Tālivaldis Kronbergs: 'Vācu valoda. Mana mīļā'  (1)

Ja jums bija radinieki ārpus PSRS un skolas laiks 20. gadsimta 80. gadu sākumā vai vidū, tad visdrīzāk jūs vēlējaties sākt apgūt angļu valodu, piemēram, kā manā gadījumā, lai ar vārdnīcas palīdzību pareizi iztulkotu vismaz recepti un pagatavotu atsūtīto pudiņa pulveri. Arī padomju propagandas atbalstītais senais vēstījums par "700 verdzības gadiem vācu baronu jūgā" un tā "jaunākais brālis" – vēstījums par fašistu/nacistu "ļauno valodu" – bija atstājis iespaidu uz vācu valodas reputāciju.

Tāpēc "demokrātiskā izvēle", 4. klasē pašiem skolēniem ar pierakstīšanos ļaujot izvēlēties, kuru – vācu vai angļu – valodu mācīties, bija kas līdzīgs farsam. Tie, kas nepaguva pierakstīties "angļos", kļuva par tolaik vēl nezināmā vārda (anglicisma) "lūzeri" iemiesojumu. Mācīties angļu valodu nozīmēja iegūt "statusu", arī tāpēc, ka latviešu valoda tolaik bija gan mazākumā reālās rusifikācijas apstākļos, gan "spieda no sevis ārā" visu ģermānisko. Citiem vārdiem, angliskais ļāva nokļūt "sapņaini neitrālā" un "skaisti nereālā" vidē.

Mēdz uzskatīt, ka pirmais iespaids ir izšķirošs. Vismaz viens no pirmajiem. Ja runājam par vācu valodu, tad tam jāpiekrīt. Lai arī kāda būtu bijusi citu izdevumu saturiskā un/vai poligrāfiskā kvalitāte, kā īpašu vienmēr atminēšos Egona Tālivalža Ziediņa (1926.–2018.) mācību grāmatu "Vācu valodas gramatikas rokasgrāmata 4.–8. klasei" (Rīga, "Zvaigzne", 1988.) ar Gunāra Bērziņa (1927.–1999.) ilustrācijām. Ilustratīvais materiāls to padarīja īpašu ne tikai uz citu mācību grāmatu izskata, bet jo īpaši uz satura fona. Šķiet, daudzi arvien nav pamanījuši, ka nozīme ir ne tikai saturam, bet arī formai. Būtu fantastiski, ja mācību grāmatas, un ne tikai valodu apguvei, ilustrētu, piemēram, Māris Bišofs, Ernests Kļaviņš, Agris Liepiņš, Ēriks Ošs, Romans Vitkovskis, Gatis Šļūka un/vai Zemgus Zaharāns.

Ir teju vai neiespējami "pārcelt" skolas izjūtas no 20. gadsimta 80. gadu sākuma un vidus jeb stagnācijas izskaņas un sekojošajiem pirmajiem pārkārtošanās gadiem, teiksim, no 1985. līdz 1987. gadam (skatīt Dainas Bleieres rakstu "Perestroika" "Nacionālajā enciklopēdijā"). Mācīties vācu valodu nozīmēja it kā cerību (varbūt, bet nav solīts) kādreiz un "par īpašiem nopelniem" nokļūt (vai precīzāk – "tikt izlaistam") Vācijas Demokrātiskajā Republikā (skatīt Raimonda Cerūža rakstu "Vācijas Demokrātiskā Republika" "Nacionālajā enciklopēdijā"). Tā būtu iespēja ar trīsām sirdī paskatīties uz "Berlīnes mūri" (skatīt Raimonda Cerūža rakstu "Berlīnes mūris" "Nacionālajā enciklopēdijā"), uz to, kas "mūs" "aizsargā" no "viņiem" (vai otrādi — "viņus" "aizsargā" no "mums"). Optimisti varētu bilst, ka grāmatas vācu valodā arī PSRS okupācijā varēja iegādāties Rīgas grāmatnīcā "Globuss". Protams. Līdzīgi kā Vācijas Sociālistiskās vienības partijas (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands) laikrakstu "Neues Deutschland" ("Jaunā Vācija") vismaz vienā Rīgas kioskā. Apliecinu, ka abas minētās iespējas izmantoju.

Skaidrs, apgūt vācu valodu tādos apstākļos nebija lielas motivācijas. To neuzlaboja arī iespēja sarakstīties ar "pareizās Vācijas" jauniešiem (Pionierorganisation Ernst Thälmann, Ernsta Tēlmana Pionieru organizācijas pārstāvjiem jeb "tēlmaniešiem"). Patiešām atceros, ka vienu vēstuli uz Vācijas Demokrātisko Republiku "sameistaroju", tomēr pēc saņemtās un puslīdz saprastās atbildes man otrai vēstulei pietrūka "gramatiskās kapacitātes". Būtu interesanti uzzināt vairāk par šādu sarakstīšanos lomu kopējā sociālistisko valstu draudzības "organizēšanā".

