Man ir sapnis, ka Dziesmu svētki uzplauks kā Latvijas kultūras un latviešu tautas nacionālās identitātes manifestācija; ka tajos priecāsies un līdzdarbosies gan dziedātāji un dejotāji, gan klausītāji; ka Dziesmu svētkos izpaudīsies un savas ambīcija īstenos ne vien to organizatori, ierēdņi, režisori, virsdiriģenti, virsvadītāji un politiķi, bet tajos uzmirdzēs visi dalībnieki, īpaši amatieri, kuri gadiem kopuši savu meistarību; ka ikviens svētku dalībnieks tiks novērtēts, jutīsies labi, nebūs pārguris, izjutīs cieņpilnu attieksmi pret sevi un savu ieguldījumu šajā tradīcijā.
Man ir sapnis, ka Dziesmu svētku skatītāji uz lielkoncertiem nāks tautas tērpos vai vismaz vīri baltos kreklos un sievietes skaistās un košās drēbēs, lai līdzdalības izjūta būtu visiem; ka Dziesmu svētki arvien vairāk pildīs tautas saliedētības rituāla funkciju, bet desiņas un alu pārdos ārpus Mežaparka estrādes teritorijas, lai tirgošanās kņada netraucētu muzicēt un klausītājiem baudīt priekšnesumus; turklāt tirgotavās ēdiens būs pieejams par samērīgu cenu, bet priekšnesumu laikā neviens neēdīs un nedzers – līdzīgi kā teātra izrādēs, kuru laikā taču neēd popkornu.
Mani ir sapnis, ka dziedātājiem un dejotājiem būs pieejama vismaz viena bezmaksas biļete uz vienu lielkoncertu vai tā ģenerālmēģinājumu; ka kārtības sargi nepazemos svētku dalībniekus un nodarbosies nevis ar ūdens pudeļu iztukšošanu un ēdienu atņemšanu dziedātājiem, bet pievērsīsies nopietnu draudu novēršanai; ka koncertu ilgums nepārsniegs saprātīgas robežas (maksimāli – trīs stundas), lai dziedātājiem nevajadzētu bojāt savu veselību – aizturot pārāk ilgi savas fizioloģiskās vajadzības, lai svētki raisītu līksmu pacilājošu noskaņu visiem, lai dziedātājiem un dejotājiem nevajadzētu ciest nogurdinošu pārslodzi.
Man ir sapnis, ka Dziesmu svētku nedēļa nebūs pārblīvēta ar pasākumiem un koncertiem, bet svētku ieskaņas sarīkojumi būs izkārtoti vesela mēneša ilgumā; ka svētku gājiens noritēs raitāk; ka kori ienāks Rīgas centrā pa dažādām ielām un kulminācija būs pie Brīvības pieminekļa vai Doma laukumā.
Man ir sapnis, ka kādā no nākamo Dziesmu svētku sarīkojumiem visi kori dosies uzdziedāt dejotājiem stadionā, kur notiek deju lieluzvedumi, nevis organizatori aprobežosies tikai ar dejotāju nelielas daļas iesaistīšanu koru lielkoncertā; ka lielkoncertu režija un scenogrāfija attīstīs tās idejas, kas bija XXVII Dziesmu svētku koncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš"; ka vismaz noslēguma lielkoncertā virsdiriģentu tribīni rotās ozolzari un tiks svinīgi ienesti trīs karogi: gan pirmo Dziesmu svētku "Līgo" karogs, gan mūsu valsts karogs, gan kārtējo Dziesmu svētku karogs.
Man ir sapnis, ka arvien lielākā skaitā koru darbosies vokālie pedagogi, kuri kops koristu balsis tā, ka Latvijas kori dziedās ne vien intonatīvi tīri un ansambliski saliedēti, bet skanēs spoži, krāsaini, dinamiski, ar labu dikciju un spēs īstenot visas savu diriģentu ieceres, un veidos arvien interesantākas skaņdarbu interpretācijas; ka pilnveidosies koru repertuārs ar jaunām, oriģinālām, ritmiski daudzveidīgākām dziesmām; ka līdztekus "a cappella" dziedāšanai būs skaņdarbi ar rokmūzikas un citu laikmetīgu stilu un formu iezīmēm un elementiem.
