Aldis Baumanis: Pārmaiņas augstākās izglītības finansēšanā jeb kārtējais trusītis no iluzionista cepures?  (1)

Procentuāli no Latvijas iekšzemes kopprodukta kopējais finansējums augstākajai izglītībai Latvijā it kā ir pietiekams - 1,4%. Starpvalstu salīdzinājumā šeit tiks izmantoti šā gada OECD publikācijas "Education at a Glance 2023" dati, kas apkopo informāciju par 2020.gadu. Salīdzinājumā ar citām Austrumeiropas valstīm procentuāli finansējums augstākai izglītībai ir līdzīgs (piem.: Čehija 1,1%, Igaunija 1,5%, Ungārija 0,9%, Lietuva 1,2%, Polija 1,3%), bet atpalicība parādās lielā daļā gadījumu, salīdzinot to ar Ziemeļ- un Rietumeiropas valstīm (piem.: Dānija 1,9%, Francija 1,6%, Norvēģija 2,0%, Somija 1,6%, Apvienotā karaliste 2,1%). Pateicoties minētajiem skaitļiem Austrumeiropas valstīs esam nedaudz virs vidējā ES25 līmeņa (1,3%), bet zem OECD valstu vidējā līmeņa (1,5%). Jāpiezīmē gan, ka OECD valstu vidējo rādītāju būtiski uz augšu paceļ ASV (2,5%), kas ir otrs augstākais rādītājs aiz Čīles (2,7%).

Kopējā atpalicība augstākās izglītības finansējumā no attīstīto valstu līmeņa gan ir ievērojami būtiskāka, kā to parāda iepriekšminētie procenti, jo jāņem vērā ne vien relatīvi nelielais iekšzemes kopprodukts salīdzinājumā ar šo valstu grupu, bet arī citas prioritārās valsts budžeta izmaksas, kas veicamas pasaules cenās un līdz ar to veido procentuāli lielāku daļu mūsu valsts un kaimiņvalstu budžetos. Un tas nozīmē, ka pārskatāmā laika periodā nākotnē nav pamata cerēt uz strauju pieaugumu augstākās izglītības finansējumā salīdzinājumā ar iekšzemes kopproduktu. Arī pats iekšzemes kopprodukta pieaugums turpmākajos gados tiek pamatoti plānots visai mērens.

Un tas ir iemesls, kāpēc tiešām ir tik svarīgi strādāt pie augstākās izglītības finansēšanas reformas, uzsvaru liekot uz diviem virzieniem – efektivitāti un papildus resursu piesaisti. Ar otro no virzieniem ir šķietami vienkārši: augstākās izglītības finansēšanas modelis, ieskaitot grozījumus nodokļu likumdošanā, ir jāveido tā, lai tas būtu vērsts uz papildus resursu (starptautisko projektu, banku resursu, privāto resursu u.t.t.) piesaisti augstākās izglītības sistēmai. Savukārt, pirmo, efektivitāti, parādīs nevis sistēmas pašvērtējums, bet gan tas, cik racionāli augstākai izglītībai pieejamais finansējums tiek izmantots mūsu valsts tautsaimniecības attīstībā un līdz ar to iedzīvotāju labklājības uzlabošanā. Diemžēl šobrīd nav pat pilnas informācijas, kas notiek ar par sabiedrības līdzekļiem studējušajiem absolventiem, lai gan viņu studijām tika atvēlēti simtiem miljonu eiro. Līdz ar to par efektivitāti sabiedrības līdzekļu izmantošanā augstākajā izglītībā šobrīd vispār runāt var tikai minējumu līmenī. Kopainas par to nav, un arī tas liek domāt par visai būtiskām nepilnībām esošajā augstākās izglītības finansēšanas sistēmā.