Pēc Latvijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju laida klajā kalendāru "Eiropa Latvijā. Europa in Lettland. Europe in Latvia. Europe en Lettonie. 2005/2006". Uz tā vāka goda vietā Johana Gotfrīda Herdera, Garlība Merķeļa, Raiņa un Zentas Mauriņas portreti – personību, kuras Latvijas teritorijā un vēsturē nepārprotami saistās gan ar vācisko, gan latvisko. Pagātnē. Pagātne kā arguments dalībai Eiropas Savienībā.

Bet tagadnē? 2023. gadā, kad visai novēloti tiek izcīnītas "kaujas" par latviešu valodas praktisko lietojumu publiskajā telpā un mācību saturā, kad daļai vecāku krievu valoda viņu bērniem arvien šķiet "reāli noderīga" kā nākotnes svešvaloda, kad vācu valodas zinātāji ir izņēmums, nevis norma, ir izaicinājums pieņemt, ka Eiropa Latvijā nozīmē arī nepieciešamību mainīties pašiem kā indivīdiem, tajā skaitā nosakot apgūstamo svešvalodu prioritātes. Viegli ir iedomāties Raini un Zentu Mauriņu kā vācu valodas zinātājus pagātnē, grūti ir tagadnē apņemties mācīties vācu valodas vārdiņus (un atklāt, cik daudzi no tiem jau zināmi no latviešu valodas leksikas dažādajiem krājumiem).

2012. gadā Latvijas Vācu savienības/Rīgas Vācu kultūras biedrībassadarbībā ar Rīgas Centrālo bibliotēku īstenotajā tikšanos ciklā "Restartējot saknes: es protu vācu valodu" (skatīt Gundegas Gaujas rakstu "Astoņi sprunguļi angļu valodas riteņos jeb laiks "restartēt" vācu valodu" portālā "Delfi") bija iespēja konstatēt, ka vācu valoda var būt ne tikai personīgās izaugsmes, bet arī karjeras veidošanas rīks. Ilona Audere, Guntis Švītiņš, Ivars Bērziņš, Evita Serjogina, Mārtiņš Boiko, Kristiāna Ābele, Gundega Grīnuma, Silvija Pavidis, Ainārs Dimants, Anita Daukšte, Ingmārs Čaklais, Andrejs Svilāns, Aivars Mackevičs, Margarita Platace, Rita Brūvere, Inese Mičule un Ilgvars Kļava Latvijā ir zināmi ne tikai darba kolēģiem vien, un, skaidrs, viņi prot vācu valodu. Tāpat skaidrs, ka viņi nav vienīgie.

Domāju, ka nerodas šaubas par "politiskajām dividendēm", kuras Latvija ieguva, pateicoties bijušā Valsts prezidenta Egila Levita un bijušā Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa vācu valodas zināšanām.

Pašiem savas, jā, tai skaitā vācbaltiešu, vēstures (kompetentas) zināšanas var izaugt tikai no tās (kompetentas) pētniecības. Grūti iedomāties Latvijas vēstures, teiksim, līdz 1918. gadam, pētnieku, kas pilnīgi neko nesaprot vācu valodā. Protams, kam negadās? Tomēr nopietnai attieksmei un izpratnei par Latvijas vēstures pētniecību pilnīgi noteikti noderētu arī kripatiņa plānošanas, lai jaunajā censonī apvienotos vācu valodas pamata zināšanas un "nejauši" radusies aizrautība ar Latvijas vēsturi.

Tikpat svarīga kripatiņa plānošanas noderētu, domājot par nākotnes vācu zinātnisko rakstu un daiļliteratūras tulkotājiem. Ja šobrīd daudzus priecē Silvijas Brices, Ilonas Burkas, Ivetas Galējas, Aijas Jakovičas, Sindas Krastiņas, Riharda Kūļa, Ingus Liniņa, Jura Miesnieka un/vai Igora Šuvajeva tulkotie darbi, tad visnotaļ pateicība pienākas gan viņu vācu valodas skolotājiem, gan "nejaušībām", kas palīdzēja nostiprināt tulkotāja profesionālo "aci".

Domājot par vācu valodas pagātni un nākotni Latvijā, jāpiemin un jāizceļ Gētes institūta Rīgā 30 gadu veikums. Zināmā mērā tā ir bijusi "neiespējamā misija" parādīt (un arī pierādīt) Latvijas sabiedrībai, ka vācu valodas zināšanas piedāvā gana plašas iespējas "te un tagad". Nedomāju, ka aizspriedumi pret kādu valodu ir tikai Latvijas "pazīme", tomēr nekritiska "atdošanās" angļu valodas bieži vienveidīgās domāšanas apskāvieniem daudzus Latvijā patiešām bija un arvien ir "apstulbinājusi".

Tāpēc Gētes institūta Rīgā organizētās, atbalstītās un veicinātās kultūras (kino, māksla, mūzika, literatūra u. c.) un izglītības (vācu valodas kursi, vēstures izpratnes veicināšana u. c.) aktivitātes ir bijušas gana spēcīga platforma atšķirīgam un, atļaušos teikt, Latvijai tuvākam skatījumam uz pasaulē notiekošo. Gētes institūta Rīgā 2019. un 2020. gadā īstenotais projekts "Atrasts tulkojumā" arvien piedāvā noderīgu informāciju, tai skaitā izlasi "Vācu valodā sarakstīto grāmatu tulkojumi latviešu valodā", savukārt Gētes institūta Rīgā bibliotēka ir ne vien atdarināšanas vērts bibliotekārā darba paraugs, bet arī modernas un pašpārliecinātas kultūras un vācu valodas saliņa.

