Jānis Abāšins: Jāpalīdz tiem, kas nevar. Pārējiem jāmācās vadīt riskus

Latvijas apdrošinātāji ir aptuveni aplēsuši klientu pieteikto atlīdzību apjomu par augusta sākuma vētru, bet gala rēķinu vēl nav – pieteikumu izskatīšana, bojājumu novēršana un atlīdzību izmaksa var prasīt mēnešus, īpaši īpašuma apdrošināšanā. Taču secinājumi un mācības mums ir jau tagad.

Latvijā daudziem diemžēl no savām kļūdām nākas mācīties, ka apdrošināšana ir risku vadības veids, instruments, kā samazināt savus potenciālos finansiālos izdevumus vai zaudējumus. Vidēji Latvijā ir apdrošināti tikai 40% īpašumu, līdzīgai daļai automašīnu ir brīvprātīgā KASKO apdrošināšana. Vienkārši sakot, ja vētrā bija cietušas 10 mājas, tad 6 saimniekiem savi īpašumi būs jāatjauno pilnībā par savu naudu, un nekāds atbalsts no apdrošinātājiem nav iespējams.

Mēs skaidri redzam un zinām, ka apdrošināšanas tirgus izaugsmes potenciāls vēl ir liels, un to apstiprina klientu intereses pastiprināšanās pēc lielākiem negadījumiem. Piemēram, pēc postošiem ziemas un pavasara paliem palielinās interese par īpašuma apdrošināšanu, pēc krusas – arī par to, vai un ko automašīnām sedz KASKO polise, un vai plūdu un krusas nodarīto zaudējumu kompensācija ir iekļauta polises tvērumā.

Pat ja īpašums ir apdrošināts, reāls drauds atbilstošas atlīdzības saņemšanai ir zemapdrošināšana. Piemēram, ja mājas atjaunošanas vērtība ir 200 000 eiro, bet tā ir apdrošināta par 20 000 eiro. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja māja tiek izpostīta pilnībā, īpašnieks saņems tikai 20 000 eiro no apdrošinātāja, un ir skaidrs, ka par šo summu māju atjaunot nav iespējams. Arī atlīdzība par mazākiem bojājumiem būs proporcionāli mazāka, tikai 10% apjomā no nodarītās zaudējumu summas. Šāda situācija ir slimība, kas mums nāk līdz no padomju laikiem, kad īsta apdrošināšana, var teikt, gandrīz neeksistēja. Arī tagad īpašnieki naudas taupīšanas nolūkos meklē lētāku polisi un piekrīt zemākai īpašuma atjaunošanas vērtībai. Arī inflācija mums ir strauji kāpusi, un polisi nedrīkst vienkārši pagarināt ar pērnā un aizpērnā gada noteikumiem – noteiki izveidosies zemapdrošināšana.

Augusta vētra norāva daudz veco šīfera jumtu, daudzviet pat tika izvietoti speciāli konteineri šī bīstamā atkrituma savākšanai. Kā jūs domājat, par kādām summām vidēji polisēs bija ierēķināta šādu jumtu apdrošināšana? Par 200 eiro? Par 1000 eiro? Bet ir pilnīgi skaidrs, ka šīferi uz jumta atpakaļ vairs neliks, jāizvēlas citi risinājumi, un tie visi ir daudz dārgāki. Iespējams, jumta atjaunošana izmaksās 5000 eiro, no kuriem apdrošināšana segs tikai nelielu daļu. Tātad polisē būtu jāierēķina patiesa īpašuma atjaunošanas summa. Jā, polise būs attiecīgi dārgāka, bet – galvenais – tai būs reāla jēga un tā sniegs nozīmīgu atbalstu, ja notiks negadījums.

Dažādi ārkārtēji laikapstākļi lielākā vai mazākā mērā rada zaudējumus gan dažādu nozaru biznesiem, gan iedzīvotājiem. Ierastākā taciņa šādos gadījumos ir uz pašvaldības vai valsts budžetu – kompensējiet zaudējumus! Taču normāla lietu kārtība būtu, ja par savu īpašumu (plašā izpratnē – gan māju, gan auto, gan biznesu) un iespējamo risku novēršanu jau laikus būtu domājis pats īpašnieks, un tad viņa pirmais ceļš būtu pie apdrošinātājiem. Valstij un pašvaldībai būtu jāmaksā kompensācijas tikai tiem, kas tiešām nevar parūpēties paši, nevis tiem, kas vienkārši negrib. Tēlaini sakot, neesam tik bagāti, lai naudu kaisītu visiem no helikoptera. Atbalsts ir jāsniedz, bet tam ir jābūt mērķētam un fokusētam.

Zemkopības ministrija ar pēdējo ziņojumu par vētras seku kompensāciju jau dodas šajā virzienā, paužot pozīciju, ka kompensācijas netiks maksātas par tādu lauksaimniecības kultūru zaudējumiem, kuru apdrošināšanas polišu iegādei ir pieejams valsts atbalsts. Taču te nonākam pie nākamā secinājuma:

Lauksaimniecība ir specifisks uzņēmējdarbības veids, ko nesalīdzināmi vairāk nekā jebkuru citu nozari ietekmē laikapstākļi. Tādēļ lauksaimniecības politika devās ļoti pareizā virzienā, ejot no pastāvīgām retrospektīvām kompensācijām uz preventīvu risku vadību, paredzot valsts atbalstu apdrošināšanas polišu iegādei. Laika gaitā mēs redzējām, ka arvien vairāk saimnieku apdrošina arvien lielākas platības un kultūru veidus, veidojās pieprasījums arī citās zemkopības nozarēs. Taču straujais, viena gada laikā veiktais valsts atbalsta intensitātes samazinājums no aptuveni 70% uz 50% situāciju nedaudz pasliktināja, samazinājās apdrošinātās platības un lopu skaits, un tieši šogad atnāca postošie laikapstākļi. Mūsuprāt, zemniekiem apdrošināšanas polišu atbalsta maksājumu īpatsvaru drīkst samazināt lēnām un pakāpeniski, atbilstoši zemnieku rocības un izpratnes pieaugumam. Kā arī valsts budžeta finansējumam ir jāseko pieprasījuma pieaugumam, lai cerēto 50% atbalsta vietā zemnieki nesaņem vēl mazāk, jo vienkārši beidzas nauda atbalsta programmā.

Automašīnu īpašnieki acīmredzami joprojām ne vienmēr saprot obligātā apdrošināšanas veida OCTA un brīvprātīgā apdrošināšanas veida KASKO atšķirības un iespējas. Pēc vētras apdrošinātāji saņēma daudz zvanu un pieteikumu no auto īpašniekiem, kas vēlējās saņemt OCTA atlīdzību par krusas nodarītajiem zaudējumiem. Nē – OCTA šādos gadījumos nelīdz, to dara tikai KASKO. OCTA polise darbojas, ja ceļu satiksmes negadījumu ir iztaisījis auto īpašnieks – tad OCTA sedz viņa nodarītos zaudējumus citiem. Savukārt KASKO polise palīdz katram pašam, ja savai automašīnai ir uzkritis koks, tā ir nozagta, sadegusi vai pat iestūrēta kokā.