Āris Jansons: Kaukāzs nav Alpi, Karabaha nav Dienvidtirole

Grūti iztēloties traģiskos apstākļus, kādos pēc Dienvidtiroles iekļaušanas Itālijas sastāvā Austroungārijas sadalīšanas rezultātā nonāca 86% vāciski runājošo novada iedzīvotāju, kas acumirklī bija kļuvuši par mazākumtautību Itālijā. Jo sevišķi satricinošu pārdzīvojumu pilna bijusi Dienvidtiroles "itāliskošana" Musolīni diktatūras laikā. Pēckara gados ik pa brīdim uzplaiksnījušas neatkarības kustības dalībnieku bruņotas akcijas, līdz 1992. gadā Itālija un Austrija beidzot vienojušās par reģiona autonomijas modeli, ieviešot "iecietību ar likumu". 

Galvenais – aizsargāt vācu un retoromāņu valodā runājošās austriešu minoritātes, paredzot, ka teritoriālajā autonomajā pārvaldē piedalās visas trīs galvenās etniskās grupas. Jau pašā sākumā tas ietvēra arī provincē iekasēto nodokļu lielas procentuālās daļas saglabāšanu, sadalot to proporcionāli iedzīvotāju grupām, piemēram, kultūras un izglītības nozarēs; valodu vienlīdzību tiesā un daudzvalodības noteikšanu visiem valsts ierēdņiem ar likumu.

Laika gaitā šī autonomija ir kļuvusi par nosacītu "miera ostu", un pat Dalailama ar nolūku panākt līdzīgu risinājumu Tibetai vairākus gadu desmitus sūtījis mācību grupas, lai izpētītu Dienvidtiroles autonomās pašpārvaldes modeli. Var saprast Itālijas ārlietu ministra Antonio Tajāni ierosinājumu pieņemt "Dienvidtiroles modeli" kā iespējamo instrumentu dažādo etnisko un valodu grupu samierināšanai Kalnu Karabahā pēc Azerbaidžānas "speciālās operācijas". Ir saprotama ministra ietekmēšanās no auglīga noregulējuma parauga savā valstī, un saprotama ir arī viņa neiedziļināšanās Karabahas armēņu domāšanā.