Andra Runde: Darba tirgus izaicinājumi Latvijā un citās Baltijas valstīs  (3)

Pašreiz varam darba tirgus attīstību sadalīt divos posmos – pirms pandēmijas un pēc tās. Lai gan esam atgriezušies ikdienas normālajā ritējumā, kad dažādi Covid-19 ierobežojumi vairs nav aktuāli un pat piemirsušies, cilvēku paradumi, tostarp izvēloties savu karjeras attīstību, krietni mainījušies. Pirmkārt, arvien pieprasītāks ir attālinātais vai daļēji attālinātais darbs. Tas īpaši novērots jauniešu vidū, kad viņi vēlas paši organizēt savu ikdienu, veicot uzdevumus tad, kad paši vēlas. Protams, ir profesijas, kur šāda pieeja strādā ļoti labi, jo galvenais, ka viss tiek paveikts savlaicīgi, taču daļa no darba devējiem nevar pielāgoties katra individuālajam grafikam. Tas visbiežāk novērojams brīžos, kad no viena darbinieka paveiktā, cits ir tieši atkarīgs, kā tas mēdz būt arī loģistikas jomā.

Brīdī, kad darba tirgū veidojas deficīts, arvien populārāk kļūst konkurējošo uzņēmumu speciālistu pārvilināšana. Gadījumā, ja kompānijai esošais cilvēks ir būtisks, visbiežāk tiks piedāvāta kāda bonusa sistēma, algas pielikums vai arī paaugstinājums, taču vienmēr jāapsver, cik bieži šāda pieeja strādās. Mana pieredze rāda, ka vienreiz tas var izdoties, bet, ja darbinieks arī otro vai pat trešo reizi paziņo par vēlmi doties strādāt citur, tad visdrīzāk nav vērts iejaukties, jo, iespējams, ir daudz un dažādu apsvērumu, kāpēc konkrētajā komandā un ar esošajiem pienākumiem cilvēks vairs negrib nodarboties. Šādi arī iespējams izskaust sava veida darba devēja šantažēšanu, kā arī neļaut veidoties disbalansam kolektīvā, kur līdzvērtīgi amati saņem atšķirīgas algas un bonusus.