Krista Skara: Dzīve jaunā kvalitātē pēc ieslodzījuma

Pēdējo septiņu gadu laikā ieslodzījuma vietās notikušas ievērojamas pārmaiņas, jo ieviestas dažādas programmas, kas balstītas pierādījumos un pētījumos. Mūsu mērķis ir uzlabot notiesāto dzīves kvalitāti, nevis fokusēties tikai uz recidīvu. Vai ar to pietiek, lai cilvēks pārtrauktu veikt noziegumus? Vieni teiks jā, taču daudz svarīgāk ir panākt to, ka konkrētā persona saprot savu vainu, vēlas labot situāciju un integrējas sabiedrībā un darba tirgū. Minēšu vairākus piemērus.

Pirmais piemērs: Andrim ir 25 gadi un problēmas ar atkarību izraisošu vielu lietošanu. Viņš nolēma neiesaistīties izglītības sistēmā, ļaujoties dzīves plūdumam bez atbildības uzņemšanās. Izveidojās notikumu un nepareizi pieņemtu lēmumu ķēde, kas noveda līdz ieslodzījumam. Andris neredzēja citas iespējas, kā sasniegt to, ko vēlas, jo neprata pieņemt atbildīgus lēmumus. Viņš nezināja, cik ļoti nepatīkamas būs sekas, ar ko nāksies saskarties. Pauze jeb ieslodzījums un dzīves apstāšanās, kā to raksturoja pats Andris, deva pirmo impulsu, lai sāktu domāt par labāku dzīvi. Viņš nekad nebija vēlējies nodarīt kādam pāri. Kāds ir risinājums? Andra gadījumā pats svarīgākais ir iegūt vidusskolas diplomu un profesionālo izglītību, kas pēc ieslodzījuma veicinās vēlmi un iespējas integrēties darba tirgū. Lai saskatītu šo iespēju, jaunietim vispirms nācās lauzt savus stereotipus par psiholoģiskā atbalsts nepieciešamību. Profesionālas konsultācijas, iespējams, izglābušas Andra turpmāko dzīvi.

Otrais piemērs: jaunietim, sauksim viņu par Jāni, bija tikai 17 gadi, kad par smagu likumpārkāpumu, tika saņemts sods – 11 gadi ieslodzījumā ar probācijas uzraudzību uz trīs gadiem. Pēc veiksmīgi īstenotas sadarbības ar darbiniekiem, iesaistoties arī dažādās uz pētījumiem balstītās programmās, jaunietis tika atbrīvots pirms termiņa ar elektronisko uzraudzību. Viņam nebija darba pieredzes, nebija specializācijas kādā konkrētā profesijā, tomēr viņam bija vēlme būt nodarbinātam, kas ir pats svarīgākais. Jau nedēļu pēc ieslodzījuma pamešanas, Jānis uzsāka legālas darba attiecības ar ceļu būves kompāniju, izturēja pārbaudes laiku un strādā vēl arvien. Šajā laikā apgūtas gan jaunas prasmes, gan iemaņas.

Visbiežāk grūtības, ko darbinieki pamana notiesāto personu gadījumā, ir sociālo prasmju trūkums, kas negatīvi ietekmē spēju veidot pozitīvas attiecības ar apkārtējiem, kā arī iesaistīties nodarbinātībā. Emocionālās grūtības veido impulsīvu uzvedību, neapdomīgu lēmumu pieņemšanu, ko visbiežāk pastiprina neatrisinātas attiecības ar tuvākajiem ģimenes locekļiem, kuri ietekmē spēju lūgt un saņemt atbalstu. Lai risinātu šādas situācijas, ieslodzījuma vietās tiek piedāvāta iespēja apmeklēt psihologu, konsultēties ar nodarbinātības speciālistiem, ārstēt atkarības, kā arī iegūt savas dzīves pavadoni jeb mentoru. Šo darbību kopums, kas vērsts uz personīgu pieeju pret katru no ieslodzītajiem, palīdz apzināties konkrētu prasmju vai zināšanu trūkumu, ko iespējams mainīt, lai, nokļūstot brīvībā, varētu veiksmīgāk integrēties sabiedrībā un darba tirgū.

Kļūdīties ir cilvēcīgi, taču vēl svarīgāk ir vēlme un iespēja kļūdas labot. Tam var palīdzēt gan tuvinieki, gan arī iespēja mācīties. Ļoti bieži tiem, kuri nonāk kriminālsoda izpildes sistēmā, nav bijušas nepieciešamās prasmes un zināšanas tik lielā apjomā, lai palīdzētu pieņemt izsvērtus un apdomātus lēmumus.

Mērķi un vēlmes šajā gadījumā tiek sasniegti, izmantojot neatbilstošas stratēģijas, pieņemot riskantus lēmumus, izmantojot neefektīvus uzvedības modeļus, tādējādi nodarot pāri apkārtējiem. Strādājot ar ieslodzītajiem un liekot uzsvaru uz veiktajiem pārkāpumiem, tas neatrisina visus jautājumus un grūtības, kas varētu palīdzēt notiesātajam turpmāk neveikt pārkāpumus. Tāpat tas nemazina iespēju apkārtējiem nekļūt par cietušajiem. Taču uzvedības, zināšanu un prasmju attīstīšana ir būtiskākie elementi, kas palīdz mainīties un turpināt savu dzīvi jaunā kvalitātē.