Patlaban izglītības sistēmā īstenotajā kompetenču izglītībā atsevišķa priekšmeta "veselības mācība" nav, tāpēc seksuālās izglītības jautājumi ir iekļauti dažādos citos priekšmetos – sākot ar bioloģiju un beidzot ar sociālajām zinībām un sportu. Līdz ar to visa atbilstība gulstas attiecīgā priekšmeta pasniedzēja rokās, proti, vai viņš gribēs un pratīs šo informāciju bez sarkšanas, mulsuma un aizspriedumiem nodot jauniešiem un arī atbildēt uz viņu jautājumiem. Ja veselības mācība būtu atsevišķs priekšmets ar attiecīgi izglītotu pedagogu, šis uzdevums būtu krietni vien vieglāk izpildāms.
Ļoti būtiski apzināties – seksuālā audzināšana nav vis sarunas par seksu. Tā ir sava ķermeņa apzināšanās un veselības pratība, kas jaunietim iedod instrumentus, lai mums pēcāk nebūtu jārunā par nepilngadīgo grūtniecību skaita pieaugumu, seksuāli transmisīvo slimību izplatības palielināšanos un seksuālās vardarbības gadījumu pieaugumu. Tiesa, realitātē ne visi skolotāji ir gatavi par to runāt, jo kopumā mēs kā sabiedrība nebūt neesam atbrīvojušies no stigmas un aizspriedumiem, kas apvij gan seksuālo audzināšanu, gan vardarbību.
Līdz ar to aktuāls ir jautājums ne tikai par to, ko mēs mācīsim, bet arī, kurš to varēs izdarīt.
Šobrīd mēs ļoti daudz prasām no pedagoga, un tas ir negodīgi gan pret pedagogu, gan arī pret jauniešiem, jo tas, ka mēs nespējam vienoties, kurš un kādu saturu pasniegs, par galveno cietēju padara pašu jaunieti. Mums ir jāmobilizējas un jānonāk līdz consensus, jo viss noteikti nav jādara pedagogam vienam pašam. Latvijā šajā jomā ir ļoti daudz profesionāļu, tostarp jaunatnes darbinieki un nevalstiskais sektors, kas jau gadiem strādā ar šīm tēmām un kam ir atbilstoši un kopā ar jauniešiem veidoti rīki un saturs. No savas pieredzes varu teikt – neformālā izglītība pilnīgi noteikti ir veids, kā par to runāt, jo tā ir interaktīva un iesaistoša. Līdz ar to nākamais svarīgais solis būtu saprast, kā to visu salikt kopā un kurš un kādam vecumposmam ko pasniedz, neliekot visu lielo svaru uz skolotāja pleciem.
Stigma un aizspriedumi mums ne vien traucē vienoties par vecumam atbilstošu seksuālās izglītības saturu, bet arī noved pie nākamās problēmas, ar ko mēs, "Centrs MARTA", sastopamies ikdienā, proti, vardarbības.
Mūsu sabiedrībā vardarbība aizvien tiek uztverta kā "ģimenes lieta", kas neattiecas uz kopienu. Diemžēl mums nav statistikas datu, kas norādītu uz jauniešu pieredzi pusaudža vecumā intīmu attiecību kontekstā, ko angliski dēvē par "teen dating violence", līdz ar to konstruktīvu zināšanu, prasmju un attieksmju trūkums pie mums nonāk kā pusaudžu traumatiskās pieredzes un pieredzētās vardarbības stāsti. Manuprāt, tam daudz vairāk būtu jāparādās šajā diskusijā un vispārējā diskursā par veselīgām attiecībām ne tikai ar savu ķermeni, bet arī ar otru cilvēku, robežām un piekrišanu.
Kas ir mulsinoši – šajā vienā ļoti būtiskajā jautājumā, proti, seksuālā izglītība, patlaban ir sajauktas kopā ļoti daudzas un dažādas tēmas, kas ir saistītas ar veselības pratību. Dzimuma maiņas operācija nav kaut kas, ko ārsts vienkārši izraksta, kad pusaudzim rodas pirmie jautājumi par savu identitāti vai seksuālo orientāciju. Turpretī zināšanas par seksuāli transmisīvajām infekcijām, kontracepcijas veidiem utt., nenoliedzami, ir pamatzināšanas, kas ir nepieciešamas, lai spētu būt veselīgās attiecībās.
Mums ir jābūt piesardzīgiem un jāizlemj, par ko tad mēs īsti runājam. Vai par pamatlietām, kas ir vajadzīgas katram pusaudzim, vai par ļoti kompleksiem un sarežģītiem jautājumiem, kas mēdz skart pusaudžus, pētot savu identitāti visdažādākajos aspektos, tostarp dzimtes identitāti un seksuālo orientāciju.
Kā viens no pamata rīkiem, ar ko mēs, "Centrs MARTA", strādājam ar pusaudžiem vecumā no 12 līdz 18 gadiem, ir mūsu pašu kopā ar jauniešiem un jaunatnes darbiniekiem izstrādātā jauniešu grupu metodoloģija. Tās galvenais uzdevums ir iedot jaunietim prasmes, zināšanas un attieksmes, lai viņš patstāvīgi spētu veidot un uzturēt veselīgas attiecības. Protams, tur ir iekļautas arī sarunas par un ap seksualitāti, emocijām, komunikāciju, robežām – savām un citu cilvēku –, kā tikt galā ar dažādiem dzīves izaicinājumiem, kas saistīti ar vienaudžu spiedienu, piemēram, par atkarību izraisošu vielu lietošanu. Proti, interaktīva pamācība, kā pieņemt informētus lēmumus.
Ar šo metodoloģiju mēs esam izglītojuši jaunatnes darbiniekus gan visā Latvijā, gan tādās Eiropas valstīs kā Lietuva, Igaunija, Rumānija, Spānija un Bulgārija. Lielākā šī rīka priekšrocība ir tā, ka tas tika radīts kopā ar pašiem jauniešiem trīs gadus ilgā projektā. Sadarbojoties ar 50 jauniešiem no visas Latvijas vecumā no 12 līdz 18 gadiem, tika apkopoti viņu jautājumi, bažas, pārdomas un arī ieteikumi par veidiem, kā viņi vēlas, lai ar viņiem par šiem tematiem runā. Un, manuprāt, šobrīd šis ir absolūti trūkstošs, bet primāri svarīgs aspekts līdzšinējā un arī esošajā komunikācijā – pats jaunietis.
Vai kāds ir pajautājis pašam jaunietim?
Plašāk par šo tēmu skaties Izglītības un zinātnes ministrijas un Valsts izglītības satura centra konferences-diskusijas par veselības mācību un seksuālo izglītību skolās "Zināšanas pasargā" 2. diskusijā "Veselības mācība un seksuālā audzināšana kā iekļaujošas izglītības un sabiedrības pamats"!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!