Svarīgas ir ne vien atmiņas un to "glabāšana" indivīda domās, svarīga ir arī to regulāra kopšana, stāvokļa "pārbaudīšana" un "putekļu slaucīšana". Palīdzēt var raksti, pasākumi, līdzgaitnieku satikšanās, bet jo īpaši — fotogrāfijas. 2023. gadā, 34 gadus pēc akcijas "Baltijas ceļš", svarīgi ir ne vien zināt, kas notika 1939. un 1989. gada 23. augustā. Svarīgi ir atmiņas lietot — gan privāti, gan publiski.
Vairs nav pašsaprotami
Vismaz no 2022. gada 24. februāra — Krievijas iebrukuma Ukrainā dienas — ir jāsamierinās un jāpieņem, ka mierpilnā un bieži bezrūpīgā dzīve Latvijā vairs nav pašsaprotama.
Vairs nav pašsaprotama krievu valodas nekritiska klātesamība daudzās dzīves jomās un brīžam dominance,
vairs nav pašsaprotama ekonomiskā flirtēšana un tirgošanās ar Krievijas un Baltkrievijas slepkavām,
vairs nav pašsaprotami, ka demokrātiju īsteno kāds cits, nevis katrs pilsonis savā vietā un atbildībā,
vairs nav pašsaprotami, ka dzimteni aizstāvēs un robežu būvēs kāds cits, un pietiek ar cerībām uz draugiem no NATO,
vairs nav pašsaprotami gaidīt, ka cieņpilna attieksme pret nacionālajām, seksuālajām un reliģiskajām minoritātēm (atšķirībām) uzradīsies pati no sevis — būs vien jāmācās pašiem.
Tas nav viegli, tomēr jāpieņem — lai sāktos jauna, pēckara, realitāte, ir jāiegulda darbs mums pašiem, Latvijā, tāpat nepieciešama piepūle un atbalsts Ukrainai, pie tam, "piebremzējot čīkstēšanu". Infantilisms uzskatos, ka karš Ukrainā Latviju neskar, par nelaimi, novērojams visās vecuma grupās un arī pie personām ar augstāko izglītību. Emocionāli vērtējot, tas ir tikai un vienīgi skumji, un diemžēl "neārstējami".
Tikai daži no svarīgajiem datumiem
Krievijas karš Ukrainā ikdienu domās raisa vārdus "prātam neaptverami". Jā, tas skan emocionāli. Tomēr racionāli 2022. gada 24. februāris kā datums mudina atcerēties un domāt arī par citiem zīmīgiem un ļoti "taustāmiem" datumiem, kuru notikumi ir ietekmējuši un joprojām ietekmē Latvijas dzīvi. Tikai daži piemēri —
1988. gada 7. un 8. oktobris kā Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa dienas (skatīt Valda Blūzmas rakstu "Latvijas Tautas frontes dibināšana" virtuālajā enciklopēdijā "Barikadopēdija");
1989. gada 25. marts kā 1949. gada 25. marta deportācijas upuru un cietušo piemiņas un godināšanas gājiena diena (skatīt gan Latvijas Valsts arhīva apkopojumu "Latvijas iedzīvotāju 1949. gada 25. marta deportācija", gan Dainas Bleieres rakstu "1949. gada 25. marta deportācija Latvijā" "Nacionālajā enciklopēdijā", gan Tālivalža Kronberga tekstu "25. marts, mājas "Dūmlogi" un okupācijas sekas" portālā "Delfi");
1990. gada 4. maijs kā deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas diena (skatīt Gunāra Kusiņa rakstu "1990. gada 4. maija deklarācija" "Nacionālajā enciklopēdijā");
1991. gada janvāris kā barikāžu aizstāvēšanas dienas (skatīt gan informāciju par 1991. gada barikāžu muzeju, gan Tālivalža Kronberga tekstu "1991. gada janvāra barikādes. Līdz šim nefiksētas atmiņas" portālā "Delfi");
1994. gada 31. augusts kā Krievijas Federācijas karaspēka no Latvijas izvešanas noslēdzošā diena (skatīt Tālava Jundža rakstu "Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas 1992—1994: diplomātiska uzvara vai politiska piekāpšanās?" "Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstīs").
