Pēdējo septiņu gadu laikā ieslodzījuma vietās notikušas ievērojamas pārmaiņas, jo ieviestas dažādas programmas, kas balstītas pierādījumos un pētījumos. Mūsu mērķis ir uzlabot notiesāto dzīves kvalitāti, nevis fokusēties tikai uz recidīvu. Vai ar to pietiek, lai cilvēks pārtrauktu veikt noziegumus? Vieni teiks jā, taču daudz svarīgāk ir panākt to, ka konkrētā persona saprot savu vainu, vēlas labot situāciju un integrējas sabiedrībā un darba tirgū. Minēšu vairākus piemērus.
Pirmais piemērs: Andrim ir 25 gadi un problēmas ar atkarību izraisošu vielu lietošanu. Viņš nolēma neiesaistīties izglītības sistēmā, ļaujoties dzīves plūdumam bez atbildības uzņemšanās. Izveidojās notikumu un nepareizi pieņemtu lēmumu ķēde, kas noveda līdz ieslodzījumam. Andris neredzēja citas iespējas, kā sasniegt to, ko vēlas, jo neprata pieņemt atbildīgus lēmumus. Viņš nezināja, cik ļoti nepatīkamas būs sekas, ar ko nāksies saskarties. Pauze jeb ieslodzījums un dzīves apstāšanās, kā to raksturoja pats Andris, deva pirmo impulsu, lai sāktu domāt par labāku dzīvi. Viņš nekad nebija vēlējies nodarīt kādam pāri. Kāds ir risinājums? Andra gadījumā pats svarīgākais ir iegūt vidusskolas diplomu un profesionālo izglītību, kas pēc ieslodzījuma veicinās vēlmi un iespējas integrēties darba tirgū. Lai saskatītu šo iespēju, jaunietim vispirms nācās lauzt savus stereotipus par psiholoģiskā atbalsts nepieciešamību. Profesionālas konsultācijas, iespējams, izglābušas Andra turpmāko dzīvi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!