj darboties. Piemēram, ar cik daudzām viedierīcēm var tikt savienots – telefonu, datoru, TV u.c., vai tiek uzlādēts ar integrētu akumulatoru. Jaunākajos dzirdes aparātos ir iekļauts arī mākslīgais intelekts – ar vienu vienīgu rokas pieskārienu iespējams mainīt konkrētās funkcijas, pielāgot skaļumu utt.

Lai palīdzētu cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, jāņem vērā ļoti daudzi un dažādi aspekti, no kuriem galvenais – konkrētā klienta vēlmes, vajadzības un iespējas. Reizēm klients ir tikai jāuzklausa, citkārt – jāmierina, jāuzmundrina vai jāiedrošina. 70% no dzirdes rehabilitācijas procesa veiksmes nosaka speciālista attieksme, sarunas, sapratnes veidošana, mijiedarbība, jo tikai tā iespējams sasniegt labāko rezultātu – izvēlēties un pielāgot tieši konkrētā cilvēka dzirdes traucējumiem un iespējām atbilstošāko aparātu. No pirmās vizītes līdz lēmumam par dzirdes aparāta iegādi un pielāgošanu reizēm var paiet pat 5 - 7 gadi. Ja speciālists nebūs pacietīgs un empātisks, sasniegt šādu rezultātu nebūs iespējams.

Pakalpojums pēc būtības nav vienkāršs – cilvēks vispirms izmēģina vairākus dzirdes aparātus, izvēlas sev piemērotāko, un tad sākas šī aparāta "pieregulēšana" jeb programmēšana atbilstoši klienta prasībām, dzīves veidam utt. Un arī tas var nenotikt uzreiz. Vislabāk, ja paziņu, draugu vai kolēģu lokā ir kāds cilvēks, kurš dzirdes aparātus lieto pats un spēj iedrošināt tos, kam tie nepieciešami.

Valsts atbalsts cilvēkiem nepilnīgs

Latvijā valsts it kā domā par cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem – ja sasniegta noteikta dzirdes zuduma pakāpe, dzirdes aparāti tiek izsniegti bez maksas, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 250 "Kārtība, kādā Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un nodrošina tehniskos palīglīdzekļus – tiflotehniku un surdotehniku". Diemžēl šis dokuments paredz ļoti vienkāršotu un monopolizētu pieeju – vismaz attiecībā uz profesionāli un tehniski tik sarežģītu jomu kā surdotehniskie palīglīdzekļi. Nevar būt tā, ka visiem Latvijas cilvēkiem iespēja saņemt dzirdes aparātus ir tikai vienā, valsts "angažētā" vietā (uzņēmumā), bez tiesībām izvēlēties pakalpojuma sniedzēju un produktu, turklāt bez jebkāda kvalitatīva servisa nodrošinājuma.

Dzirdes korekcijas gadījumā dzirdes aparāts ir tikai puse no problēmas risinājuma, otra – atbilstošs tā pielāgojums konkrētajam cilvēkam un regulārs serviss, jo dzirdes traucējumu formas un iemesli ir dažādi. Rezultāts ir absurds – valsts neracionāli un nepārdomāti tērē līdzekļus pakalpojumam un dzirdes aparātiem, līdz galam nenodrošinot atbilstošu aprūpi, proti, kvalitatīvu dzirdes rehabilitāciju, tāpēc ne visu cilvēku problēmas reāli tiek atrisinātas un viņu dzīves – uzlabotas. Tas nav pamatoti – viena organizācija nevar kvalitatīvi apkalpot visu Latviju, tāpēc ir cilvēki, kuriem paveicas, bet ir cilvēki, kuru dzirdes problēmas valsts nodrošinātie aparāti un sniegtais valsts apmaksātais pakalpojums mazināt nespēj un viņiem nākas vērsties privātajās iestādēs.

Eiropā jau sen darbojas cita, uz klientu orientēta sistēma – cilvēks ar dzirdes traucējumiem pats izvēlas, kur saņemt dzirdes aparātus valsts noteiktās un kompensētās summas ietvaros – pakalpojuma sniedzējs ir ieinteresēts veikt pakalpojumu visaugstākā līmenī, lai klients neaizietu pie konkurenta, turklāt valsts konkrētu laika posmu (līdz brīdim, kad klientam ir iespēja iegādāties jaunus dzirdes aparātus) apmaksā arī dzirdes aparātu servisu. Tas ir abpusēji izdevīgs modelis, bet galvenais, ka dzirdes korekcija un tās traucējumu aprūpe tiek veikta profesionāli – personalizēti un atbilstoši visaugstākajiem standartiem.

Esmu nešaubīgi pārliecināta – arī Latvijā nepieciešams ieviest šādu sistēmu, kurā šo valsts nodrošināto pakalpojumu sniedz sertificētas ārstniecības iestādes, kas spēj kvalificēties noteiktiem kritērijiem. Cilvēkam ar dzirdes traucējumiem ir jābūt izvēlei, kurā iestādē saņemt šo pakalpojumu – tas uzlabotu viņu pieredzi, radītu daudz lielāku atbildības sajūtu visiem konkurējošajiem uzņēmumiem, kā arī mazinātu neracionālu valsts līdzekļu šķērdēšanu un negodīgu komercpraksi privātajā sektorā.

Mūsdienās cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir iespējams efektīvi palīdzēt, tikai jāprot to profesionāli darīt. Ņemot vērā cilvēku ekonomiski aktīvās dzīves un mūža kopējā ilguma pieaugumu tas ar katru gadu kļūs svarīgāk.