Publiskajā telpā daudz tiek stāstīts par to, kādu labumu valsts uzņēmumu pārdošana (pilnīga vai daļēja), izmantojot biržas starpniecību, dos finanšu industrijai – kā atdzīvosies birža, kā pieaugs kapitāla tirgus utt. Bet tikpat kā nemaz netiek analizēts, kāds labums no tā būs Latvijas tautsaimniecībai, Latvijas sabiedrībai. Jo sevišķi ilgtermiņā, ne tikai šobrīd. Un gandrīz nemaz netiek pieminēti iespējamie riski un tas, kā tie tiks vadīti, lai nepaliktu pie "sasistas siles".
Skaidrs, ka finanšu industrija jaudīgi lobē savas intereses, kā jau tas ir ticis darīts visu šo laiku. Tas ir loģiski un pamatoti, un, ja vien tas notiek tiesiski, nav pamata pārmest par to. Toties pamatoti ir pārmest varai, ka tā paklausīgi iet šī lobija pavadā (apzināti vai neapzināti), nevis racionāli un atbildīgi izvērtē tā piedāvājumu, ņemot vērā ne tikai finanšu lobija veidotos naratīvus (intereses).
Rezultātā, kā mēs to uzskatāmi varam redzēt, viens tautsaimniecības sektors ērti pelna (gūst pat acīmredzamu virspeļņu) uz pārējās tautsaimniecības, visas Latvijas sabiedrības rēķina.
Un tā pirmkārt ir varas atbildība – tās nespēja (nevēlēšanās?) veidot sabalansētus un ilgtspējīgus spēles noteikumus.
Valsts uzņēmumu privatizācija – kuram kāds izdevīgums?
Līdzīga situācija veidojas ar valsts uzņēmumu privatizāciju (to akciju pārdošanu biržā). Tā ir izdevīga iespēja finanšu industrijai, arī pašreizējai varai – lai, pārdodot sabiedrības īpašumu, varētu no sabiedrības slēpt varas radīto caurumu valsts budžetā un savas līdzšinējās valdīšanas sekas.
Nenoliedzami, birža ir jaudīgs un ļoti ērts instruments finanšu industrijai, lai nodrošinātu savu ekspansiju, – nodrošinot sev pieeju reāliem aktīviem, uz kuru pamata tālāk būvēt savus aktīvus (visdažādākos finanšu vērtspapīrus), spekulēt ar tiem, veidot finanšu aktīvu piramīdas (dažādus atvasinātos finanšu instrumentus), tādējādi gūstot sev pasakainu peļņu no visa šī procesa.
Taču uzņēmumiem, kuri vēlas piesaistīt sev finansējumu, pie esošo tehnoloģiju iespējām biržas ir tikai viens no instrumentiem (starpniekiem), kā atrast un iegūt sev nepieciešamo finansējumu. Un ir acīmredzami – šī jau ir vakardienas iespēja...
Turklāt šajā laikā, kad ir uzpūsti kārtējie finanšu aktīvu burbuļi, kad finanšu aktīvu vērtība (arī naudas vērtība) krītas un varam piedzīvot vēl straujāku to vērtības kritumu, valdībai būtu jāsniedz izsmeļošs un pamatots skaidrojums, kāpēc mums pašlaik vajadzētu steigt pret tiem apmainīt savus reālos aktīvus, jo sevišķi, ja šie aktīvi (uzņēmumi) ir pelnoši!
Bez šāda pamatojuma tas viss izskatās nevis vienkārši pēc kārtējās bezatbildības un nejēdzības, bet pēc rafinētas nelietības pret savu valsti.
Jo sevišķi, ja valsts aktīvi tiek pārdoti pašu mākslīgi radītā situācijā, kad uzņēmumam ir slikta pārvaldība, kad nav skaidras attīstības stratēģijas – ne uzņēmumam, ne nozarei, ne valstij, nav skaidrības par sasniedzamajiem mērķiem un veicamajiem uzdevumiem, par to iespējamo sinerģiju, ilgtspēju un tādējādi – uzņēmuma iespējām un vērtību nākotnē.
Rezultātā tas viss būtiski pazemina reālo valsts aktīvu vērtību un dod iespēju "kādam" finanšu investoram "izglābt" valsti no tiem un iegādāties tos par sev ļoti izdevīgu (neadekvāti zemu) cenu.
