Šīs manas šaubas tika uzrādītas viņa darba gaitā, un pozitīvais solis – uzaicināt māksliniecisko vadītāju Seņkova kungu –, bija nevis mērķtiecīga direktora politika, bet izmisuma solis. Manuprāt, tas tomēr neliecina par labu pārvaldību un stratēģiju. Tas, ka mūsu kultūrtelpā pastāv viedoklis, ka direktoram jābūt kā saimnieciskās daļas vadītājam, kas apkalpo māksliniekus, manuprāt, ir ļoti bīstams.
Tajā es redzu radošo līderu bailes un nepārliecinātību par sevi. Tāda modeļa pastāvēšana mūsdienās un it sevišķi lielā kolektīvā ir ļoti apšaubāma un pakļauta agrākai vai vēlākai degradācijai. Kam ir spilgti piemēri. Tā izslēdz kādu ārkārtīgi svarīgu mākslas industrijai vitāli nepieciešamu dinamismu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
