Vēl svaigā atmiņā saglabātās NATO "galotņu" Viļņas sanāksmes hronikā ir ne mazums noslēpumā turētu un arī, tā sacīt, ierobežotas piekļuves lappušu. Ir iedaļas, kas pirmajā acu uzmetienā nešķiet saistošas plašam interesentu lokam, bet, dziļāk ieskatoties, izrādās nozīmīgas un ar tālejošu iespaidu uz ļoti daudziem. Pie tādām es pieskaitu samita kuluāros notikušo Grieķijas premjerministra Kīriaka Micotaka un Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana stundu ilgo sarunu. Tikšanās notika dienu pēc tam, kad Turcija atsauca savus iebildumus pret Zviedrijas dalību NATO un apliecināja vēl lielāku gatavību mazināt spriedzi ar rietumvalstīm, tostarp kaimiņzemi Grieķiju.
Vieno vēlme bruņoties
Kurš gan nevēlētos, lai mūsu alianses partneres Grieķija un Turcija atrisinātu savas domstarpības un vienprātībā izmantotu Egejas jūras un Vidusjūras austrumu reģiona apslēpto spēju kopumu? Taču pat tad, kad runa ir par to, kādas būtiskas atšķirības šķir abas valstis, uzplaiksnī domstarpības. Grieķu laikraksts "Kathimerini" skaidrojumu meklē arī abu valstu ļoti atšķirīgajā starptautiskajā statusā. Grieķija ir ES un eirozonas dalībvalsts, kas iestājas par starptautisko līgumu ievērošanu un strīdu risināšanu, izmantojot izveidotās starptautiskās iestādes. Turcijas elite uzskata, ka tās dzimteni ierobežo pirms gadsimta noslēgtie starptautiskie līgumi, un cenšas pārvarēt šo sarežģīto situāciju ar revizionistisku pieeju. Vecs naidīgums starp abām valstīm atdzīvojas jaunās formās un citos apstākļos.
Īpatni, bet viens no apstākļiem, kas reģionālās sāncenses vedina normalizēt attiecības, ir tieksme iegūt amerikāņu kaujas lidmašīnas. Ankara vēlas jaunus un modernizētus
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
