MISC 2.0 - 25764
Foto: Privātais arhīvs
Veselības pratība, kas gluži loģiski ietver arī seksuālo izglītību, ir mūsu bērnu un jauniešu drošības pamats, kam savukārt ir nepieciešama droša vide jautājumu uzdošanai un atbilžu saņemšanai. Mūsu – pieaugušo – atbildība ir šo vidi nodrošināt, taču mēs aizvien nespējam nedz sadalīt atbildības, nedz vienoties par izglītības saturu. Un, kamēr mēs nespējam savstarpēji vienoties, galvenais cietējs ir jaunietis, kurš šajā diskusijā nemaz nav iekļauts.

Patlaban izglītības sistēmā īstenotajā kompetenču izglītībā atsevišķa priekšmeta "veselības mācība" nav, tāpēc seksuālās izglītības jautājumi ir iekļauti dažādos citos priekšmetos – sākot ar bioloģiju un beidzot ar sociālajām zinībām un sportu. Līdz ar to visa atbilstība gulstas attiecīgā priekšmeta pasniedzēja rokās, proti, vai viņš gribēs un pratīs šo informāciju bez sarkšanas, mulsuma un aizspriedumiem nodot jauniešiem un arī atbildēt uz viņu jautājumiem. Ja veselības mācība būtu atsevišķs priekšmets ar attiecīgi izglītotu pedagogu, šis uzdevums būtu krietni vien vieglāk izpildāms.

Ļoti būtiski apzināties – seksuālā audzināšana nav vis sarunas par seksu. Tā ir sava ķermeņa apzināšanās un veselības pratība, kas jaunietim iedod instrumentus, lai mums pēcāk nebūtu jārunā par nepilngadīgo grūtniecību skaita pieaugumu, seksuāli transmisīvo slimību izplatības palielināšanos un seksuālās vardarbības gadījumu pieaugumu. Tiesa, realitātē ne visi skolotāji ir gatavi par to runāt, jo kopumā mēs kā sabiedrība nebūt neesam atbrīvojušies no stigmas un aizspriedumiem, kas apvij gan seksuālo audzināšanu, gan vardarbību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!