Šogad jūlijā Latvijā tika sasniegts vēsturiski zemākais bezdarba radītājs. Šķietami labas ziņas, kas varētu liecināt, ka Latvijas ekonomika aug un attīstās. Taču līdztekus šiem jaunumiem arvien biežāk dzirdam arī antirekordu paziņojumus par to, ka Latvija atkal sasniegusi zemāko dzimstības rādītājus simtgadē. Skaidrs, ka saspīlējums darba tirgū pieaug, kas prasa meklēt kompleksus risinājumus. Viesstrādnieku masveida ievešana, procesu automatizācija un mākslīgais intelekts, diemžēl, arī nebūs burvju nūjiņas, kas Latviju izvilks no demogrāfiskās bedres un nodrošinās ekonomikas tālākai attīstībai un sabiedrības labklājībai nepieciešamo darbaspēku. Situācija prasa pārdomātu un kompleksu risinājumu, tāpēc, iespējams, ideja, ka tieši Ekonomikas ministrijai jābūt vadošajai atbildīgajai par nodarbinātības politiku, ir gluži laba un īstenojama jau iespējami ātrāk.
Lai kaut daļēji risinātu darba tirgus problēmas, Latvija jau pirms vairākiem gadiem sāka pensionēšanās vecuma reformu, kas paredz pakāpenisku pensionēšanās vecuma celšanu līdz 65 gadiem 2025.gadā. Rietumvalstu sabiedrības strauji noveco, taču ne vienmēr paši darba devēji ir gatavi aktīvi strādāt ar pirms pensijas un pensijas vecuma iedzīvotājiem un raudzīties uz viņiem kā nozīmīgu darba spēka resursu. Visas cerības bieži tiek liktas uz jauniešiem, jo dzīvojam laikā, kad publiskajā telpā dominē jaunības kults. Taču arī jauniešiem neiet viegli – lai tiktu pie pirmās darba vietas, nereti jāuzrāda jau ilggadēja iepriekšējā pieredze, atsauksmes un pārliecinoši nostrādāts CV. Tas viss liecina, ka pirmais un grūtākais uzdevums, lai risinātu darba tirgus izaicinājumus Latvijā, būs mainīt sabiedrības attieksmi un iesakņojušās stigmas par to, kādas profesijas un kādos vecumos ir akceptējamas. Tā kā man pašam šajā dienās apritēja 70, tad šoreiz vairāk par to, vai kā sabiedrība esam gatavi darba dzīvei ne vien pēc pensionēšanās sliekšņa, bet arī pēc 70?
Lauzt aizspriedumu ledu