Strādājot iekšlietu ministra amatā šā gada pirmos deviņus mēnešus, daudz laika prasīja tā dēvētais Latvijas–Baltkrievijas robežas jautājums. Gan tāpēc, ka Lukašenko režīma īstenotā hibrīdkara ietvaros faktiski ik nakti mūsu valsts robežu nelegāli centās šķērsot vairāki desmiti un nereti pat vairāk nekā 100 migrantu no dažādām eksotiskām valstīm, gan arī tādēļ, ka bija nepieciešams intensificēt šīs robežas infrastruktūras izbūvi – tas ir darbs, kas Latvijā ir nogulēts apmēram par četriem gadiem. Un citādi kā par bezatbildību un pat noziedzību pret valsti to nodēvēt nav iespējams.
Šajā kontekstā jāatgādina, ka savulaik jau tika salikti visu punkti uz "i", lai pašreiz par šo jautājumu nevajadzētu runāt. Respektīvi, Latvijas–Baltkrievijas robežas projekts atbilstoši manas valdības laikā 2018. gadā noslēgtajiem līgumiem tiktu pabeigts četru gadu laikā – apmēram līdz 2022. gada jūlija vidum. Šāds četru gadu termiņš ir objektīvs, ņemot vērā, ka Latvijas gadījumā pierobežas zona ir purvaina, to šķērso upes, ezeri un arī dzelzceļa līnija. Turklāt pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados atšķirībā, piemēram, no Lietuvas, Latvija bija izdarījusi stratēģisku kļūdu, ļaujot privatizēt zemi līdz pat robežstabiņam. Tas savukārt nozīmē, ka šodien gan laika, gan finansiālie resursi tiek tērēti šo zemju atpirkšanai un pārmērīšanai. Var minēt arī dažādu iestāžu visnotaļ interesantās prasības robežas būvētājiem, kas šo procesu tikai sarežģī un padara ilgāku. Noteikti jāpiemin arī šā stāsta finansiālā puse. Īstenojot 2018. gadā uzsākto projektu, tajā būtu bijis jāiegulda 31 miljons eiro. Šobrīd būvniecības izmaksas, kā zinām, ir būtiski augušas, kā rezultātā projekta pirmās divas kārtas vien Latvijas nodokļu maksātājiem izmaksā 102,7 miljonus eiro.
Jā, tādējādi ir pilnīgs pamats teikt, ka Latvija ir robežas ar Baltkrieviju tā dēvētais vājais posms, jo atšķirībā no Polijas un Lietuvas mums šīs infrastruktūras pilnībā joprojām nav. Jā, šā gada laikā izdarīts ir daudz, bet Latvijas robeža tiešām ir sarežģīta un pilnīgai tās izbūvēšanai un aprīkošanai ir nepieciešami vairāki gadi. Līdz ar to viss robežas aizsardzības smagums ir uz Valsts robežsardzes pleciem – robežsargi jau ilgstoši strādā faktiski ekstremālos apstākļos 24/7 režīmā, rūpējoties par visu mūsu drošību.
Protams, ir fakts, ka 2019. gada septembrī Iekšējās drošības birojs aizturēja robežsardzes un būvuzņēmuma "Igate", kas tolaik īstenoja šo robežas projektu, darbiniekus – aizdomās par krāpnieciskām darbībām būvniecības procesos valsts robežjoslā. Savukārt uzņēmuma finanšu darījumos tika saskatītas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas pazīmes, par ko arī sākta izmeklēšana. Tik tālu viss ir pareizi – ja atbildīgajām iestādēm ir bažas, ka atsevišķas personas pieļauj nelikumības, ir jāveic izmeklēšana, aizdomās turamie nereti ir jāatstādina, bet, ja pretlikumības tiek pierādītas, vainīgie jāsoda. Tas, kas šeit nav skaidrs, – kāpēc šo visu darbību rezultātā vajadzēja apturēt paša projekta realizāciju. Tiesai atzīstot, ka uzņēmuma amatpersonas ir vainīgas noteiktu zaudējumu pieļaušanā, no tām var piedzīt zaudējumus arī tad, kad sēta jau ir uzbūvēta. Savukārt tagad mums infrastruktūras nav, projekta realizācija kļuvusi ievērojami dārgāka, un nav arī dzirdēts, ka šo gadu laikā kaut viena amatpersona šajā jomā tiešām būtu notiesāta.
Latvija ir piedzīvojusi dažādus projektus, kuriem varētu piemērot apzīmējumu "bezgalīgais stāsts". Daudzus gadus tika organizēta Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas jeb "Gaismas pils" būvniecība, joprojām tikai spriedelēšanas līmenī ir akustiskās koncertzāles projekts, kā arī jau ilgstoši mums tiek solīts, ka kaut kad varēsim pārvietoties ar jaunajiem elektriskajiem vilcieniem, kuri ir nopirkti, atgādāti līdz Latvijai, bet allaž atrodas kāds iemesls, lai pasažieriem ar tiem braukt vēl neļautu. Visos šajos un daudzos citos gadījumos nav pārāk izšķiroša nozīme tam, kad attiecīgais projekts ieraudzīs dienas gaismu – šodien, rīt vai pēc gada.
Galvenais, lai tie vispār tiek realizēti. Savukārt Latvijas–Baltkrievijas robežas infrastruktūras neesamību mēs izjūtam ar katru brīdi arvien skaudrāk – tas ir nopietns drauds mūsu nacionālajai drošībai. Pērn visa gada laikā kopumā tika novērsti 5286 cilvēku mēģinājumi nelikumīgi šķērsot Latvijas–Baltkrievijas robežu. Savukārt šogad no valsts robežas nelikumīgas šķērsošanas robežsargi atturējuši vairāk nekā 13 000 cilvēku.
Tāpēc uzskatu, ka Saeimas līmenī ir nepieciešams veikt izmeklēšanu par šīs kavēšanās iemesliem un atbildīgajiem, nepieciešams izvērtēt šīs kavēšanās cēloņus un izstrādāt rekomendācijas iespējamajai likumu vai citu normatīvo aktu izmaiņai, komisijai vadoties pēc noteikta plāna: hronoloģiskais robežas izbūves (lēmumi, darbības, budžets) apraksts, Ministru kabineta, atbildīgās ministrijas un citu iesaistīto institūciju lēmumi; formālie (likumi, citi normatīvie akti) un neformālie (iesaistīto institūciju un atbildīgo amatpersonu lēmumi un darbības) iemesli robežu izbūves pārtraukšanai; konstatētie iespējamie likumpārkāpumi vai bezdarbības, to izvērtējums, ietverot 2021.–2023. gadā jau veiktos grozījumus likumos un citos normatīvajos aktos; valdības un atbildīgo amatpersonu darbības un lēmumi pēc konstatētajiem pārkāpumiem un norādēm par iespējamām nelikumīgām darbībām robežu infrastruktūras izbūvē, šo darbību izvērtējums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!