Datumu "virteni", bez šaubām, varētu papildināt un turpināt katrs pēc saviem ieskatiem, un tas pat būtu vēlams. Mans "īpašais papildinājums" šoreiz ir 1989. gada 23. augusts kā akcijas "Baltijas ceļš" diena (skatīt gan Gata Krūmiņa rakstu "Baltijas ceļš" "Nacionālajā enciklopēdijā", gan UNESCO Latvijas Nacionālās komisija programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskā reģistra informācija par akciju "Baltijas ceļš"), pieminot 1939. gada 23. augustu, kad parakstīts noziedzīgais Molotova—Ribentropa pakts (skatīt Jāņa Taurēna rakstu "Molotova—Ribentropa pakts" "Nacionālajā enciklopēdijā").
Nekas tā neizgaist, kā atmiņas par tīņa gadiem
Lai arī nebija ne vismazāko šaubu par mūsu ģimenes piedalīšanos akcijā "Baltijas ceļš", tomēr 1989. gada 23. augusta notikumi, proti, kā tas "soli pa solim" notika un izskatījās, ģimenes arhīvā nebija dokumentēts (iemūžināts), un laika gaitā notikušais "sāka balēt nevis pēc satura, bet pēc formas". Toreiz būtiski bija piedalīties un tas tika izdarīts. Protams, arī 1989. gadā daudzi fotografēja un, pieļauju iespēju, ka 23. augusts un akcija "Baltijas ceļš", jo īpaši ņemot vērā tās mērogu, ir viens no dokumentētākajiem notikumiem Latvijas vēsturē.
Neraugoties uz liecību trūkumu ģimenes arhīvā, manā atmiņā ik pa laikam nozibsnīja Latvijas Televīzijas raidījuma "Labvakar" sižets (tiesa, tikai atmiņā). Proti, akcija "Baltijas ceļš" notika trešdienā, bet raidījums "Labvakar" svētdienā, 27. augustā, tālab tika gaidīts, kā būs iemūžināta pasaules mēroga liecība par baltiešu attieksmi ne vien pret savu vēsturi, bet arī skaidro vēstījumu par savu nākotni. Un, patiešām, viņiem izdevās — akcija "Baltijas ceļš" bija iemūžināta tiem laikiem drosmīgi, proti, arī lidojumā no helikoptera. Pieļauju, ka okupācijas apstākļos noorganizēt filmēšanu no helikoptera prasīja ne vien "blatu", bet arī spēcīgāku struktūru tiešu vai netiešu piekrišanu, saskaņošanu un atbalstu.
Svarīgas ir visas fotogrāfiskās liecības, bet man viena — vissvarīgākā
Lai arī cik bagātīgi nebūtu mediju, bibliotēku, muzeju un arhīvu krājumi par akciju "Baltijas ceļš", tomēr indivīda atmiņu "uzturēšanai" jo būtiskas ir tās vizuālās (fotogrāfiskās) liecības, kurās redzams viņš pats. Piemēram, man ilgu laiku pietrūka "izejmateriāla", lai "pierādītu" pats sev, nevis "ka" esmu piedalījies akcijā "Baltijas ceļš", bet "kā" to darījis. Citiem vārdiem, skaidrs, ka nekāda līmeņa mākslīgais intelekts "neaizceļos" uz 1989. gada 23. augustu un "neatnesīs" jaunas fotogrāfiskas liecības, tomēr interneta laikmetā ir vērts padomāt par vizuālā materiāla bagātīgāku klātesamību (pieejamību) par Latvijai svarīgiem notikumiem, ne tikai lai "uzjundītu" atmiņas dalībniekiem, bet arī kā liecību un palīdzību uztvert informāciju nezinātājiem un jaunatklājējiem.
