Kaspars Briškens: Par ekonomikas ministres faktisko demisijas pieprasījumu  (8)

Jebkurā attīstītā valstī pie ekonomikas recesijas, stagnējoša eksporta un industriālās izlaides krituma ekonomikas ministrs nepagurstoši virzīs dažādus ekonomikas stimulēšanas un uzņēmumu atbalsta risinājumus. Tikmēr Latvijā atbildīgā ministre nereti bezpalīdzīgi noraugās uz ilgstošo darbaspēka nepieejamību, vājo ekonomikas reālā sektora kreditēšanu, supercenām un virspeļņu kritiskajās mazumtirdzniecības apakšnozarēs, atpalicību R&D jomā, zemo uzņēmumu digitālo intensitāti, uzņēmējdarbības birokratizāciju, nekonkurētspējīgo nodokļu struktūru un ES fondu apguves stagnāciju.

Jau ierasts, ka modernas industriālās politikas ar mērķtiecīgām izvēlēm un eksporta specializācijām vietā Latvija izvēlas "uzņēmēju motivācijas veicināšanu".

Ekonomikas ministrija izmisīgi pieturas pie izplūdušā RIS3 nozaru saraksta, izvairoties no jebkādām politiskām izvēlēm, tostarp par nākotnes tehnoloģijām, kurās Latvijai mērķtiecīgi jāinvestē. Arī līdzšinējo atbalsta pasākumu korelācija ar reālu eksporta un pievienotās vērtības pieaugumu "prioritārajās" nozarēs ir vāja. Tikmēr šokējošā nevēlēšanās budžeta veidošanas laikā cīnīties par eksistenciālu finansējumu jaunuzņēmumu kopienas attīstībai spēcīgi kontrastē ar abstraktām daudzmiljonu atbalsta programmām, kas vispār netiek apgūtas.

Ekonomikas ministrei nav īpaši sekmējies arī investīciju piesaistes jomā, tostarp politiski atbalstot darbu, ko veic mūsu diplomāti ārvalstīs, LIAA, ārvalstu tirdzniecības palātas un FICIL. To nav iespējams sekmīgi darīt, nespējot runāt vienā valodā ar šiem investoriem un pārliecinot tos izvēlēties ienākt vai paplašināties tieši Latvijā.

Latvijā ir katastrofāli neiekļaujošs darba tirgus ar 442 tūkstošiem ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju darbspējīgā vecumā. Tā vietā, lai piedāvātu reālus risinājumus tam, kā darba tirgū integrēt desmitiem tūkstošu cilvēku ar īpašām vajadzībām, jauniešu, māmiņu pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma vai pirmspensijas vecuma cilvēku, ekonomikas ministre izmisīgi atražo NA ideoloģiskās klišejas par "masveida imigrācijas draudiem", kamēr NA satiksmes ministrs "Rail Baltica" būvlaukumos fotografējas ar Polijā un Lietuvā nodokļus maksājošiem būvniecības viesstrādniekiem.

Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā ir bijis viens OECD augstākajiem inflācijas līmeņiem, ir ilgstoši neizpildītie mājasdarbi enerģētikā. Pagājušajā vasarā īpaši labi novērojām politisko diletantismu, ar kādu Ekonomikas ministrija "menedžēja" energokrīzi – no gāzes rezervācijas Inčukalnā un "Latvijas gāzes" austrumu akcionāriem līdz novēlotajiem atbalsta pasākumiem un LNG termināļa farsam. Šobrīd, protams, atbildība pārgājusi KEM, tomēr ekonomikas ministre joprojām atbildīga par enerģētikas vērtību ķēdes attīstību Latvijā, pasīvi noraugoties uz izteikti importintensīvo energopāreju, kas šobrīd lēni norit Latvijā. Importējam gandrīz visu – no AER jaudu ražošanai nepieciešamajām komponentēm, materiāliem, iekārtām Latvijā neražojam gandrīz neko. Tikmēr Latvijas vēja parku projektu turpina apvīt būtiski pāvaldības riski.

Kopumā ar šādu politisku mazspēju nepārsteidz Latvijas tālāka grimšana recesijā un pārlieku gausais pārejas temps uz sarežģītāku, starptautiski konkurētspējīgāku un tehnoloģiski ietilpīgāku ekonomikas struktūru ar pozitīvu darbaspēka pieejamības, iekļaušanas un kvalifikācijas dinamiku.

NA šajā koalīcijā ir izcēlusies ar visvājākajiem ministriem, ne tikai ekonomikas ministri.

Un to nevar paslēpt aiz nepārtrauktas bravūrīgas ultranacionālistu retorikas. Ekonomikas ministres demisijas pieprasījums ir loģisks – viņa ir viena no šīs stagnācijas koalīcijas vājākajiem posmiem.