Problēma ir vairākas desmitgades veca, un līdz šim izglītības politiķi un ierēdņi vairāk nopūlējās ar vai nu tās ignorēšanu vai šķietamu un kosmētisku uzlabojumu veikšanu esošajā no PSRS laikiem saglabātajā kārtībā, turpinot finansēt "budžeta vietas" valsts augstskolās un daudz nebēdājot par rezultātu. Pie šāda "kosmētiska" labojuma ir pieskaitāms arī plaši izreklamētais trīs pīlāru finansēšanas modelis, jo realitātē nekādu trīs pīlāru visā gandrīz desmit gadu garumā no šī modeļa parādīšanās nav bijis. Ir viens patiešām pamatīgs pīlārs, ar kuru tiek stutēta valsts augstākās izglītības sistēma apmēram pēc tiem pašiem principiem, kādi pastāvējuši gadus piecdesmit vai pat senāk. Vēl augstāko izglītību stutē kādas desmit reizes tievāks stabiņš, ko gan par pīlāru īsti nenosauksim un kam vajadzētu raksturot augstskolu sniegumu (arī šī stabiņa aprēķina formula ir neveiksmīgi veidota, sajaucot kopā budžeta un privāto studentu studiju rezultātus), bet trešais – attīstības pīlārs vispār ir virtuāls un atkarīgs no augstskolu iespējām tikt pie projektu naudām. Uz bažām par šī modeļa ilgtnespēju jau pirms sešiem gadiem norādīja Valsts kontrole revīzijas rezultātu apkopojumā "Vai augstākās izglītības finansēšanas sistēma ir efektīva?". Nozīmīgi secinājumi izglītības sistēmā gan izdarīti netika.

Nav tā, ka pēdējos gados neko nav mēģināts darīt. Ir, piemēram, mūsuprāt, visai labi pārdomāts un atbilstoši reālajai situācijai A/S KPMG Baltics pēc IZM pasūtījuma veikts pētījums par studiju izmaksām, kura rezultāti gan īpaši netiek afišēti, jo, iespējams, pārāk labi parādīja problēmas esošajā finansēšanas sistēmā. Tomēr zināmu pozitīvu impulsu tas deva, jo tapa konceptuāls ziņojums "Par turpmāko augstākās izglītības finansēšanu", kas ir pieejams IZM mājas lapā un nedaudz tika arī apspriests. Jāpiezīmē, ka minētajā lapā sadaļā "Augstākās izglītības finansēšanas modelis" šis ziņojums gan kā projekts ir pieejams un ir svaigākais no tur atrodamajiem dokumentiem par finansēšanas modeli, pie kam ziņojuma būtība ir vērsta uz esošā trīs pīlāru modeļa saglabāšanu, veicot tajā zināmus uzlabojumus. Bet pavasara pusē parādījusies informācija, ka ministrija strādā pie informatīvā ziņojuma par jaunu augstākās izglītības finansēšanas kārtību, nav apstiprinājusies nekādā publiski pieejamā rezultātā. Šāds ziņojums patiešām gan no augstskolu puses, gan darba devēju organizāciju puses tika gaidīts, un, ņemot vērā šā jautājuma nozīmību, izmaksu apjomu un ietekmi uz sabiedrību, noteikti būtu publiski apspriežams, bet ... izlēca iluzionista trusītis raksta sākumā minēto Augstskolu likuma grozījumu veidā. Tiesa, aplausi kā cirkā nesekoja, sekoja atzinumu sniedzēju, augstskolu un sabiedrisko organizāciju iebildumi, kas gan neliedza Ministru kabinetam spert vēl vienu nedemokrātisku soli: tos visus ignorēt un, balstoties uz citu ministriju ierēdņu atzinumiem, projektu apstiprināt.

Situācija ir pavisam komiska: augstākās izglītības institucionālais finansēšanas modelis nav ne izstrādāts, ne publiski apspriests, nav skaidrības ne par tā principiem, ne paredzamajiem rezultātiem, toties vienai augstskolai ir jau paredzēts miljoniem vērts pilotprojekts tā aprobēšanai. Ko aprobēt augstākās izglītības sistēmas finansēšanas modelī, kura nav un kura paredzamie darbības rezultāti vispār nav nodefinēti? Šķiet, ka acis trusītim ir aizsietas, un ne viņš, ne skatītāji nesaprot, uz kuru pusi ir jālec, un kas tagad notiks. Diez vai aplausi šeit tiešām bija gaidāmi... .