Protams, valdības dāsni noalgotie konsultanti parūpēsies, lai viss notiktu "likumīgi", "atbilstīgi", "pamatoti" – pēc jau atstrādātas shēmas, kā tas jau ir ticis darīts ar "Latvijas Hipotēku un zemes bankas", "Citadeles" un citu valstij piederošo aktīvu pārdošanu, – lai valdībai, kura pieņems šo lēmumu, pēc tam ne par ko nevajadzētu atbildēt.
Par būtisko un noklusēto
Vēl viens nozīmīgs aspekts, kas netiek analizēts, pat pieminēts, – atdodot uzņēmumu privātās rokās, tā darbība tiks veidota, balstoties uz šī privātā īpašnieka interesēm, kas, protams, var nesaskanēt ar valsts, Latvijas sabiedrības interesēm vai pat kaitēt tām.
Piemēram, tas pats daudz cietušais (un, šķiet, pamatoti apšaubāmi pārvaldītais) "airBaltic", kura darbības dēļ visa Latvijas sabiedrība nu ir uzņēmusies vairāku simtu miljonu eiro parādsaistības, – ne jau tāpat vien, bez jēgas tas tika darīts. Tāpēc būtu pareizi sākumā to visu izvērtēt un tad spriest, ko tālāk ar to visu darīt, nevis steigt to nomest uz kāda cita pleciem, cerot, ka tas turpinās to visu nest. Bet rezultātā var sanākt pavisam citādi!
Piemēram, vai ir izvērtēti riski, ja privātais investors, pārņemot uzņēmumu, pārceļ "airBaltic" darbību projām no Rīgas lidostas? Jo visdrīzāk jaunā, modernā flote (kuras dēļ "airBaltic" uzņēmās milzīgo saistību nastu) labāk sevi atpelnīs, darbojoties citos, daudz ienesīgākos reisos, nekā no Rīgas lidostas. Cik lielus tiešos un netiešos zaudējumus tas radīs Latvijas tautsaimniecībai un konkurētspējai?
Tāpat pamatoti būtu vispirms ieviest skaidrību, vai un kā šajā "airBaltic" saistību veidošanas procesā ir piedalījies jau esošais "airBaltic" privātais investors.
Un kāda loma "airBaltic" situācijā ir pašreizējai "airBaltic" valdei un arī padomei, kuras uzdevums bija pārraudzīt "airBaltic" darbības atbilstību Latvijas sabiedrības interesēm?
To visu, un ne tikai, vajadzētu izvērtēt, lai šis iecerētais "airBaltic" privatizācijas process (laišana biržā) nebūtu tikai piesegs kārtējai sastrādātajai bezatbildībai un, iespējams, noziedzīgām darbībām pret Latvijas valsti.
Un šis ir tikai viens piemērs.
Vien atdot velnam mazo pirkstiņu...
Tāpat laikus vajadzētu ieviest skaidrību un novilkt skaidras robežas attiecībā uz darbībām, kādas ir pieļaujamas ar īpaši vērtīgiem vai stratēģiski nozīmīgiem valsts uzņēmumiem, piemēram, "Latvenergo" un "Latvijas valsts meži" (un ne tikai).
Skaidrs, ka pa tiešo atņemt valstij (Latvijas sabiedrībai) šo uzņēmumu vērtīgos aktīvus neviens politiskais grupējums (lai cik tagad būtu varens) neuzdrošināsies. Taču naivi ir noticēt publiski paustajiem paziņojumiem un iedomāties, ka tāpēc šie aktīvi nu droši paliks tautas īpašumā. Patiesībā jau ir iezīmējušies ceļi, pa kuriem paveras iespēja tos atsavināt (sākumā apgrūtināt) pastarpināti. Piemēram, veidojot valsts uzņēmumu meitasuzņēmumus – ieguldot tajos vērtīgus aktīvus un vēlāk atdodot "meitas" preciniekiem (privatizatoriem) kaut vai ar to pašu biržas starpniecību.
