Dažādība nav vienveidīga kategorija – tās vārdā cilvēkus gan iekļauj, gan atstumj. Dažādības, tāpat kā cilvēka, būtība ir sarežģīta un nav vienādojama. Dažādība ir vairāk tas, ko ar aci nevar ieraudzīt, nevis cilvēka izskats. Taču izrādās, ka ir grūti saprast, ka mēs katrs esam daudz vairāk nekā mūsu vizuālā dažādība. Dažādības jēdziens mums ir paspējis apnikt pirms dziļas izpratnes iegūšanas. Dažādība nesākas ar "citādajiem", bet ar mums pašiem. Tā ir sasodīta, jo sarežģīta! Sasodīta, jo neērta. Sasodīta, jo tā tomēr izrādās zelta resurss, kad spējam piešķirt tai nozīmi un vērtību.
Viens no dažādības vadības galvenajiem uzdevumiem ir izskaust stereotipiskus pieņēmumus, piemēram, ka cilvēka ārējais izskats ir saistīts ar viņa kompetenci, ka dzimums nosaka profesionalitāti vai ka matu un ādas krāsai ir nozīme amata pienākumu veikšanā. Tāpat cilvēka profesionalitāti neietekmē tas, kādā krēslā viņš sēž – biroja krēslā vai ratiņkrēslā. Par iespējām "caursist stikla griestus" un sasniegt profesionālos mērķus nākas cīnīties ne tikai sievietēm, bet arī dažādām sociālajām grupām, kuras kāda iemesla dēļ šķiet "citādas" un ir mazāk ietekmīgas nekā konkrētajā vidē dominējošās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!