'Cehs.lv': Cukura cūķi jeb kāpēc resni cilvēki ir mūsu visu problēma  (1)

Gluži kā homeopātijā, kur "līdzīgs ārstē līdzīgu", arī labklājībā trekns rada treknu. Kas gan vislabāk zinās, kā tikt pārticībā, ja ne cilvēki, kas paši ir kļuvuši par gandrīz vai autonomu apgabalu, nelielu valsti valstī ar savām, kaut izplūdušām, bet apjomīgām robežām un, tā teikt, pamatīgu svaru it visā, ko tie dara. Ne velti arī vēsturē daudzās kultūrās resnums ir bijis vēlams miesas stāvoklis. Bez šaubām, labu laiku pēdējā gadsimtā vismaz rietumvalstīs tika idealizēti sportiski un slaidi augumi. Taču ir vīzdegunīgi uzskatīt, ka Rietumi = visa pasaule. Piemēram, Mauritānijā aizvien ir aktuāla prakse sievietes mērķtiecīgi nobarot labi apaļas. Kaut par "leblough" dēvētā tradīcija visbiežāk saistās tieši ar Mauritāniju, tā ir aktuāla arī vairākās citās Āfrikas valstīs – Sudānā, Nigērā, Ugandā.

Neatbalstām šādu praksi, taču tas šo to tomēr liecina par to, cik dažāda ir attieksme pret tuklumu šeit un tur. Mēs parasti par tuklumu izsakāmies nicīgi. Īpaši, ja vaigi ir apaļi un veselīgi spīd kādam, kas "ticis pie siles" – politikā. Taču vai tiešām iebildumi ir pret resnumu kā tādu, vai tā drīzāk ir skaudība par to "tikšanu pie siles"?

Tāpēc mūsu Mākslīgā intelekta laboratorijas Politoloģijas domnīcas eksperti ierosina mainīt vēlēšanu kritērijus un ieviest svērto balsojumu. Bet ne šī termina klasiskajā izpratnē, tā lai paliek statistiķiem. Mēs iesakām burtiski svērt kandidātus un smagākos 100 ievēlēt Saeimā