Pateicoties helikoptera lidojumam virs akcijas "Baltijas ceļš" dalībniekiem, tapa arī fotogrāfijas. Neliegšos, ka viena no daudzajām man ir īpaši tuva. Pat jāsaka, ka tā man ir nepieciešama mirkļos, kad "iekšējais kritiķis" nejauši sāk komentēt un kritizēt visu pēc kārtas, kas noticis un notiek Latvijā. Tad fotogrāfija atgādina, no kurienes mūsu sabiedrība savu ceļu uz neatkarības atjaunošanu, bet pēcāk uz Eiropas Savienību un NATO, ir sākusi. Proti, stāsts ir par fotogrāfiju, kuru pirms vairākiem gadiem nejauši atklāju Latvijas Inteliģences apvienības sadarbībā ar apgādu "Zelta grauds" klajā laistajā Jāņa Škapara sastādītajā grāmatā "Baltijas brīvības ceļš. Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredze pasaules kontekstā" (Rīgā, 2005. gadā). Tā ir 79. fotogrāfija (ārpus lappušu numerācijas) un tās autors ir fotogrāfs Aivars Liepiņš.
Ieraugot fotogrāfiju, atmiņa vairs nespēja pretoties, tā "nolasīja" vizuālo informāciju un atdeva ilgi glabāto. Gan braucienu no Rīgas un, iespējams, pirmo reizi piedzīvoto sastrēgumu (tāds pilnīgi noteikti bija atpakaļceļā), gan mēģinājumu atrast vietu, kur mūsu ģimenes trīs roku pāri noderētu visvairāk, lai akcijas "Baltijas ceļš" ķēdē nebūtu roba. "Piestātni" mums izdevās atrast uz autoceļa "A2" jeb "Vidzemes (Pleskavas) šosejas", posmā, kas ved cauri Garkalnes mežiem. Fotogrāfijā esmu sestais no kreisās.
Kādam varētu rasties "neambiciozs" jautājums, kā var zināt, ka tā patiešām ir mūsu ģimene (un es pats)? Ļoti pamatota interese. Ir divi parametri, kuri vēl jāizceļ.
Pirmais. Tolaik "Žigulis" bija viena no automašīnas "izvēles" iespējām, visai pieprasīta "izvēle". Tāpēc tikai fakts, ka mums bija "Žigulis", nebūtu pārliecinošs arguments, jo fotogrāfijā redzami pieci "Žiguļi". Tomēr atšķirībā no citiem, mūsu "Žigulim" (fotogrāfijā otrais no kreisās) palika atvērts bagāžas nodalījuma pārsegs, citiem vārdiem, "bagāžnieks bija vaļā" (cik daudziem "Žiguļiem" vēl tā bija?).
Otrais. Ne viens vien akcijas "Baltijas ceļš" dalībnieks bija "bruņojies" ar radioaparātu, un tādi ir redzami gan citās fotogrāfijās, gan filmētajā materiālā. Fakts. Tomēr pieļauju, ka nebija daudz tādu, kuri uz akciju "Baltijas ceļš" līdzi bija ņēmuši Japānas firmas "Sanyo Electric" radioaparāta modeli "M2670F", pie tam, novietojot to uz jumta.
Vai paceltās galvas un tiešie skatieni liecina, ka helikopterā samanītais netiek uztverta kā drauds, ka iemūžināto materiālu var izmantot kā pierādījumu dalībai akcijā "Baltijas ceļš"? Tagad nav ne jausmas. Tomēr, neraugoties uz tīnisko jaunību, pat toreiz bija skaidrs, ka notiekošais ir kas daudz plašāks par vecāku un kaimiņu nedaudz drosmīgākām sarunām komunālā dzīvokļa virtuvē vai radio "Amerikas balss", radio "Brīvā Eiropa"/"Brīvība" vai manā gadījumā arī Vatikāna Radio Latviešu redakcijas (skatīt Andra Strautmaņa rakstu "Vatikāna Radio" "Nacionālajā enciklopēdijā") raidījumu klausīšanos. 1989. gadā nevienam nebija nojausmas, kādi būs turpmākie notikumi un gadi.
Tagad zinām — 1939. gada domāšana Krievijā izrādījusies ārkārtīgi dzīvelīga, līdz pat 2023. gadam. Par laimi — tagad zinām arī to, ka vienīgās zāles "pret datumu atkārtošanos" ir Ukrainas pilnīga uzvara.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!