Par visu šo atrakciju, protams, varētu tikai pasmieties, ja vien jautājums nebūtu tik nopietns. Pieņemu, ka ar to, cik racionāli vai neracionāli šajā "pilotprojektā" tiks tērēti valsts budžeta, tātad visas sabiedrības līdzekļi, vēlāk atkal nāksies nodarboties Valsts kontrolei, bet ir pamatotas bažas, kad ar šādām sasteigtām un nepārdomātām darbībām kārtējo reizi izglītības sistēmā tiks diskreditēti svarīgi un nepieciešami procesi.

Ko tagad ar šo likumprojektu darīt tālāk? Varbūt tomēr atgriezties pie lietu normālas secības? Vispirms apturēt šo miljonus vērto avantūru un saprast kādu tad īsti augstākās izglītības sistēmas finanšu reformu gribam veikt un kādus rezultātus no tās sagaidām. Kādus principus liekam pamatā jaunai finansēšanas kārtībai augstākajā izglītībā? Veidi, kā valsts budžeta resursi nonāk augstskolās būtībā ir divi: vai nu finansējums tiek dalīts tieši augstskolām, kas ar lielāku vai mazāku rūpību pēc tam cenšas aizpildīt tām piešķirtās budžeta vietas, vai finansēti tiek studenti, kuriem, nonākot augstskolā, tur nonāk arī studijām paredzētais finansējums.

Pirmajā variantā jāsaprot, kāds būs augstskolas finansēšanas mehānisms. Vai tas būs vēl viens mēģinājums lāpīt vāji funkcionējošo trīs pīlāru sistēmu (indiāņiem gan esot teiciens par jāšanu uz beigta zirga...), vai, piemēram, tiks veidota valsts pasūtījumu sistēma augstākās izglītības iestādēm valsts attīstībai vajadzīgo speciālistu sagatavošanai, vai meklēts kāds cits risinājums. To, ka esošā kārtība, piemēram, STEM priekšmetu skolotāju sagatavošanā ir kategoriski nepieņemama jau pierāda ne vien skolotāju vakanču skaits, bet arī centralizēto eksāmenu rezultāti.

Ja realizēts tiek otrais variants (līdzīga kārtība šobrīd ir Apvienotajā karalistē), par tā pamatu varētu izmantot jau izveidoto studiju kreditēšanas sistēmu, to būtiski pilnveidojot vispirms jau sadaļā par studiju kredītu dzēšanas un atmaksas kārtību – studentiem, jau, izšķiroties par šāda kredīta ņemšanu, ir jābūt zināmiem tā dzēšanas nosacījumiem gan sekmīgas augstskolas absolvēšanas un darba uzsākšanas izvēlētajā, valstiski nozīmīgajā specialitātē gadījumā, gan studijas pārtraucot.

Un tikai tad, kad ir vismaz teorētiska skaidrība par to, kādu redzam mūsu valsts augstākās izglītības sistēmu nākotnē, ko no tās gribam sagaidīt, nāk nākošā fāze – pilotprojekts, rūpīgi izvērtējot, kurās augstskolās to realizēt. Izvēli noteiks nevis, kurš pirmais aizskrēja, vai kam labāka pazīšanās, princips (arī tāds ir zināms jau no PSRS laikiem), bet gan esošā augstākās izglītības sistēmas struktūra, izvēloties ne vien kādu no lielajām zinātņu universitātēm, bet arī citas vienprofila vai vairāku profilu un pakļautības augstskolas, tai skaitā reģionos.

Noslēgumā atliek vien izteikt cerību, ka politiķi, skatot šo jautājumu Saeimā, apzināsies tā nozīmīgumu. Runa šeit ir ne vien par simtiem miljonu vai ilgtermiņā miljardu liela finansējuma sadali augstākās izglītības sistēmā, bet, pirmkārt, par to, kā augstākās izglītības sistēma dos savu ieguldījumu mūsu valsts pastāvēšanas nodrošināšanā ilgtermiņā, kā valsts budžeta, tātad sabiedrības nodokļos samaksātie līdzekļi sekmēs darba tirgus prasību izpildi un līdz ar to arī Latvijas tautsaimniecības attīstību un iedzīvotāju labklājības celšanos.