Pie valsts labuma var tikt arī, nenododot kāda kārotos valsts aktīvus "meitām", bet radot "mātei" (vai kādam citam valsts uzņēmumam) saistības pret tām. Piemēram, nu jau plaši ir zināma iecere, ka izveidoto "Latvenergo" un LVM meitasuzņēmumu SIA "Latvijas vēja parki" (LVP) ir paredzēts privatizēt – laist biržā. Finanšu ministrs pat bija teicies darīt to uzreiz! (Šāda rīcība dotu iespēju iegūt šo uzņēmumu par smieklīgi zemu akciju cenu.)
Joprojām nav skaidrības (vai arī tā tiek slēpta?) – kāda tad īsti būs "Latvenergo" un LVM līdzdalība šajā uzņēmumā (runa nav tikai par akciju sadalījumu).
Ja uzņēmums tiek privatizēts (laists biržā) šādā situācijā, kad nav īsti nekādas skaidrības par tā nākotni un iespējām, to var iegūt par smieklīgi niecīgu samaksu. Bet vēlāk – ieviešot šo skaidrību un sakārtojot uzņēmumam nepieciešamo darbības vidi un apstākļus – tā vērtību var pieaudzēt simtiem, pat tūkstošiem reižu. Tikai labumu no tā gūs jau privātais investors, kurš "tālredzīgi" būs iegādājies šīs kompānijas daļas (akcijas).
Viens piemērs, kā to var izdarīt konkrētajā gadījumā, – nodrošinot LVP vajadzīgo pieeju AST (valsts uzņēmums) tīklam un likt "Latvenergo" (valsts uzņēmums) noslēgt ar LVP līgumu par saražotās elektroenerģijas iepirkumu (PPA), tādējādi garantējot šim uzņēmumam apjomīgus, stabilus ieņēmumus (no mūsu kabatām). Lūk, tā – apgrūtinot "neprivatizējamos" valsts uzņēmumus ar saistībām – tiek būtiski palielināta kāda cita – privātajam investoram paredzēta – uzņēmuma vērtība.
Ja par šiem lēmumiem un sagaidāmajām darbībām zina tikai šaurs personu loks, tad tas dod iespēju manipulācijai – tiem, kas zina par to, – uzvarēt "godīgā", "atklātā" konkursā par šī uzņēmuma akcijām, droši nosolot sev izdevīgu cenu, zinot, ka patiesā to vērtība būtiski pieaugs (un šo vērtības pieaugumu nodrošinās visa Latvijas sabiedrība ar tās īpašumā vēl esošajiem uzņēmumiem vai valsts saistībām). Protams, galveno labumu no tādas akciju kotācijas biržā gūs ne jau Latvijas sabiedrība, bet jaunais uzņēmuma īpašnieks un droši vien arī tie, kas šo iespēju tam būs nodrošinājuši...
Tas, protams, nenozīmē, ka privātā kapitāla piesaiste valsts uzņēmumiem būtu tabu. Vienkārši līdz šim Latvijas sabiedrības ieguvums no šāda procesa ir bijis vairāk nekā apšaubāms. (Būtu vērts saprast – kāpēc?)
Ja mums tik tiešām ir uzņēmumi, no kuriem valstij būtu pamatots iemesls atbrīvoties, tad kāpēc gan nepacensties tiem piesaistīt stratēģiskos investorus, kuri atšķirībā no finanšu investoriem ienestu ne tikai naudu, bet arī savas zināšanas, pieredzi un tirgus iespējas, kas ilgtermiņā dotu mums daudz lielāku pienesumu?
Bet, lai tas jēdzīgi tiktu paveikts, pirms tam ir būtiski sakārtot šo uzņēmumu pārvaldību, definēt uzņēmuma stratēģiju, sasniedzamos mērķus, likt to izpildi kādam reāli uzraudzīt (kāda gan citādi ir jēga no uzņēmumu ieceltajām padomēm?) un atbildīgi atskaitīties par paveikto uzņēmuma īpašniekam (Latvijas sabiedrībai).
Izdariet savus mājas darbus, un tad var izrādīties, ka veiksmīgai uzņēmuma tālākai darbībai nemaz nav nepieciešams to kādam pārdot, jo atklāsies, ka tāda uzņēmuma darbībai pieejamās "naudas ir tik daudz, cik nekad nav bijis".
Ja kāds nemāk vai nevēlas braukt ar velosipēdu, tas nenozīmē, ka tāpēc velosipēds ir nelietojams un no tā ir jāatbrīvojas kā no nederīga lūžņa – "pa lēto"...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!