Nevienam, kurš reiz līdzās mātes/ģimenes valodai apguvis kādu citu valodu, nav sveši divi svarīgi mirkļi – prieks par jauniegūtajām zināšanām un skumjas par to zaudēšanu, valodu aizmirstot. Latvijā vācu valodu ir mācījušies gana daudzi, tomēr tā aizmirstas, jo nav "bijis vajadzības". Iemācīties ir svarīgi, ne mazāk svarīgi – mācēt zināšanas saglabāt, tās izmantojot.

Rīgai kā vēsturiski starptautiskai pilsētai ir paveicies. Arī tagad tajā izbaudāma valodu daudzveidība. Ir prieks, ka vācu valodu var dzirdēt ne tikai no omulīgām Vācijas senioru tūristu grupām, bet arī sabiedriskajā transportā, visdrīzāk, Rīgas Stradiņa universitātes Vācijas studentu kaismīgajās sarunās par studiju gaitu vai plāniem izklaidēties. Skaidrs, ka gan vieni, gan otri reiz dosies atceļā, tāpēc vācu valodai ir svarīgs stabilāks pamats. Par tādu var uzskatīt gan jau pieminēto Latvijas Vācu savienību un Gētes institūtu Rīgā, gan atviešu—vācbaltiešu centru "Domus Rigensis" (īpaši izceļams tā veikums piemiņas plākšņu un zīmju uzstādīšanā) un Vācu evaņģēliski—luterisko baznīcu Latvijā, kuras redzamākā darbības vieta tagad ir Rīgas Svētā Pētera baznīca.

Plašākai sabiedrībai tas bieži paliek nemanīts, tomēr būtisku ieguldījumu Latvijas un Vācijas politiskajam dialogam sniedz politisko fondu pārstāvniecības – divvirzienu domapmaiņa par vēlētās varas un izpildvaras aktualitātēm, "skats no malas" uz politisko partiju dienaskārtību un arī iespēja izglītoties semināros un konferencēs ir gan Konrāda Adenauera fonda (kristīgo demokrātu), gan Frīdriha Eberta fonda (sociāldemokrātu) Baltijas valstu biroju darbs. Pie politiskās sadarbības organizācijām šoreiz var minēt arī Vācijas—Baltijas Tirdzniecības kameru Igaunijā, Latvijā, Lietuvā – kur demokrātija, tur līdzās vienmēr brīvais tirgus un tirdzniecība. Savukārt labai tirdzniecībai ir nepieciešami profesionāļi ar augstas raudzes izglītību – svarīgi palīgi akadēmisko zināšanu apguves plānošanā, zinātnes popularizēšanā un kontaktu veidošanā ir Vācijas Akadēmiskais apmaiņas dienests un Baltijas—Vācijas Augstskolu birojs.

Pirms vairāk nekā 35 gadiem manā dzīvē ienāca vācu valoda. Mūsu "attiecībās" sākotnēja skepse un stāvokļi "Kam man to?"/"Nav laika!" ir mijušies ar "konstruktīvu kaislību" un vārdu krājuma apguvi. Ir bijuši "baudas un prieka" mirkļi, iegūstot stipendijas jaunu zināšanu apguvei Vācijā (pateicoties tieši vācu valodai). Kā šķērslis dziļākām attiecībām arvien sevi ir pieteicis "laika trūkums" un nepiepildītās alkas pēc "perfektām gramatikas" zināšanām.

Skaidrs, vācu valodas gramatika būs izaicinājums katram, kas vēlēsies to "vest pie altāra". Ne mazāk svarīgi pieminēt, ka valodas apguve vienmēr un pārākajā pakāpē ir personīga un subjektīva un nav vienas pareizās atbildes uz mūžseno jautājumu "Vai vācu valoda ir grūta?". Valoda, tajā skaitā vācu, nav tikai burti (alfabēts) un gramatikas likumi, tā ir vietas (zemes) un cilvēku (attiecību) izpratne, izjūta un, ja vēlaties, ieniršana bieži atšķirīgas domāšanas pasaulē. Jaunapgūta valoda ir unikāla pieredze, lai arī cik novienkāršoti tas skanētu.

Gadi "skrien", un visu vārdu apgūšanai laika būs par maz, tomēr vācu valoda arvien būs man tuvumā, kaut vai reizi nedēļā un bez maksas internetā skatoties kādu no Vācijas sabiedriskās televīzijas kanāliem, piemēram, ARD, ZDF, ZDF, "3sat" vai "Deutsche Welle". 35 gados daudz kas dzīvē ir mainījies – darbavietas, sabiedriskais statuss, reliģiskie un politiskie uzskati, paziņu un pat draugu loks. Tomēr palikusi ir vācu valoda. Mana mīļā.