Man ir sapnis, ka Dziesmu svētki uzplauks kā Latvijas kultūras un latviešu tautas nacionālās identitātes manifestācija; ka tajos priecāsies un līdzdarbosies gan dziedātāji un dejotāji, gan klausītāji; ka Dziesmu svētkos izpaudīsies un savas ambīcija īstenos ne vien to organizatori, ierēdņi, režisori, virsdiriģenti, virsvadītāji un politiķi, bet tajos uzmirdzēs visi dalībnieki, īpaši amatieri, kuri gadiem kopuši savu meistarību; ka ikviens svētku dalībnieks tiks novērtēts, jutīsies labi, nebūs pārguris, izjutīs cieņpilnu attieksmi pret sevi un savu ieguldījumu šajā tradīcijā.
Man ir sapnis, ka Dziesmu svētku skatītāji uz lielkoncertiem nāks tautas tērpos vai vismaz vīri baltos kreklos un sievietes skaistās un košās drēbēs, lai līdzdalības izjūta būtu visiem; ka Dziesmu svētki arvien vairāk pildīs tautas saliedētības rituāla funkciju, bet desiņas un alu pārdos ārpus Mežaparka estrādes teritorijas, lai tirgošanās kņada netraucētu muzicēt un klausītājiem baudīt priekšnesumus; turklāt tirgotavās ēdiens būs pieejams par samērīgu cenu, bet priekšnesumu laikā neviens neēdīs un nedzers – līdzīgi kā teātra izrādēs, kuru laikā taču neēd popkornu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