Man ir sapnis, ka koru koprepertuārā būs ne vien skumjas un nostalģiskas, bet arī jautras un pacilājošas dziesmas, kas iedvesmos gan dziedātājus, gan klausītājus; ka lielkoncertu uzbūve būs pārdomāta, dziesmu secība pakārtota loģiskai attīstībai ar kulmināciju finālā; ka dažās dziesmās un "viļņa" veidošanā iesaistīsies arī klausītāji un skatītāji.
Man ir sapnis, ka svētku lielkoncertos būs iesaistīti labākie solisti ar balsīm, kas skanēs atbilstoši konkrētā skaņdarba stilam; ka pūšaminstrumentu orķestri muzicēs tādās lielkoncertu daļās, kurās notiek kāda koru kustība; ka programmu pieteicēji savus tekstus runās no galvas, nevis lasīs no lapiņām; ka politiķi teiks īsas, bet iedvesmojošas runas – kā to darīja kultūras ministrs Nauris Puntulis šajos Dziesmu svētkos un citkārt – Vaira Vīķe-Freiberga.
Man ir sapnis, ka nākamajos Dziesmu svētkos "koru kari" notiks vismaz mēnesi pirms Dziesmu svētkiem, lai sacensības nemiers un koru pretstāve netraucētu draudzīguma gaisotnei pašos svētkos; ka koriem atlases skatēs pārbaudīs repertuāra apguves prasmes pēc pieciem kritērijiem – līdzīgi kā dejotājiem, nevis tikai pēc diviem; ka žūrijas komisijas darbs būs rūpīgs un skašu nolikumos būs atrunātas visas nepieciešamās vērtēšanas nianses un prasības.
Man ir sapnis, ka koru atlases skatēs – tāpat kā "koru karu" sacensībās – būs vismaz septiņi žūrijas locekļi, no kuriem divi no mūsu kaimiņvalstīm – Lietuvas un Igaunijas; ka koru priekšnesuma centralizēti pasūtīti audio ieraksti būs publiski pieejami un žūrijas lēmums būs pārsūdzams apelācijas žūrijai, kas pārvērtēs priekšnesumus, klausoties tikai audio ierakstus un nezinot, kurš koris dzied (tādējādi nodrošinot objektīvāku vērtēšanu, līdzīgi kā tas ir hokejā, kad vārtu gūšanas kadru var atkārtot un precīzi konstatēt iesistos vai neiesistos vārtus); ka koru vērtēšanas žūrijas komisijās būs ne tikai virsdiriģenti, bet arī kāds muzikologs, komponists, vokālais pedagogs, lai vērtēšana būtu objektīvāka un vērtējumi būtu no daudzveidīgākiem aspektiem.
Man ir sapnis, ka skašu žūrijas komisijas locekļi apzināsies, ka morāls interešu konflikts ir ne tikai tad, ja esi vērtējamā kora diriģenta radinieks, bet arī tad, ja esi viņu darba kolēģis vai priekšnieks, un tāds žūrijas komisijas loceklis atteiksies vērtēt savu kolēģi (ziņos par interešu konfliktu), vadoties pēc savas sirdsapziņas iekšējā morālā kompasa, nevis pēc skates nolikuma vai likuma burta; ka skates žūrijas komisijas locekļi rūpīgāk studēs dziesmu partitūras un vadīsies savos vērtējumos no tām prasībām, kas atbilst partitūrās rakstītajam, nevis vērtēs pēc savām subjektīvajām izjūtām.
Manis ir sapnis, ka diasporas koriem un deju kolektīviem būs zināms atbalsts no valsts un viņi biežāk viesosies Latvijā – iedvesmojoties no dzimtenes un iedvesmojot mūs – Latvijā dzīvojošos; ka senioru koriem tiks izrādīta vajadzīgā cieņa, ļaujot tiem uzstāties atsevišķi Dziesmu svētku nedēļā, taču nevis Rīgas cirkā, bet vismaz Latviešu biedrības namā.
Man ir sapnis, ka finansējumu koriem un deju kolektīviem noteiks ne tikai pēc skašu rezultātiem, bet arī pēc katru gadu īstenotās darbības (koncertiem, koncertbraucieniem, uzvedumiem, audioierakstiem), lai kori īstenotu Dziesmu svētku kustības nepārtrauktu attīstību, nevis tiktu izveidoti vien Dziesmu svētku gadā kā īslaicīgi projekti; ka kora diriģentu atalgojums saprātīgi palielināsies – vismaz kompensējot inflācijas gaitā veidojošos samazinājumu; ka koru attīstība tiks plānota un atbalstīta jau sākot no skolām un visu laiku, ne tikai Dziesmu svētku gadā.
Man ir sapnis, ka skolās neizzudīs, bet pieņemsies spēkā koru kustība; ka Skolu jaunatnes dziesmu svētkos būs arvien vairāk koru un dziedātāju; ka skolas koru diriģenti būs dāsnāk atalgoti – pielīdzinot to algas pieaugušo koru vadītāju algām.
Man ir sapnis, ka atzels vīru koru kustība (kā tas bijis pirmo Dziesmu svētku laikā), jo interese par dziedāšanu vīru koros veidosies jau zēnu koros skolās (kā tas ir Igaunijā); ka veidosies koru biedrības, kuras tiks iesaistītas Dziesmu svētku organizācijas procesā, pamazām pārņemot Dziesmu svētku vadīšanu, tādējādi nodrošinot visu diriģentu un kora dziedātāju iesaisti svētku plānošanā, kā arī repertuāra izvēlē.
Man ir sapnis, ka virsdiriģentu skaits samazināsies; ka līdztekus četriem galvenajiem virsdiriģentiem (ar orķestra diriģēšanas pieredzi) būs "mainīgā" virsdiriģentu daļa, iesaistot nākamajos Dziesmu svētkos iepriekšējo svētku "koru karu" uzvarētāju koru diriģentus, kā arī jaunus un attālākus Latvijas novadus pārstāvošus diriģentus.
Man ir sapnis, ka transports no Mežaparka būs tikpat organizēts un raits kā šajos un iepriekšējos svētkos, bet, ja plānota nakts sadziedāšanās, tad tās dalībniekiem būs paredzēts arī transports līdz pat rīta ausmai, kad sadziedāšanās beidzas; ka tramvajos dziedās gan koristi, gan visi pārējie braucēji – kā jau tas allaž ir bijis; ka tautas sadziedāšanās reizē (pēc lielkoncerta) dziedās vairāk tautasdziesmu, kā tas bija 2018. gada Dziesmu svētkos.
Man ir sapnis, ka biļešu tirdzniecība uz lielkoncertiem un citiem svētku pasākumiem būs organizēta tā, lai klausītāji varētu nopirkt biļetes bez ažiotāžas un panikas; ka uz lielkoncertu ģenerālmēģinājumiem biļetes būs krietni lētākas, un tie būs tikpat klausītāju apmeklēti kā noslēguma lielkoncerts; ka "koru karos" uzvarējušā kora dalībnieki saņems kā dāvanu pa biļetei uz Latvijas izlases komandas hokeja spēli – līdzīgi kā hokejisti ieguva biļetes uz Dziesmu svētkiem; ka ielūgumus piešķirs galvenokārt ar svētkiem saistītajiem māksliniekiem, mūziķiem, nevis visiem politiķiem, kuri nav pat saistīt ar šo Latvijas kultūras tradīciju.
Man ir sapnis, ka Dziesmu svētku atspoguļošanā piedalīsies dažādas televīzijas, tai skaitā no ārzemēm; ka Dziesmu svētku lielkoncertus translēs daudzās pasaules valstīs līdzīgi kā Vīnes Jaungada koncertu no "Wiener Musikverein" koncertzāles vai vasaras koncertu pie Šēnbrunas (Schönbrunn) pils; ka Dziesmu svētki tiks daudzināti un to pieredze popularizēta plašā pasaulē kā UNESCO nemateriālā mantojuma daļa; ka no to atspoguļošanas nevairīsies liberālie masu mediji, saprotot, ka nacionālam un patriotiskam koncertam nav nekāda sakara ar nacistu masu pasākumiem.
Man ir sapnis, ka saliedētības izjūta un prieks pēc katriem Dziesmu svētkiem rosinās arvien lielākam skaitam ļaužu pievērsties dziedāšanai, muzicēšanai un dejošanai!
M. L. Kinga sapnis lielā mērā ir piepildījies Amerikas Savienotajās Valstīs. Cerams, ka arī mūsu tautas kultūras manifestācijas – Dziesmu un Deju svētki – uzplauks arvien krāšņāk, piesaistīs jaunus dalībniekus, saglabājot tradīciju – pilnveidosies un transformēsies, sekmēs nācijas saliedētību un izaugsmi.
*Nākamajās rindās apkoptas gan raksta autora, gan arī citu diriģentu, tai skaitā virsdiriģentu, un vairāku koru pārstāvju iesūtītie un izteiktie novērojumi un ieteikumi par uzlabojumiem svētku norisēs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
